Kopš Rīgas Latviešu biedrības nodibināšanas 1868. gadā bija jāpaiet desmit gadiem, lai Krievijas impērijas apstākļos panāktu Jelgavas Latviešu biedrības izveidošanu.
Kopš Rīgas Latviešu biedrības nodibināšanas 1868. gadā bija jāpaiet desmit gadiem, lai Krievijas impērijas apstākļos panāktu Jelgavas Latviešu biedrības (JLB) izveidošanu. Taču vēlāk tautiskā pašapziņā visas Kurzemes latviešu acis raudzījās uz Jelgavas Latviešu biedrību, kas vienmēr bijusi demokrātiska, audzinājusi mūsu pirmos valstsvīrus un sabiedriskos darbiniekus, tostarp arī Jāni Čaksti un Albertu Kviesi.
Nedaudz vairāk par mēnesi atlicis līdz biedrības 120. gadadienai.* Pirmajā biedrības jubilejai veltītajā «Ziņu» atvērumā sniegsim ieskatu par vēsturiskajām norisēm no biedrības pirmsākumiem līdz tās darbības nelikumīgajai pārtraukšanai 1940. gadā.
Jelgavas Latviešu biedrībai – 120
Līdz 1868. gadam pastāvēja tikai krievu un vācu biedrības. Latvieši vēl sevi neapzinājās kā nāciju. Kā Krievijas impērijas daļa Latvija bija sadalīta Vidzemes un Kurzemes guberņā. Zemnieku brīvlaišana bija notikusi, taču zeme atradās muižniecības rokās. Pilsētas bija vāciskas ar krievisku pārvaldi, latviešu grupas izkliedētas, bieži vien pārkrievotas vai pārvācotas – katra ar savām interesēm.
Jaunlatviešu kustību Jelgavā rosināja Pēteris Alunāns, aicinot latviešus dibināt savu biedrību, bet vāciskā Jelgava tam vēl nebija nobriedusi. Daudzi jelgavnieki pulcējās Rīgas Latviešu biedrībā, taču attālums kavēja sekmīgu darbošanos tajā.
Jāmeklē aplinki ceļi
Panākt latviskas organizācijas nodibināšanu vāciskajā Jelgavā šķita nereāli. Lai vācu muižniekiem uzticīgie ierēdņi apstiprinātu «dumpīgu» savienību, bija jāveic aplinki gājieni. Tādēļ vispirms tika nodibināta 30. augusta svētku komiteja.
30. augusts bija Krievijas ķeizara Aleksandra I vārdadienas un tautas brīvlaišanas svētki, un aizliegt tos svinēt neuzdrošinājās pat muižnieciskā administrācija. Otra iespēja izvērst latviskos centienus bija Kurzemes Biškopības biedrība. Par tās vadītāju 1875. gada 27. septembra ģenerālsapulcē tika ievēlēts Māteru Juris, kuru augstu vērtēja Kurzemes gubernators liberālais francūzis Pauls Lilienfelds. Vienlaikus Māteru Juris bija iemantojis nesamierināma ķildnieka slavu. Piesardzības dēļ viņa izstrādātos JLB statūtus uz Pēterburgu apstiprināšanai Krievijas impērijas Iekšlietu ministrijā 1880. gada 7. maijā veda nevis Māteru Juris, bet gan Kalnciema pagasta vecākais Jānis Neimanis.
Jau 10. jūlijā Cēra viesnīcas zālē pirmajā JLB pilnsapulcē tika apstiprināts Māteru Jura izstrādātais kārtības rullis. Par biedrības priekšsēdi kļuva J.Neimanis, par viņa vietnieku – Māteru Juris.
Vēl bija strīdi par otru latviešu organizāciju – svētku komiteju –, kuras eksistencei gan vairs nebija nozīmes, jo tā tika nodibināta, lai veidotu Jelgavas Latviešu biedrību JLB.
Jaunizveidotās JLB popularitāte auga augumā. Sevišķi aktīvi bija laucinieki. Biedrības rīkotajos brīvlaišanas svētkos piedalījās ap 1600 cilvēku, ienākumi no svētkiem bija 1300 zelta rubļu. Apvienošanās arvien vairāk izvērsa nesaskaņas starp biedrības priekšniecību un Māteru Juri. 1880. gada 25. septembrī biedrības «ārkārtīgā ģenerālsapulcē» ar 23 balsu pārsvaru Māteru Juri no JLB izslēdza.
Par svarīgāko notikumu tagad kļuva nama pirkšana. 1881. gada janvārī biedrība iegādājās tā saukto Mēdema vasarnīcu ar plašu dārzu.
Vienprātībā «izgriež pogas» rīdziniekiem
Jau JLB pirmsākumos tika noorganizēts jauktais koris skolotāja Jenševica vadībā. Kordziedāšana attīstījās arī Jelgavas apkārtnē. 1892. gadā brīvlaišanas svētkiem pieteicās 35 kori!
1895. gadā apritēja 100 gadu kopš Kurzemes pievienošanas Krievijai. Pamodās zemgaliešu pašlepnums. 1893. gada marta sākumā JLB «ārkārtīgā ģenerālsapulce» nolēma 1895. gada jūnijā Jelgavā rīkot IV Vispārējos latviešu dziesmu svētkus. Tika ievēlēta svētku komiteja, un biedrības priekšniecībai tika uzdots no Iekšlietu ministrijas dabūt svētku rīkošanas atļauju. 21. martā par komitejas priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Čakste.
«Baltijas Vēstnesis» gan aizrādīja, ka Jelgava esot par mazu, lai izmitinātu svētku dalībniekus. Jelgavniekus kritizēja arī Rīgas Latviešu biedrība, jo iepriekš Vispārējos dziesmu svētkus rīkoja Rīgas «māmuļa». Kamēr rīdzinieki sprieda, jelgavnieki viņiem «izgrieza pogas». Vislabāko atbildi kritizētājiem deva dziedātāju atsaucība. Svētkiem gatavojās 203 kori ar 5208 dziedātājiem. Nepiepildījās arī bažas, ka uz Jelgavu brauks tikai kurzemnieki. No Vidzemes bija gaidīti 2107 dziedātāji, no Latgales – deviņi kori. Pieteicās pat kāds dubultkvartets no Ņujorkas. Šīs norises, īpaši svētku galveno rīkotāju J.Čaksti, savās atmiņās augstu vērtē Jāzeps Vītols:
«Čakste katram draudošam strīdam aplauza asmeni. Man jāliecina, ka no visām dziesmu svētku komitejām, kur esmu līdzdarbojies, Jelgavas komiteja veica savu darbu vismierīgāki, visvienprātīgāki».
Savs nams, sava pils
Smags Jelgavas biedrībai bija 1897. gads. Budžetu ietekmēja IX Vispārējo dziesmu svētku iztrūkums. Turklāt 2. novembrī nodega biedrības lielā vasaras zāle, mūzikas paviljons, dažas piebūves. Biedrība zaudēja drošu ienākumu avotu – iespēju rīkot 30. augusta brīvlaišanas svētkus. Tas bija smags sitiens visai Jelgavas latviešu sabiedriskajai dzīvei.
Kopš 1899. gada darba kārtībā tika iekļauts jautājums par jauna biedrības nama celšanu. Taču trūka līdzekļu, turklāt Jelgavas namsaimnieki neticēja latviešu darbotiesspējai. J.Čakste, kas biedrības labā jau bija nesis daudz upuru, piedāvāja savu gruntsgabalu Katoļu ielā 11. Krievu administrācijas ierobežojumu dēļ būvdarbi tomēr tika atlikti. Pēc 1905. gada notikumiem tikai J.Čakstes palīdzība JLB glāba no izputēšanas. Beidzot 1908. gada 26. oktobrī pulksten 16 svinīgi tika ielikts ēkas pamatakmens. Pamatos tika iemūrēti Jelgavas biedrību saraksti, JLB biedru saraksts, statūti, pa vienam latviešu laikrakstu eksemplāram, dažas naudas monētas, bet gaidīja daudz sarežģītāks uzdevums – līdzekļu meklēšana.
Lai segtu būvdarbus, tika pārdots Mēdema vasarnīcas dārzs. Beidzot 1909. gadā jaunais nams bija pabeigts un tika radīti priekšnoteikumi Jelgavas latviešu sabiedriskās dzīves un kultūras attīstībai – savas telpas, zāle ar 700 vietām, elektriskais apgaismojums, centrālā apkure! Tas viss izmaksāja 197 171 zelta rubli.
Atklāšanas svētki bija paredzēti 13. decembrī, taču krievu birokrātijas iebildumu dēļ tie notika tikai 1910. gada 30. janvārī.
Par šo notikumu laikraksti «Dzimtenes Vēstnesis» un «Jaunā Latviešu Avīze» tolaik rakstīja:
«31. janvārī plkst.13 nama plašā zāle pārpildīta līdz pēdējai vietai. Ieradies gubernators Kņazevs, krievu augstākie ierēdņi un latviešu sabiedriskie darbinieki. Mācītājs J.Reinhards teica iesvētīšanas runu. Dziedāja koris. Biedrības priekšnieks Pavasaru Jānis deva pārskatu par nama būves gaitu, norādot uz mērķiem, kuriem nākotnē jākalpo. Biedrības nama uzdevums būšot biedrot un gaismot latviešus uz kopējiem kultūras darbiem. Klātesošie trīs reizes nodziedāja krievu himnu. Iesvētīšanu noslēdza J.Vītola «Gaismas pils» diriģenta Kauliņa vadībā. Pēc laiciņa viesi pulcējās svētku zālē pie goda mielasta. To gubernators Kņazevs atklāja ar tostu, norādot, ka ir apmierināts ar šiem latviešu svētkiem».
Gruvešos pārvērstā godība
Lielus postījumus Jelgavai nodarīja Pirmais pasaules karš. Par laimi, biedrības namu vācieši nenodedzināja, bet iekārtoja tajā lazareti. Pēc 1918. gadā tika uzsākta nama sakārtošana.
Biedrības nams kā Jelgavas kultūras centrs kalpoja līdz 1940. gadam. Īpaši brīvvalsts laikā tur uzplauka Jelgavas teātris. Otrā pasaules kara vētras atstāja izdegušu, izpostītu ēku, taču korpuss ar visiem dekoratīvajiem elementiem bija saglabājies. Ieejas portālu joprojām greznoja uzraksts «Latviešu biedrība». Acīmredzot, tieši tas visvairāk dūrās acīs rusificētajām pilsētas galvām. 1953. gadā Jelgavas greznākais nams tika nojaukts.
1940. gada 4. novembrī JLB tika likvidēta, un visi likvidācijas dokumenti nodoti Ēvaldam Valteram, kas tolaik JLB namā strādāja par Jelgavas teātra direktoru.**
*Jelgavas Latviešu biedrības jubilejas svētki tiks atklāti 10. jūnijā pulksten 11.30 skvērā pie tirdzniecības nama «Laimdota», kur kādreiz stāvējis biedrības nams.
** Jelgavas Latviešu biedrība likvidēta, pamatojoties uz sabiedrisko lietu ministra 1940. gada 25. jūlija lēmumu (1940. gadā publicēts «Valdības Vēstnesī», nr. 169), par likvidatoru nozīmējot Augustu Pakalnu. Nams Katoļu ielā 11 nacionalizēts saskaņā ar 1940. gada 4. novembra nacionalizācijas aktu. Faktiski biedrības darbība tika pārtraukta ar 1940. gada 29. novembri. Likvidators darbu bija beidzis 1941. gada 1. martā. Par biedrības likvidēšanu rakstījuši laikraksti «Zemgales Balss» (1940. g., nr.169) un «Zemgales Komunists» (1940. g., nr.5). Pašlaik likvidācijas dokumenti atrodas Latvijas Valsts arhīvā, kuru vada jelgavniece Daina Kļaviņa.
Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēži no1880. līdz 1940. gadam
Māteru Juris (1880), JLB statūtu izstrādātājs un līdzpriekšsēdētājs.
Jānis Neimanis (1880 – 1882), lauksaimnieks.
Aleksandrs Vēbers (1882 – 1884), jurists, publicists.
Jēkabs Bullis (1884 – 1887), ārsts.
Jānis Čakste (1887 – 1901) un (1904 – 1906), jurists.
Ernests Dzinters (1901 – 1901), ārsts.
JĀnis Bisenieks (1901 – 1902), agronoms.
Andrejs Stērste (1902 – 1904), jurists, literāts.
Pavasaru Jānis (1906 – 1912), mācītājs, dzejnieks.
FridriHs Kēnigsvalds (1912 – 1918), jurists.
Jānis Stokets (1918 – 1919), jurists.
Jānis Mazvērsītis (1919 – 1924), agronoms, zinātnieks.
Dāvids Biskaps (1924 – 1930), ārsts.
Ādolfs Lauks (1930 – 1940), jurists.
Atvērumu sagatavoja Jelgavas Latviešu biedrības valdes locekļi Guntis Krūmiņš,
Modris Ziemelis un Uldis Rozenvalds.
Ceram uz jelgavnieku atsaucību biedrības vēsturiskā materiāla papildināšanā.
