– Visa dzīve ir kā teātris, – domā Aldis Barons, arī bērēs un bāros, kur viņš sastopams – slinks, mazliet nenopietns egoists, aktieris, divu bērnu – Olafa (19) un Lindas (17) – tēvs.
– Visa dzīve ir kā teātris, – domā Aldis Barons, arī bērēs un bāros, kur viņš sastopams – slinks, mazliet nenopietns egoists, aktieris, divu bērnu – Olafa (19) un Lindas (17) – tēvs.
Vai jau bērnībā gribējāt būt bārmenis?
– Nē. Vēlējos būt daiļdārznieks. Līdz pat astotajai klasei biju pārliecināts, ka audzēšu puķītes. Apguvu pilnīgi pretēju arodu: izmācījos par pavāru. Pēc tam, kā visiem puišiem, bija jāiet armijā. Tur biju radiomehāniķis.
Pavārmākslu apguvu Tirdzniecības tehnikumā, pēc tam vēl studēju LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. To gan nepabeidzu. Pēc armijas kādu laiku strādāju par pavāru un Jelgavā konkursā ieguvu pirmo vietu.
Bērnu dienās es darbojos koncertansamblī «Liesmiņa». Katru vasaru mums bija nometne Dobelē, un viena bija spoku nakts. Pats neatceros, bet citi stāstījuši, ka es visiem esot teicis, ka tad, kad izaugšu liels, strādāšu kapos. Teicu, un tā arī notika. Pirms četriem gadiem pirmo reizi pamēģināju izvadītāja darbu. Uztraucies biju ne pa jokam, bet iepatikās.
Kas šajā darbā var patikt?
– Nezinu, bet patīk. Gribas izdarīt tā, lai pēdējais brīdis ir gaišs, lai vārdi nav vienmēr teiktie un nodrāztie.
Vai tas ir tāpat kā uz skatuves?
– Savā ziņā, jā. Arī bēres ir mazs teātris, tāpat kā visa dzīve.
Vai arī bārmeņa arods savā ziņā ir teātris?
– Jā, protams.
Tātad jūs esat aktieris: visu laiku spēlējat teātri?
– Jā, un neviens nezina, kāds esmu patiesībā.
Un vai pats zināt?
– Slinks, egoists, visu laiku nenopietns.
Vai sevi uzskatāt par sabiedrisku cilvēku?
– Man patīk būt cilvēkos. Katrā gadījumā ilgi bez sabiedrības es nevaru izturēt. Ir, protams, arī brīži, kad gribas palikt vienam, bet ļoti reti. Tad vēlos būt viens četrās sienās, nevienu nelaist iekšā un neatbildēt uz telefona zvaniem.
Ko darāt vienatnē?
– Neko – guļu, skatos griestos, reizēm paraudu.
Vai palīdz?
– Protams. Vēl palīdz draugi.
Vai jums ir daudz draugu?
– Daudz nav. Paziņu gan netrūkst.
Kas draugiem jāizdara, lai viņi tādi vairs nebūtu?
– Nedrīkst palikt lielīgi un galvenais – mācīt, kā jādzīvo. Nevaru ciest, ja mani regulē un saka: «Tu esi muļķis!», «Tu dari nepareizi!», «Jādara tā un šitā!»… Katrs taču mācās no savām kļūdām un citos tāpat neklausās. Ja vēl šī pamācīšana kļūst uzbāzīga, tad draudzība ir cauri. Pats cenšos citus nemācīt.
Vai viegli iepazīstaties ar cilvēkiem?
– Varu draudzīgi parunāties, bet pirmais gan laikam nekad klāt neietu.
Ko pirmo ievērojat apkārtējos?
– Skaistus matus, apģērbu un tīrību.
Ko cilvēki pirmo ievēro jūsos?
– Vienmēr smaidu.
Ko jums patīk darīt?
– Patīk mans darbs, vēl – teātri uzspēlēt. Būtībā man nav brīva un tukša laika.
Piemēram, televizoru taču kādreiz skatāties?
– Jā, piemēram, pašlaik «Rozalindu» – ļoti patīk … Patiesībā jau ne visai! Man šķiet, daudzi cilvēki šo filmu skatās pēc citiem seriāliem, vismaz man ne viens vien to teicis. Es arī noskatījos «Izauru», pēc tam ilgi neko, un tagad – «Rozalindu». Bet nekā vairāk par seriālos tradicionālo atmiņas zaudēšanu jau tur nav.
Kā nokļuvāt teātrī?
– Mani aizveda pie rokas. Mana labākā draudzene Aina Rokjāne, tolaik vēl Segliņa, otrajā klasītē gāja stāties teātrī. Es viņu satiku un prasīju, kurp viņa iet. Sekoja atbilde, un teicu, lai ņem mani līdz. Tā es tur nokļuvu un spēlēju jau no otrās klases – tā līdz Jelgavas Jaunajam teātrim. Varu palielīties, ka tur esmu visvecākais.
Vai draugu vairāk ir no bērnības, no skolas laikiem?
– Nē, laikam vairāk ir tādu, kas darbā iepazīti. Bija man viens labākais draugs – no piektās klasītes. Pirms kādiem četriem gadiem notika tas, ko iepriekš pieminēju, – viņš sāka mani mācīt dzīvot.
Ja draugi iepazīti darbā, tad jau tie ir bāra apmeklētāji!
– Arī tā ir. Cilvēki taču nāk uz bāru parunāties, iepazīties. Zinu pārus, kas bārā iepazinušies, apprecējušies un vēl tagad dzīvo kopā.
Tātad jūsu rekomendētā iepazīšanās vieta ir bārs?
– Nu, kāpēc gan ne! Tāda pati vieta, kur cilvēkiem satikties, kā citas.
Vai ir kāds bārs, uz kuru pats mēdzat iet atpūsties?
– Jā, bet neteikšu, kurš tas ir. To nevar atklāt. Patiesībā, kad aizeju uz citu bāru, saslimstu ar profesionālo kretīnismu. Skatos, kur, kā un ko lej bārmenis, kādas viņam kustības, cik profesionāli viņš visu izdara.
Vai jums liek jaukt dzērienus, kad aizejat ciemos vai uz kādu sarīkojumu?
– Jā! Tad es sāku dusmīgi trīcēt. Ļoti nepatīk, ja man viesos liek būt bārmenim. Es jūtos vienkārši laimīgs, kad ielej man.
Vai iepriekš pieminētā daiļdārzniecība arī vēl ir tuva?
– Nē. Kad vēl biju precējies, mums bija zemes pleķītis, kurā man ļoti patika rušināties, stādīt puķes, bet pašlaik gan neatliek laika tādām lietām.
Kādi augi vai ziedi jums īpaši patīk?
– Visi ziedi, kas ir dzelteni.
