Dobeles Novadpētniecības muzejs pēc pilsdrupu restaurācijas plāno pārcelties turp.
«Atrodamies padomju laikā būvētā ēkā, kas celta poliklīnikas vajadzībām. Šajās telpās atradās ķirurģijas un rentgena nodaļa. Vienu brīdi no tā kautrējāmies, bet tagad lepojamies, ka esam vienīgais muzejs Latvijā, kas izvietots šādā ēkā,» vedot ekskursijā pa Dobeles Novadpētniecības muzeju, stāsta pilsdāma Šarlote.
«Pagaidām» uz 20 gadiem
Dobeles Novadpētniecības muzejs dibināts 1985. gadā. No ārpuses tas atrodas parastā padomju laika ēkā, kur zem viena jumta sadzīvo vairākas iestādes, tai skaitā arī muzejs. Tomēr, atverot tā durvis, nonākam pavisam citā pasaulē, kur ciemiņus laipni sagaida pilsdāmas Dārta (muzeja direktore Dace Blūma) un Šarlote, kura jau tā saaugusi ar savu tēlu, ka dobelnieki arī ārpus muzeja Antru Kārklu pazīst ar šo vārdu. Šarlote stāsta, ka šogad muzeja saime nosvinējusi savdabīgu jubileju – 20 gadus, kopš «šajās telpās esam pagaidām». Tomēr direktore piemetina, ka pēc vērienīgiem darbiem Dobeles pilsdrupās plānots muzeju pārcelt turp.
Muzeja darbības pamatā ir pilsētas un novada vēstures izpēte, popularizēšana un vēsturisko liecību saglabāšana, novadnieku apzināšana, daudzveidīgu novada vēstures, mākslas un foto izstāžu veidošana. Muzejā ir vairāk nekā 21 tūkstotis krājuma vienību – arheoloģiskas liecības, dažādi rakstītie avoti (grāmatas, dokumenti un citi), lietiskie priekšmeti (ieroči, darbarīki, sadzīves priekšmeti), tekstilijas un vizuālie materiāli.
Smiltis birst vīriešiem
Muzeja ekspozīcija sadalīta divās daļās. Pirmā ir mainīgā – šeit apskatāmas dažādas izstādes, pašlaik tie ir Dobeles novada vizuālās mākslas pedagoģes Zentas Puriņas «Saules atspulgi gleznās un tekstilijās». Savukārt muzeja pastāvīgā ekspozīcija stāsta par Dobeles vēsturi no senajiem zemgaļu laikiem (10.–13. gadsimts) līdz pat pirmās Latvijas brīvvalsts gadiem. Zemgaļu laika ekspozīcija vēsta par tagadējā Dobeles novada pirmajiem iedzīvotājiem – apskatāmi rekonstruēti zemgaļu apģērbi, sadzīves priekšmeti, rotaslietas, ieroči. Tā stāsta par Dobeles pils vēsturi, turklāt maketā iespējams aplūkot, kāda pils izskatījās neilgi pirms sabrukšanas. Apskatei piedāvāti arī stilizēti 16.–17. gadsimta dāmu un kungu tērpi un etnogrāfiskie Dobeles apkaimes vīra un sievas tautas tērpi, kā arī 19.–20. gadsimta mijas lauku sadzīves priekšmeti.
No Šarlotes var uzzināt interesantus faktus par 17. gadsimta modi. Piemēram, nebūtu iedomājams, ka sieviete tajā laikā nēsātu bikses – tad viņu uzskatītu par raganu. Savukārt kleitai noteikti bija jābūt līdz zemei, lai neviens nevarētu ieraudzīt dāmas potītes, tāpat nedrīkstēja rādīt elkoņus. Savukārt kādu brīdi mode noteica – jo dziļāks dekoltē, jo labāk. Vīriešu garderobē ienāca īsbikses, bet kājas tika autas smalkās zīda zeķēs. Lai panāktu vēlamo kāju formu, zeķēs tika bērtas smiltis. Ja tajā radās caurums, smiltis sāka birt, un tā arī radies teiciens par smilšu biršanu no cilvēka. Pretēji mūsdienām, bija nepieklājīgi doties pie galda bez cepures galvā.
Prezidenta klavieres
Pamazām pārceļoties uz mūsdienām tuvākiem laikiem, iekārtota stilizēta pilsētnieku dzīvojamā istaba. Lai gan Dobeles vārds rakstos minēts jau 13. gadsimtā, pilsētas tiesības Dobele ieguvusi 1917. gadā. Šarlote stāsta, ka savam laikam tā bijusi progresīvi domājoša. Piemēram, atradums gadagrāmatā ļauj domāt, ka 30. gadu sākumā pilsētā bijuši vismaz 24 telefona aparāti. Par to liecina kādas galdniecības darbnīcas reklāma, kurā minēts, ka tās abonementa numurs ir 24. Liels ieguvums Dobelei bija ārsts Edgars Francmanis, kurš pilsētā dibinājis pirmo slimnīcu. Viņš uzskatīja, ka cilvēks atveseļojas ātrāk, ja nodrošina relaksējošu vidi. Tāpēc ārsts pie slimnīcas ierīkoja strūklaku, savukārt Ķestermeža Rūķīšu kalnā – atpūtas vietu.
Šajā ekspozīcijā apskatāmās ap simt gadu senās klavieres ir muzeja lepnums. Tās piederējušas trešā Latvijas prezidenta Alberta Kvieša (1881–1944) ģimenei. Dzimis Tērvetē, pēc aiziešanas no Valsts prezidenta amata A.Kviesis daudz laika pavadīja tēva mājās Penkules pagasta Vecvagarēs, no kurienes arī klavieres atvestas. Ir pamats uzskatīt, ka pie tām sēdējis arī pats A.Kviesis. Kā stāsta muzeja direktore, klavieres pašas par sevi ir īpašas un tās savulaik par 25 rubļiem izglābtas no aiziešanas postā. Instruments izgatavots kādā darbnīcā Rīgā un tiek uzskatīts par vienīgo eksemplāru, kas saglabājies no tās darbības laika. Klavieres nesen atgriezušās no restaurācijas, taču speciālisti cienījamā vecuma dēļ tās neiesaka spēlēt.
Līgavai dāvina istabas iekārtas
Cita telpa atvēlēta Dobelē dzimušā koktēlnieka Augusta Siliņa (1906–1978) darinājumiem un viņa veidotajai guļamistabas iekārtai. «Katras sievietes sapnis,» teic Šarlote, izrādot guļamistabas mēbeļu un piederumu komplektu, kas sastāv no 12 elementiem un ko viņš kā kāzu dāvanu darinājis līgavai Lilijai Elvīrai. Pāris gredzenus mija 1939. gadā pēc desmit gadu cerēšanās. «Eksperti apbrīno, ka visi 12 priekšmeti ir izturējuši Otro pasaules karu un padomju gadus un saglabājušies vienkopus, turklāt vēl labā stāvoklī, nekas nav pazudis. Priekšmetu vidū ir arī mazs spogulītis un lādīte, un, kā zināms, mazi priekšmeti mēdz noklīst,» stāsta Šarlote. Mēbelēs A.Siliņš acīmredzot ieguldījis tik daudz sevis, ka viņa klātbūtne muzejā ik pa laikam jūtama, kad, piemēram, paši no sevis ietrinkšķas klavieru taustiņi.
Dobeles novadpētniecības muzejs ir arī lielākais gleznotājas Hildas Vīkas darbu glabātājs. Māksliniecei Dobelē bijusi vasaras māja, kur viņa dzīvoja kopā ar vīru Viktoru Eglīti. Nu jau muzeja īpašumā ir ap 60 viņas gleznu. «Zinot, ar cik lielu cieņu izturamies pret šiem darbiem – gleznas projektos tikušas restaurētas, mainīti to rāmji –, mums arvien tos piedāvina klāt. Mums ir paveicies,» priecājas muzeja direktore D.Blūma.
Bez vēstures ekspozīciju apskates muzejs piedāvā arī dažādas radošās darbnīcas. Piemēram, «Skola laika griežos» iepazīstina ar skolas dzīvi un mācīšanos senāk, tajā tiek pētītas mācību grāmatas, rakstīts ar spalvaskātu. Tāpat interesenti aicināti iepazīt senos mērus, izplānot jaunu pilsētu vai spēlēt spēles par Dobeli. Interesenti var arī pilsdāmu pavadībā izstaigāt pilsdrupas, darboties ar krāsainajām smiltīm vai izzināt ārstniecisko augu īpašības un nogaršot zāļu tējas, uzlējumus un ievārījumus. Ziemassvētku laikā tiek piedāvāts doties pa sniegavīru pēdām, iepazīt svētku svinēšanu latviešu sētā un kopā ar pilsdāmu ceļot laikā. Muzejā darbojas arī folkloras kopa «Leimaņi».
