Viens no 12 Jelgavas novada stipendiātiem ir topošais ārsts Romans Ivaškevičs.
Skolotāji atzīst, ka Romanam jau no mazām dienām, kad viņš mācījās Glūdas un Svētes pamatskolā, bija viegla galva. Iedams pirmsskolas izglītības grupā, viņš ātri vien sāka runāt latviski. Jāpiebilst, ka mājās ģimenē zēns galvenokārt runā krieviski. Jau pirmajās klasēs viņam labi padevās gan matemātika, gan humanitārie priekšmeti, arī zīmēšana. Romans uz stundām nāca sagatavojies un, kaut gan bija samērā kluss, spēja arī pateikt «nē», ja kāds palaidnību rosinātājs mēģināja viņu pierunāt kaut mazliet aiziet neceļos.
Papildināja izglītību ārpus skolas
Romans ātri vien saprata, ka ar skolā gūto ir par maz, lai izglītības ceļā kaut ko vairāk sasniegtu. Viņš meklēja veidus, kā papildināt savas zināšanas. Mācoties pamatskolā, sestdienās no Glūdas pagasta Zemgales ciema brauca uz Jelgavu, lai piedalītos Junioru universitātes nodarbībās bioloģijā un ķīmijā. Savukārt vēlāk, mācoties Jelgavas Valsts ģimnāzijas 11. klasē, trīs reizes mēnesī devās uz Rīgu, lai Stradiņa universitātē piedalītos Jauno mediķu akadēmijas nodarbībās. Puisis apzinās, ka dzīves tālākajā ceļā ir gandrīz desmit medicīnas studiju un rezidentūras «mācekļa» gadu un tikai pēc tam viņš kļūs par pilntiesīgu ārstu. Romans ir pieņēmis šo izaicinājumu un jūtas gandarīts, ka cīņā par izglītību viņu atbalsta ne tikai ģimene, bet arī pašvaldība, kas maksā stipendiju.
Rīgas Stradiņa universitātē jau pirmajā studiju gadā slodze ir liela. Laukos augušam jauneklim dzīves apstākļi diezgan nepierasti (dažās lekcijās studentu sanāk virs divarpus simtiem – vairāk nekā agrāk Svētes un Glūdas skolā kopā). Vienā virknē rit arī pārbaudes darbi. Viegli nav nemaz. Taču Romanam ir zināms ceļš, kur var atrast palīdzību. Tā ir lūgšana Augstākajam. Viņa ģimene ir Vasarsvētku draudzē. Puisis paļaujas uz šo palīdzību. Viņš ir pateicīgs arī ģimenei, savai tantei, pie kuras apmeties, studējot galvaspilsētā. Viņas dzīvoklī vakarā ir miers, kur vari būt pats savās domās.
Tikai medicīna palika prātā
«Godīgi sakot, es nezinu, kad man radās doma studēt medicīnu. Ārstu mūsu ģimenē nav, taču patika ķīmija, bioloģija, un tā pie šāda secinājuma nonācu. Manuprāt, izvēloties ārsta darbu, pluss ir ticība. Šajā profesijā ir liela slodze, un ir labi, ja tu apzinies garīgo atbalstu, ko dod ticība,» saka Romans Ivaškevičs. Viņam nav sveša arī sajūta, kad trūkst zināšanu un padoma, lai palīdzētu kādam cilvēkam atgūt veselību.
Šovasar stājoties augstskolā, kad bieži vien reflektanti saraksta savos iesniegumos vairākas, dažkārt pat ne radniecīgas studiju programmas, Romans minējis tikai vienu – medicīnu. «Tas droši vien nebija gudri. Diploma atzīmes man bija labas, bet citiem taču varēja būt vēl labākas! Ja es būtu palicis aiz svītras, nekādu citu variantu man nebija,» par savu neapdomību pasmaida students.
Agrāk Romans apsvēris domu studēt arhitektūru. «Pašmācības ceļā esmu vingrinājies zīmēt. Daru to vienatnē, klusumā, kad gribu atpūsties. Tomēr šī aizraušanās man ir tikai hobijs,» paskaidro jaunietis. Romans labprāt zīmē filmu aktierus, var uzzīmēt drauga portretu, ko uzdāvināt viņam dzimšanas dienā, bet par izstādēm gan nedomā. Tiesa, apgūstot medicīnu, portretu zīmējumi kļuvuši detalizētāki. Drauga māte, kas pati ir ārste, secinājusi, ka tā varētu zīmēt labs ķirurgs.
Romans pagaidām vēl nedomā, vai varētu kļūt par bērnu ārstu, sirds ķirurgu vai acu ārstu. Specializāciju saraksts Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapā ir ļoti garš. Mācoties vidusskolā, puisis ar «YouTube» palīdzību apguva žonglēšanu ar bumbiņām. Roku un pirkstu veiklībai ārsta darbā ir svarīga nozīme.
Ilze Lazdiņa, ķīmijas un bioloģijas skolotāja Svētes pamatskolā
Romans skolā bija nopietnāks, nekā pienāktos viņa vecumam. Uzcītība un kārtība zēnam bija ieaudzināta ģimenē. Cik vecāku sapulcēs esamu satikusi viņa māti, vienmēr jutu cieņu pret skolas prasībām. Romans brauca uz bioloģijas un ķīmijas olimpiādēm. Tolaik skolas direktors Edmunds Misevičs sarunāja, ka mūsu audzēkņi var piedalīties papildu nodarbībās Junioru universitātē Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā. Romans papildināja zināšanas arī tur. Vēlāk, jau mācoties Jelgavas Valsts ģimnāzijā, viņš Svētes skolas skolotājus un darbiniekus iesaistīja savā zinātniskajā darbā. Vismaz kādiem divdesmit cilvēkiem mērīja asinsspiedienu un centās izprast tā saistību ar pirkstu nospiedumiem. Tad kāda skolas darbiniece, kas viņu nepazina, jautāja: «Vai tas nav kāds jauns dakteris?» Manuprāt, Romanam ir ārsta stāja. Man ir liels prieks, ka viņš izvēlējies tik nopietnu profesiju. Domāju, pēc gadiem Romans mums palīdzēs, ja vajadzēs ārstēties.
Pieteikumus gaida septembrī
2012. gadā iedibinātajai Jelgavas novada stipendijai, ko apsaimnieko Latvijas Universitātes fonds, ik gadu septembrī aicināti pieteikties tie Jelgavas novadā deklarētie sabiedriski aktīvie vidusskolu absolventi, kuru vidējā atzīme ir virs 7,5 ballēm un kuri uzsākuši mācības kādā no Latvijas augstskolām.
Jelgavas novada pašvaldības stipendija ir 1500 eiro akadēmiskajā gadā.
Šogad pretendentu vērtēšanas komisijā bija Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune, pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Avotiņa, kultūras darbiniece Dzintra Zilberte, kūdras ieguves uzņēmuma SIA «Laflora» valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks, Latvijas Universitātes fonda izpilddirektore Laila Kundziņa-Zvejniece.
Līdz šim četru gadu laikā stipendija piešķirta 16 Jelgavas novada jauniešiem, un patlaban to turpina saņemt 12 studenti. Šajā mācību gadā stipendijas tika piešķirtas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas studentēm Leldei Jansonei un Līvai Jansonei, kā arī Romanam Ivaškevičam.
