Tartu, kas ir otra lielākā pilsēta valstī, apmeklētājiem pirms pusotra mēneša atvēruši grandiozu Igaunijas Nacionālo muzeju jeb, precīzāk, Igaunijas Tautas muzeju. Grandiozu pēc apjoma, jo viss par igauņiem no senatnes līdz mūsdienām ietilpināts 34 000 kvadrātmetros jaunuzceltā ēkā. Mums ir Gaismas pils, bet igauņiem – Atmiņu lauks. Tā savu projektu nosauca arhitekti, kas 2005. gadā guva uzvaru konkursā par muzeja arhitektūru. Arhitektu apvienībai no Parīzes šis projekts bija pirmais kopīgais darbs, un par to viņi jau saņēmuši Francijas arhitektūras «Grand Prix» nominācijā «Labākais darbs ārzemēs».
Tagad tas ir igauņu lepnums un ilgi lolotā sapņa piepildījums. Milzīgā būve (kopējais garums ir 356 metri) paceļas uz Tartu padomju laika militārā lidlauka un ir kā organisks turpinājums skrejceļa galā, simbolizējot pacelšanos un igauņu tautas augšupvirzību. Jaunais muzejs atrodas Tartu pievārtē – Rādi ciemā, 2,5 kilometrus no pilsētas centra. Apmaldīties nevar, jo pie katra krustojuma ir norāde, kā muzeju atrast.
Jā, pirmais iespaids, nonākot pie šīs ēkas, ir grandiozs. Šķiet, jau kuru reizi atkārtoju šo vārdu, bet tā patiešām ir, un «grandiozi» man paspruka, ieraugot vakara krēslā lielo celtni. Lai aptvertu tās apjomu, kājām ejot vien nepietiek. Vislabāk tā «nolasās», apbraucot apkārt ar auto. Un pirmais, ko es ievēroju, atrodoties plašajās muzeja priekštelpās, bija muzeja darbinieks, kas veikli starp apmeklētājiem izlīkločoja ar skrejriteni. Nu ja, kājām visu dienu un visu neizskriesi!
Mēs igauņu vēsturē iegrimām trīs stundas, kas bija pārsteigumu pilnas, jo katra ekspozīcija pārsteidza ar radošu risinājumu un atraktīvu piegājienu. Varēja priecāties par ekspozīcijas veidiem, kādos parādītas izmaiņas igauņu ikdienas dzīvē – izmaiņas no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Brīžiem objekts liek skatīties bērna acīm, brīžiem iesaistīties spēlē, bet paiet vienaldzīgi garām kādam objektam pirmajā apmeklējuma reizē nu nekādi neizdevās. Piedzīvotā bija pārpārēm, taču, lai izpētītu dziļāk katru tēmu, laika nogriezni vai artefaktu, tur jānokļūst vēl un vēl. Garlaikoto nebija, vienaldzīgo arī ne. Un, kā jau tas pienākas enerģiju zaudējušam muzeja apmeklētājam, kā balva ir muzeja kafejnīca, kur ūdens ar citronu pieejams bez maksas. Kafija laba. Tā par eiro.
