Vēl pirms desmit gadiem Tunisija latviešu tūristiem bija mazpazīstama zeme. Pateicoties tūrisma firmu aktivitātēm, dažādiem kultūras, izklaides industrijas un sporta pasākumiem, šo Ziemeļāfrikas valsti Latvijā pamazām sāk iepazīt.
Vēl pirms desmit gadiem Tunisija latviešu tūristiem bija mazpazīstama zeme. Pateicoties tūrisma firmu aktivitātēm, dažādiem kultūras, izklaides industrijas un sporta pasākumiem, šo Ziemeļāfrikas valsti Latvijā pamazām sāk iepazīt. Pagājušā gada rudenī tieši Tunisijā, nevis pašu mājās, risinājās konkurss «Mis Latvija», savukārt pēdējās šāgada marta dienas Vidusjūras piekrastē pavadīja labākie Latvijas regbisti, kam šai laikā bija spēle ar turienes valstsvienību.
Musulmaņu valsts, kurā sievietes nav apspiestas
Nav šaubu, ka Tunisijas kūrorti ar laiku ieņems tādu pašu vietu daudzu cilvēku atvaļinājumu plānos kā pašlaik Kipra, Malta, Spānija, Turcija vai kādas vēl tālākas zemes. Šī varētu būt iespēja iepazīt islama valsti, neizjūtot īpašas neērtības, kādas varētu rasties, nerēķinoties ar musulmaņu paražām.
– Tunisija ir vienīgā musulmaņu valsts, kurā sievietēm ir vienādas tiesības ar vīriešiem, – sacīja Latvijas regbistu komandu un tās atbalstītāju grupu pavadošā Ļeņingradā dzimusī gide Ludmila, kas, precējusies ar vietējo, jau vairākus gadus dzīvo šai zemē un nekādas īpašās neērtības vairs nejūtot. Sākumā gan bijis grūti pierast. Kur izpaužas lielākas sieviešu tiesības? Ne tikai vienādās vēlēšanu tiesībās, bet, piemēram, īpaši izveidoto logu aizvērtņu konstrukcijā. Sieviete mājas iekšpusē redz visu, kas notiek ārpusē. Bet no ārpuses…
Tunisija atstāja mūsu izpratnē normālas valsts, bet tās galvaspilsēta Tunisa – modernas un mūsdienīgas pilsētas iespaidu. Protams, ik uz soļa varēja sastapties ar dažādiem dienvidu zemēm raksturīgiem tikumiem, taču vismaz tajās vietās, ko apmeklēja latvieši, nekad un nekur nemanīja naidu pret eiropiešiem. Gluži otrādi. Iedzīvotāji ļoti labi saprot, ka, pateicoties ārvalstu tūristiem, pildās ne tikai valsts kase, bet arī viņu pašu maki. Ja vien prot likt lietā savu prasmi un zināšanas. Un atbraukušais, gluži nemanot, jau atvēris savu maciņu vai piekritis doties kādā vietējo sarīkotā pasākumā.
Neatstāj izjūta, ka tūlīt notiks kaut kas tāds kā «Briljantu rokā»
Uz ielām absolūtajā vairākumā redzami vīrieši. Sastaptās sievietes varētu iedalīt trijās kategorijās. Pirmā un, lai cik jocīgi tas nebūtu, mazākā daļa ir pārsvarā gaišos apmetņos tērpušās. Cik varēja noprast, tās, kurām aiz muguras jau krietna dzīves pieredze. Taču šādas kundzes ne tikai redzēja ejam ar iepirkumu groziņiem, bet arī sēžam vieglajās automašīnās, kas valstī pārsvarā ir franču un vācu, kā arī uz motociklu un motorolleru aizmugurējiem sēdekļiem. Tādā apģērbā tās staigāja pa ieliņām, kurās atrodoties, neatstāja izjūta, ka tūlīt notiks kaut kas tāds kā «Briljantu rokā» un gājēja priekšā tiks izgāzts samazgu spainis.
Arhaiskas neizskatās tunisiešu sievietes, kas strādā algotu darbu valsts iestādēs. Piemēram, tumšmate Hamametas pārtikas veikala kasē sita čeku, kad iezvanījās viņas mobilais tālrunis. Un vēl jau ir jaunatne. Daudzās skolnieces un studentes ielās varētu noturēt par francūzietēm vai spānietēm, ja vien tā nebūtu Tunisijas galvaspilsēta Tunisa. Pēc oficiālās informācijas, valstī ir 35 procenti analfabētu. Var jau būt, taču tūristiem pieejamajos apvidos to manīt nevarēja.
Tunisija tiek uzskatīta par drošu valsti, kurā netiek izdarīti noziegumi un nav bruņotu konfliktu. Islama fundamentālisti mēģinājuši ārdīties arī te, tomēr nemiernieki no valsts padzīti un tagad vairāk vai mazāk «uzdarbojas» kaimiņvalstīs. Ja atceramies, eiropiešiem bija ieteikts neapmeklēt Lībiju. Tomēr militārisma aura valstī jūtama ik uz soļa. Uz visiem galvenajiem ceļiem ir manāmas patruļas, kas nenodarbojas ar garāmbraucošo mašīnu ātruma noteikšanu. Ja ceļa malā atrodas kāda lepnāka ēka, noteikti paslēpta kokos un apstādījumos aiz augsta akmens žoga, tad parasti vārtus sargā ar kārtīgu automātu bruņojies vīrs mundierī.
Savus vadoņus tauta mīl un ciena. Kopš 1987. gada Tunisijas prezidents ir Ben Ali, kura fotoattēli bija redzami visur – no pavisam mazām bildītēm mūs pārvadājošo autobusu priekšējā logā līdz pamanāmiem pie veikalu sienām vai liela izmēra kārtīgā rāmī ievietotām fotogrāfijām virs viesnīcu apmeklētāju reģistrācijas letēm. Netālu no «Nahrawess» jūras krastā atrodas arī Ben Ali vasaras rezidence. Uz turieni pa taisno var aizbraukt pa lielisku šoseju, kas uzbūvēta īpaši prezidentam un parasti ir slēgta. Daži mēģināja līdz šai celtnei (vismaz no ārpuses tā ne ar ko neatšķiras no citām viesnīcām) aizstaigāt pa pludmali, taču satikās ar bruņotiem sargiem, kas pateica, ka tālāk iet nedrīkstot. Tuvumā esot arī Sofijas Lorēnas un Ņikitas Mihalkova villas.
Par noziegumiem patiešām ir grūti spriest. Arī tāpēc, ka vizītes laikā neko pretlikumīgu novērot neiznāca. Tomēr gadījās braukt garām kādai celtnei, kas varētu būt cietums. Augstie mūri un dzeloņstieples izbrīnu neizraisīja, bet ļoti interesanti bija ieraudzīt stikla lauskas… Laikam jau ir arī cietumnieki.
Viesmīļu «labdien!» skaidrā latviešu valodā, ierodoties vakariņās
Savas vizītes laikā Latvijas regbija komanda dzīvoja divās viesnīcās. Abas atradās Vidusjūras krastā, un līdz pludmalei nokļūt nebija problēmu. Spēle notika Tunisā, un pirmās dienas vajadzēja dzīvot no galvaspilsētas 18 kilometru attālajā «Khamsa Hotel» – gandrīz vai klajā laukā uzceltā pieczvaigžņu viesnīcā. Tā tomēr bija pārāk aristokrātiska, pārpilna ar vācu un itāļu pensionāriem. Tur uz vakariņām šortos nākušos regbistus dzina atpakaļ, sakot, lai uzvelk pieklājīgākas drēbes. Daudz mājīgāka šķita otra viesnīca — «Nahrawess», kas atradās krietnas stundas braucienā tālāk uz dienvidiem. Kā tās pasītē rakstīts – «četrzvaigžņu tūristu viesnīca». Atmosfēra tur valdīja brīvāka, arī atpūtnieku vidū bija vairāk jaunu cilvēku, arī tādu, kas acīmredzami bija ieradušies pavadīt medusmēnesi vai tāpat divatā izrāvušies no ikdienas. Varēja just arī «Mis Latvija» sekas: viesmīļu «labdien!» skaidrā latviešu valodā, ierodoties vakariņās. Arī drīz pēc iekārtošanās viesnīcas direktors uzaicināja Latvijas delegāciju nelielā konferenču zālē, izstāstīja dienas kārtību un pacienāja ar kādu kokteili. Tas bija kaut kā jocīgi uzmundrinošs, jo nez vai tur klāt bija kaut kas no alkohola. Tad arī tika nolemts, kas un kādās ekskursijās brauks nākamajās dienās, kamēr sportisti paliks viesnīcā, lai gatavotos pēc trim dienām paredzētajai vēl vienai spēlei.
Lielākā daļa atpūtnieku (regbistus par tādiem uzskatīt nevajadzētu) izšķīrās jau nākamajā rītā agri jo agri doties divu dienu braucienā uz Sahāru. Lai gan Ļuda apsolīja visu ko, mirāžas ieskaitot, visi atgriezās nedaudz vīlušies. Jā, kamieļu mugurā pavizināties iznācis, taču mirāžu gan neviens nebija redzējis. Tāpēc, ka šajā gadalaikā tās gaidīt bijis veltīgi. Taču to atsvēris piedzīvojums ekskursijas otrajā dienā, kad latvieši kļuvuši par aculieciniekiem lietum tuksnesī.
Dodoties tūrisma braucienos uz dienvidu zemēm, noteikti jāapgūst iepirkšanās māka, jo tukšām rokām parasti neviens nepārbrauc. Lai gan gidi aicina apmeklēt austrumnieku tirgu, kur varot izdevīgi iepirkties, pilnīgi droši varu teikt, ka vismaz Tunisijā daudz lētāk, mierīgāk un ar lielākām cerībām nopirkt kvalitatīvu preci var valsts veikalos, kur ir pastāvīgas cenas. Ja tirgus nebūs pirmā vieta, kur tērēt naudiņu, tad ikviens pats sapratīs, ka ne sliktāk dažādus praktiskus ādas izstrādājumus — somas, apavus – vai populārās ūdenspīpes varēs iegādāties valsts veikalos, kādi ir arī «tūrisma zonā» (pastāv arī šādas norādes). Daudzi pēc šķietamajiem priekiem par nokaulēto preci tirgū var būt vīlušies, veikalā ieraugot to vēl labāku vai lielāku par tādu pašu vai vēl zemāku cenu. Tas gan nenozīmē, ka tirgum vajadzētu mest līkumu, jo tajā notiekošais arī pieder pie vietējās kultūras.
Tirgošanās bizness plaukst, un līdztekus dažādiem priekšmetiem iespējams iegūt kaut ko vēl eksotiskāku: piemēram, rokassprādzi ar iegravētu tās īpašnieka vārdu arābu valodā. Plaukst bizness ar dažāda izmēra bungām. Tās jau arī laikam ir vislētākās, jo sākumcena bija viens Tunisijas dinārs (apmēram 50 santīmu). Ar šiem mūzikas instrumentiem «Nahrawess» viesnīcas pludmalē nemitīgi uzbāzās kāds vīrelis, kurš, šķiet, pa druskai pārzināja vismaz 20 pasaules valodu. Kad viņu aizdzina projām, vīrs devās uz kādu krūmāju, kur bija paslēpta prece, apmainīja bungas un nāca atkal. Tomēr noteikumi ir noteikumi: ja regbisti bija devušies spēlēt volejbolu nostāk no «Nahrawess» pieejas, tirgotājus neviens prom nedzina. Ja saules vannas tika pieņemtas uz viesnīcas zemes, tie bez žēlastības tika triekti prom.
Neizdevās redzēt arī ubagus uz ielām. Ja nu vienīgi kādu īpaši aktīvu mazu meitenīti un laikam jau viņas māti uz Hamametas galvenās ielas. Taču policisti strādā. Kamēr bankomātā ielas malā tika izņemti dināri, doma iedot viņai kādu naudas ripiņu tika atmesta – pēc visu operāciju izpildes, pagriežoties pret ielu, tur stāvēja policists.
Cik gan liela vērtība kaut kur uz pasaules ir ūdenim
Veikalos neko no grādīgā neizdevās ieraudzīt. Pat alu, kas, starp citu, vietējiem brūveriem neiznāk nemaz tik slikts. Katrā ziņā svelmainā dienā, ēnā sēžot, tas garšos lieliski. Tūristiem gan nav nekādu problēmu, jo viesnīcas bāros ne tikai alu, bet arī stipros dzērienus iespējams baudīt uz nebēdu. Tunisiešus arī pašus interesē labs grādīgais, taču nekas nenotiek atklāti. Kādu sestdienas vakaru, sēžot «Khamsa» numuriņa balkonā, netālu dzirdējām skaļas balsis. Klaigāja arābiski. Šaubos, vai skaidrā prātā tā to varētu izdarīt…
Tikai padzīvojot vairākas dienas Tunisijā, saproti, cik gan liela vērtība kaut kur uz pasaules ir ūdenim. Kamēr ēdienreizēs varēji locīt iekšā, ko vēlies, viesnīcās par ūdeni bija jāmaksā atsevišķi — pusotra dināra par pudeli. Tunisija ir tūristiem draudzīga valsts, ja ievēro vispārpieņemtās pieklājības likumus. Bet, ja iznāktu saskarties ar policiju, tad ne pirmo reizi ceļojuma laikā tika izteikti brīdinājumi, ka tas varētu būt vissliktākais. Tunisija tomēr ir islama valsts, kurā arī citas mentalitātes ļaudis, atbraukuši viesos, nejūtas neērti.
