Sesavas pagasta Amatniekos darina dažnedažāda veida un izmēra koka lietas, uzņem tūristus un atpūtniekus.
Dodoties caur Eleju Bauskas virzienā, nevar nepamanīt Amatniekus – Daiņa Lēgenberga un Gaļinas Sirēvičas kokapstrādes darbnīcu, kurā acis ņirb no neskaitāmiem un dažādās variācijās izpildītiem koka darinājumiem. Pamanāmākās ir milzu mucas, kurās ierīkotas mobilās saunas vai guļvietas, kā to, piemēram, pasūtījis piejūras kempings Melnsilā, kā arī lielie pirts kubuli, lapenes un dārza mēbeles. Acis piesaista arī savdabīgā guļbūve, kur tiek uzņemti viesi un saimnieku vadībā ekskursantiem radīta iespēja pašiem meistarot skalu grozus. Vēl ir vairākas noliktavas, kur sakrāta pagaidām nerealizētā produkcija – koka karotes, lāpstiņas, gaļas dēlīši, piestas, mīklas ruļļi, skalu grozi, maizes kastes, toveri skābēšanai, mucas alum, pirts galdi, soli, lāvas, kubuli, ķipji, kausi, šūpuļkrēsli, zviļņi, šūpuļzirdziņi bērniem un daudz kas vēl, kas liecina par amatnieka apbrīnojamo darba sparu, izdomu, māksliniecisko ķērienu un meistarību. Nedrīkst neminēt, ka šie darbi top tikai no Latvijas mežos auguša cēla koka – oša, ozola, kļavas, gobas, ābeles, plūmes un citiem.
Viss sākās ar svečturi
Daini savā kokapstrādes valstībā gan nesatiekam. Taču tas viss nebūtu iespējams bez sievas Gaļinas, kura arī bija iniciatore 1999. gadā no divistabu dzīvokļa Jelgavā pārnākt uz ģimenes īpašumu Sesavas pagastā, dodot pilnu vaļu profesionālā metinātāja Daiņa nevaldāmajai sirdslietai – darbam ar koku.
«Lai gan pēc profesijas esmu krievu valodas skolotāja, tajā laikā strādāju «ugunsdzēsējos». Maksāja maz, sēdēju dzīvoklī un lakoju Daiņa svečturus, kamēr viņš pats dienām dzīvojās pa šo īpašumu, palīdzot brālim novākt cukurbietes. Ierosināju pārvākties. Tā arī sākām te vākt, tīrīt, pieremontēt māju un pamazām visu «lipināt» kopā,» Gaļina atceras to rudeni pirms teju 20 gadiem, kas uz visiem laikiem mainīja viņu dzīvi.
Patiesībā tas sākās jau pāris gadu agrāk, kad Centrāltirgū izdevās veiksmīgi notirgot Daiņa pirmo lielo pašdarināto svečturi. «Uz tirgu toreiz braucām ar vilcienu. Domājām, kā nu paši to mantu pārdosim, līdz pamanījām vienu sievieti, kura tirgoja koka karotes, lāpstiņas, dakšiņas, sviesta nazīšus un citus sīkumus. Palūdzām iespēju nolikt uz viņas tirdzniecības galda, taču neviens par svečturi tā arī interesi neizrādīja. Jau devāmies prom, kad pie Piena paviljona kāds garāmgājējs krievu valodā uzsauca: «Cik maksā?» Pārdevām lēti. Tas pircējs toreiz gribēja pasūtīt lielas ozolkoka durvis, kuras Dainis arī apņēmās izgatavot, lai gan mums nebija ne materiālu, ne vietas, kur to darīt. Taču vīrs visu nokārtoja,» Gaļina ieskicē lielo sākumu, kā arī Daiņa īpašību «vispirms darīt, tad domāt», bet izdarīt, viņa mērķtiecību un neatlaidību – ja nelaidīs pa durvīm, iekāps pa logu!
Tikšanās Centrāltirgū izrādījās arī gana liktenīga citā aspektā. Noskaidrojās, ka koka karošu tirgotāja ir Jelgavā tieši kaimiņos dzīvojošā amatnieka Ādolfa sieva. Viņam bija sava darbnīca, kontakti un padoms, kas Daiņa un Gaļinas uzņēmējdarbības sākumā lieti noderējis. Tāpat kā draudzība ar kādu lietuviešu pāri, kas brauca uz Latviju tirgot ādas siksnas, keramikas izstrādājumus, klūgu grozus un citu amatnieku preci. «Lai nebūtu jāved atpakaļ, viņi savu preci atstāja pie mums. Mēs arī ar lietuviešiem sadalījāmies un nu jau braucām uz diviem tirgiem,» stāsta Gaļina.
Vergu darbs
Dažādi tirgi arī bija un joprojām ir amatnieku galvenā tirdzniecības vieta. «Sākām Ķīpsalā, kur ir mūsu otrās mājas. Esam izgājuši visas izstādes. Sākumā jau naudas nekādas nebija. Bieži notika barters. Iemācījāmies nekaunību. Bijis arī tā, ka, braucot uz tirgu, nepietiek degvielai – atstājam uzpildes stacijā pasi un atgriežoties norēķināmies,» atceras Amatnieku saimniece.
Finansiālais uzrāviens nāca nedaudz vēlāk, kad, piemēram, «Lido» pasūtīja lielos kubulus augiem, varēja izpildīt Eiropas Savienības fondu projektu pasūtījumus, nāca modē lauku tūrisms un pirtslietas. Tas deva iespēju paplašināt ražotni un iekārtot noliktavas. Tomēr no šī rūpala bagāts netapsi, amatniecības rūgto garoziņu min Gaļina. «Ekonomiskā krīze mūs īpaši neietekmēja. Jūtam vien to, ka cilvēkiem ir mazāk naudiņas, tāpēc nākas nolaist cenu. Taču mūsu darbu neviens īsti nesaprot, ka tirdzniecības vieta, degviela, izejmateriāli, lakas, smilšpapīrs – tas viss ir dārgi. Mēs nopelnām kapeikas, bet esam laimīgi, jo mums ir maize,» pauž saimniece, klusi nopūšoties, ka, ņemot vērā mazajiem uzņēmējiem (amatniekiem ir nodokļu maksātāja apliecība) nelabvēlīgo nodokļu politiku un citus aspektus, spēka virzīt šo lietu paliek aizvien mazāk, bet atpakaļceļa nav. «Šķiet, otrreiz neko tādu neuzņemtos, bet esi ievilcies un jāiet uz priekšu. Varētu tirgot Vācijā, kur ir mūsu draugi, bet tur aizbraukt ir ļoti dārgi, un mums vajag daudz vietas. Tāpat projektus neprotam rakstīt un vairs arī negribas, jo neesam tik jauni. Bērni daudz brauc palīgā, bet pilnībā iesaistīt viņus nevēlamies, jo tas ir verga darbs,» Gaļina atmetusi ilūzijas. Arī cenu politika ne vienmēr ir līdz galam izprotama. «Pannas lāpstiņu var pārdot par četriem eiro, bet tabureti par 15 eiro dārgāk nepirks,» viņa min, piebilstot, ka par konkurenci neuztraucas un visiem amata brāļiem vēl tikai izdošanos.
Klostermāsa teju noģībusi
Tomēr darbs notiek, un noliktavās gadu gaitā sakrāta prāva «kolekcija». «Galvenokārt tirgojam nelielas partijas, bet jāstrādā uz priekšu, jo kāda prece var neiet un jābūt citai, ko likt vietā,» pamato uzņēmēja, piebilstot, ka patlaban labi pērk virtuves piederumus un taburetes. Īpašs «sīkumu» noiets būšot Ziemassvētku laikā, kad pircēji steigs meklēt dāvaniņas. Tāpēc arī Amatnieki pošas uz Doma laukuma tirdziņu, kur viņiem atļauts ierasties ar savu pārvietojamo kiosku, kas ierīkots lielajā mucā. Pieprasījums ir arī tā saucamajiem «nešpetnajiem» beņķiem ar īpašo rokturi – vīrieša «krāniņu». «Reakcija ir dažāda. Vīrs ar šīm taburetēm reiz bija aizbraucis tirgoties uz Aglonu, kur kāda klostermāsa gandrīz noģībusi. To rokturi jau var izskrūvēt. Ja mums palūdz nenest tādus tirgū, nenesam, bet daudziem patīk un viņi pērk dāvanai. Īpaši, kam ir pirtis,» stāsta Gaļina.
Cilvēku interesi izpelnījusies arī iespēja apmeklēt Amatniekus un iemēģināt roku skalu grozu pīšanā. Lai to īstenotu, Dainis speciāli braucis uz Latgali pie kāda amatnieka, kurš savu prasmi gan īsti nav gribējis atklāt, un ar acīm visu «nofotografējis». Saimniecībā ir arī skalu plēšanas mašīna. Tomēr tas vairāk tiek darīts tūristu priekam, nevis peļņai. «Pie mums reiz bija atbraukuši vācieši, bet tieši tajā laikā bija sabojājusies veļasmašīna «Rīga», no kuras tecēja ārā ūdens. Tas viņiem nebija šķērslis – kāpa pāri un atvērtu muti skatījās. Pie mums bijuši arī ar ministriju numuriem un smalkos uzvalkos. Taču esam sapratuši, ka cilvēki visur ir vienādi,» ciemos aicina Gaļina. Amatniekos tiešām būs ko redzēt!
