Aizvadītajā nedēļā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ar Somijas arodbiedrību solidaritātes centra atbalstu bija organizējusi trīsdienu semināru dažādu nozaru arodorganizāciju pārstāvjiem.
Aizvadītajā nedēļā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) ar Somijas arodbiedrību solidaritātes centra atbalstu bija organizējusi trīsdienu semināru dažādu nozaru arodorganizāciju pārstāvjiem. Galvenā tēma bija savstarpējas informētības panākšana, veidojot iekšējās un ārējās informācijas sistēmu katrā valsts reģionā.
«Komunisma skola» pagrīdē
Ir pilnīgi saprotama arodbiedrību vadītāju rūpe par informētības trūkumu, jo kādreiz tik populārā «komunisma skola» šķietas iestigusi pagrīdē. Tikvien kā skolotāju streiks, mediķu dumpošanās un vēl daža aktivitāte valsts mērogā, kā arī tradicionālie pensionāru vakari, Ziemassvētki, pabalstu sadalīšana un varbūt arī apaļu jubileju atzīmēšana uzņēmuma līmenī arodbiedrības nozīmi apliecina maz vai nemaz. Patiesībā arodbiedrībās valda tāds kā apjukums, jo agrāk nozīmīgā labumu sadalītāja loma tagad ir zudusi. Augšas gan sakās strādājam: līdzdarbojas likumprojektu izstrādāšanā, nāk klajā ar saviem projektiem, prasa sociālo taisnīgumu un garantijas, palielināt minimālo algu. Taču līdz «apakšām» ziņas par to nonāk ļoti maz, bet lielākoties – nemaz. Un kamēr vienkāršais darba cilvēks nebūs sajutis arodbiedrības lomu uz savas ādas, viņš pret to izturēsies ar aizdomām un neuzticēsies.
Mūziku pasūta «firmačs»
Apmēram 250 tūkstošu arodbiedrības biedru no 2,5 miljoniem iedzīvotāju – tā ir iespēja augt un augt. Piemēram, Somijā arodbiedrībās ir apmēram 80 procentu strādājošo. Tas jau ir spēks, ar kuru jārēķinās kā darba devējiem, tā valdībai. Pie mums, gribas to atzīt vai ne, darba ņēmēja un darba devēja divpusīgās attiecības diktē «firmačs», kas maksā algu. Jā, ir Darba likumu kodekss, kas cilvēkcienīgas tiesības nosaka arī darba ņēmējam, taču nupat klīst runas, ka tas tikšot pārskatīts, kas savukārt izraisa bažas «apakšās», jo mūziku pasūta tas, kurš maksā. Lai zinātu, ka maksātāji nebūs strādnieki jeb darba ņēmēji, informācijas sistēma nav vajadzīga…
Dari labu un runā par to
Nu tātad – arodbiedrības ir vajadzīgas, tās ir strādnieku tiesību cīniņa pamatakmens. Īpaši Latvijā, kur valsts vēl nav spējīga aizstāvēt savus pilsoņus. Bet jebkuras organizācijas spēks slēpjas informētībā: jo pilnīgāka un precīzāka informācija, jo iedarbīgāks ir spēks. Ne velti daudzu mutēs tagad skan paruna: «Ja par tevi nezina, tad tevis vienkārši nav.» Patiesībā tā arī bija semināram sava veida moto, jo katram tā dalībniekam nācās apliecināt savu esamību daudz un dažādos veidos – situāciju izspēlēs, preses konferencēs, informācijas sistēmas projektu izstrādēs. Dažbrīd gaiss bija radošu domu un informācijas plūsmas tik pārpilns, ka LBAS mācību centra direktorei Intai Paeglītei vajadzēja iemest kādu mierinošu vai klusinošu vārdu vidū. Bet kurš tad spēj klusēt, kaut ko labu padarījis? Īpaši vēl, ja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes komunikācijas un žurnālistikas katedras docents Ojārs Skudra savā lekcijā tā arī bija mudinājis – neklusēt par labo.
Mēs – no somiem, somi – no mums
Informācijas gūšanas ceļi ir dažādi – no pirmorganizācijas biedra līdz LBAS priekšsēdētājam un atpakaļ, tieši un pastarpināti – kā kurš to izvēlējies un kura sistēma kādā vietā ir strādājusi labāk. Somijas arodbiedrību pārstāvji Penti Immonens un Turo Bergmans stāstīja par pieredzi savā valstī, mūsējie savukārt grafiski attēloja savas idejas. Galu galā droši vien būsim sasmēlušies idejas viens no otra.
«Kur daudz, ko dalīt, tur daudz dalītāju»
Tā sacīja politoloģe Ilze Ostrovska un stāstīja par labklājības valsti, līdz kurai mums gan vēl tālu. Tomēr gluži pliki vis neesam, jo kopš 1990. gada no Latvijas uz ārvalstīm esot izvests 12 miljardu latu. Interesanti, cik rietumnieki investējuši mūsu valstī. Pēc lektores rīcībā esošiem datiem, no Latvijas iekšzemes kopprodukta – 2 miljardiem 300 miljoniem latu – 37 procenti pazūdot kā miglā, no tā netiekot maksāti nekādi nodokļi. Tāpēc nevajagot atņemt algu mediķiem, lai pieliktu skolotājiem, un otrādi. «Jāatrok» tie pazaudētie procenti. Tā ir labklājības rezerve.
Kontakts ar masu medijiem
«Ja jūs nenāksiet uz avīzēm, avīzes jūs nemeklēs,» tā arodbiedrību aktīvistiem pie sirds lika «Dienas» komentētājs Askolds Rodins. Tas pats attiecas arī uz citiem masu informācijas līdzekļiem.
Bija vēl ļoti daudz interesanta un jauna, ko arodorganizāciju pārstāvjiem pārvest mājās, pārdomāt un lietā likt. Gan par koplīgumiem, gan trīspusējām sarunām, gan biedru iesaistīšanu un citu. Bet semināra noslēgumā visi bija vienisprātis, ka arodbiedrības kā demokrātijas veicinātājas lomai valstī ir jāaug. Taču, lai tā kļūtu par ietekmīgu spēku, vēl daudz darāms arī sabiedrības informēšanas jomā.
