Grūti atrast cilvēku, kuram nebūtu vajadzējis saskarties ar tik tradicionālo sieviešu sindromu «Man nav ko vilkt mugurā». Parasti gan nav tā, ka nebūtu ko vilkt.
Grūti atrast cilvēku, kuram nebūtu vajadzējis saskarties ar tik tradicionālo sieviešu sindromu «Man nav ko vilkt mugurā». Parasti gan nav tā, ka nebūtu ko vilkt. Nereti ir gluži otrādi – drēbju skapis teju, teju sāk pārpildīties, tomēr ir jauna sezona, un atkal gribas ko jaunu, vēl nebijušu krāsas, auduma faktūras vai silueta ziņā. Viena no garderobes papildināšanas iespējām ir šūšanas salona apmeklējums.
Pie drēbnieka jāiet ar labām domām
Šūšanas salonus vai darbnīcas parasti apmeklē sievietes. Vīriešu vizītes tur ir gandrīz vai retums. Šuvēju galvenokārt mēdz meklēt reizēs, kad veikalā neizdodas iegādāties piemērotu apģērbu, savukārt pašu prasme nav tādā līmenī, lai ļautos tērpa modelēšanai un šūšanai. Bez sava šuvēja nevar iztikt arī nestandarta auguma gadījumā. Ne mazāk svarīga nozīme ir tam, ka salona apģērbs tomēr nav masveida produkcija, bet individuāls veikums. Līdz ar to nevar gadīties situācijas, kad kādā pasākumā satiekas vairākas vienādu tērpu valkātājas. Tiesa, kā norāda darbnīcas «Daiga» īpašniece Daiga Laškova, reizēm esot jākonstatē, ka cilvēku domāšana orientēta vienā virzienā un klienti ierodas ar vienādiem audumiem vienādās krāsās un vienādām idejām. Tādās reizēs jāvariē detaļas, jo drēbnieces princips ir nekad nešūt analogus tērpus.
No A līdz Z
Jelgavā šūšanas salonu šā apzīmējuma īstenajā izpratnē un ar tiem piederīgajiem atribūtiem tikpat kā nav. Telpas ir samērā šauras, drēbnieki strādā un klientus apkalpo diezgan lielā saspiestībā. Tikai atsevišķās vietās («Ričards V», «Daiga») apģērba pasūtītājs un meistars pieņemšanas un piemērīšanas reizēs var norobežoties atsevišķā telpā. Tiesa, arī tur brīvība ir nosacīta. Parasti mēru noņemšanai un pielaikošanai atvēlēta ar aizkaru norobežota telpas daļa. Pārējā telpas daļā var iegādāties audumus («Dz», «Eseja») vai gatavos apģērbus («Olnis») vai arī notiek šūšana. Tāpēc salona vietā vairāk iederas vārds «darbnīca», kam vairumā gadījumu piekrīt arī tur strādājošie vai to īpašnieki.
Drēbnieku darbības principi ir dažādi. Vieni strādā kā darba ņēmēji, citi – kā individuālā darba veicēji. Dažāds ir arī nodarbināto skaits un darba organizācijas principi.
Dzintras Saltumas darbnīcā pasūtījumus pieņem pieci meistari. Viena drēbniece specializējusies vīriešu apģērbu šūšanā, otra vairāk pievērsusies ekskluzīvām balles kleitām, trešā orientējas uz apģērba labošanu. Tajā pašā laikā, kā apgalvo Ivars Saltums, katra meistare var uzšūt jebkuru tērpu.
Veikalā «Eseja» pasūtījumus pieņem piecas drēbnieces (katru nedēļas dienu sava), kas strādā kā individuālā darba veicējas. Tikpat daudz meistaru klientus gaida Lielās ielas 19. nama šūšanas darbnīcā. Citviet drēbnieču skaits ir mazāks un nepārsniedz trīs. Katra meistare, kā uzsver drēbniece Dzintra Kalniņa, ir atbildīga par pasūtījuma izpildi no sākuma līdz beigām, pasūtītāja un izpildītāja attiecībās vairs nevalda konveijera sistēma (viens piegriež, vairāki šuj) kā sadzīves pakalpojumu kombinātu ziedu laikos.
Savukārt firmā «Ričards V» klientu vajadzības uzklausa vadītāja. Protams, pasūtījuma pieņemšanā piedalās arī meistars, kas to izpilda. Vadītāja pati konstruē apģērbus, bet pārējām darbiniecēm atliek šūšana un laikošana. Svetlana Volostņikova domā, ka tādējādi izdodas padarīt vairāk un klients var ātrāk saņemt pasūtījumu. Protams, tas nenozīmē, ka pārējās darbinieces prot vienīgi šuvējas arodu. Darbnīcas nevar atļauties algot tikai šuvējas, strādājošajiem jāprot arī modelēt un konstruēt.
Piedāvā papildpakalpojumus
Tomēr ikviena veikuma un savstarpējās konkurences pamatā ir meistara profesionalitāte un darba kvalitāte. Līdztekus aroda apguvei ne mazāk svarīgs ir ķēriens uz konkrēto darbu jeb, kā saka, drēbnieka mentalitāte, jo konkurence ir pietiekami liela. Lielākas un mazākas darbnīcas sasniedz gandrīz desmitu, un kur nu vēl daudzās šuvējas, kas strādā individuāli vai vienkārši piepelnās. Savus pakalpojumus piedāvā Amatniecības meistaru skolas un Amatu skolas darbnīcas. Tomēr pagaidām par darba trūkumu neviens nesūdzas un vairākas darbnīcas pēdējos gados paspējušas paplašināties vai arī gatavojas to darīt.
Zināma nozīme ir arī papildu pakalpojumiem, ko cenšas piedāvāt vai katra darbnīca. Meistarēm, kas pieņem «Esejā» un D.Saltumas darbnīcā, priekšrocības saistās ar turpat izvietoto audumu, palīgmateriālu un papildu aksesuāru veikalu. Anitas Boldiševicas darbnīcā nopērkami vai pasūtāmi arī trikotāžas izstrādājumi un adītas vasaras cepurītes mazajām dāmām. Ar savu gatavo izstrādājumu katalogu tā uzsver specializāciju arī aizkaru, pārvalku un citu dizaina elementu tapšanā. Firmu «Ričards V» pazīst kā ādas izstrādājumu izgatavotāju. «Ričarda V» un firmas «Dz» meistares darina izstrādājumus arī veikaliem. Firma «Olnis» orientējas uz specializēto apģērbu pasūtījumiem. Katrā darbnīcā pieejami apģērba labošanas (garuma saīsināšana, iešūšana, rāvējslēdža pāršūšana un tamlīdzīgi) pakalpojumi.
Tiesa, salīdzinājumā ar situāciju pirms gadiem septiņiem individuālā šūšana esot mazāk pieprasīta. Tas galvenokārt saistīts ar piedāvājuma un izvēles palielināšanos gatavo apģērbu tirgū, jo pēdējā laikā vairāk šuj lietas, kuru izvēle veikalos ir ierobežota. Zināma loma ir rocībai, kurai noteiktā iedzīvotāju slānī ir tendence samazināties. Tiesa, šūšanas pakalpojumu dārdzība ir nosacīta. Jā, šūtais apģērbs, pastāvot pašreizējām cenām, kas ir vismaz reizes divas zemākas salīdzinājumā ar Rīgas salonu izcenojumiem, izmaksā vairāk nekā tirgū, taču ir lētāks salīdzinājumā ar veikalu precēm. Darbnīcu apmeklējumu ietekmē arī kopš padomju gadiem izveidojies sindroms, kad pakalpojumu kombinātos nebija vērojama tā labākā attieksme un kvalitāte un kad valdīja «blata» sistēma. Patikai apmeklēt šuvēju svītru var pārvilkt arī piedzīvotā vilšanās iepriekšējās reizēs. Zināma loma pasūtījumu apjoma ziņā ir augošajai konkurencei.
Izvēlēsies labāko
– Konkurence ir un būs, un cilvēki izvēlēsies sev labāko un izdevīgāko. Tas gribot negribot stimulē censties būt labākajam, – spriež S.Volostņikova, uzsverot klientu nozīmi uzņēmuma darbībā.
Neviena darbnīca nevar pastāvēt bez pastāvīgajiem klientiem un neviena nevēlas kļūt par vienreizējās lietošanas pakalpojumu biroju. Ir svarīgi, lai sākotnējie klienti atvestu nākamos, tie piesaistītu jaunus un tā tālāk. Nereti tas arī izdodas. Reizēm klientu piesaisti veicina darbnīcas atlaižu sistēma, piedāvājot zemākas cenas pastāvīgajiem kundēm, jaunu apmeklētāju piesaistītājiem vai ģimenes pasūtījumiem.
– Laika gaitā ar pasūtītājiem izveidojies pat tāds kontakts, ka tu gandrīz vai zini, kas atrodas viņa drēbju skapī, – stāsta Anita Boldiševica.
Tomēr pirmais un galvenais, lai tā būtu, ir precizitāte apkalpošanā un izpildījuma kvalitāte. Līdztekus augošajam pieprasījumam pietiek ar vienu neveiksmi, lai krietni pabojātu reputāciju, jo kritika atšķirībā no pozitīvajām atsauksmēm izplatās vēja ātrumā.
– Veikalā un šūšanas darbnīcā klientiem ir pilnīgi dažādi apģērba vērtēšanas kritēriji un līdz ar to prasības. Proti, veikalā nopirkts apģērbs parasti tiek uztverts kā labs un daudzas nianses, piemēram, vīle, kas bikses rauj uz augšu, vai citas, paliek nepamanītas. Savukārt, uzlaikojot tērpu salonā, acumirklī tiek ievērota katra nenogludinātā vīle vai ielocīte. Ir cilvēki, kas, šujot tērpu, vienlaikus intensīvi domā, kur varētu atrast šuvējas vainu, – pieredzē dalās D.Laškova.
Maize ir ar garozu
Arī citas meistares piekrīt, ka drēbnieka maize nav bez garozas, bet ikdiena – bez problēmām. Vairumam klientu nav pilnīgas skaidrības par savām vēlmēm, kad nav iespējams iztikt bez profesionāļa padoma, iesakot piemērotāko audumu, izvēloties modeli, konkretizējot siluetu un detaļas. Tiesa, tam, kā atzīst drēbnieces, ir savi plusi un mīnusi. To var dēvēt arī par slidenu lietu.
Kā zināms, klienta vēlmes izpildītājam ir likums. Arī reizēs, kad skaidri redzams, ka izvēlētais modelis, tērpa garums vai audums «ir pilnīgi garām».
– Mēģinu to taktiski pateikt. Kad pēc kādas trešās ieteikuma reizes tā arī neesmu sadzirdēta, izpildu klienta vēlmes, – teic kāda meistare. – Tiesa, apskaidrība, ka tas «ir garām», viņam var nākt vēlāk. Un arī tādās reizēs klientam izrādīsies taisnība.
Drēbnieki, kas darbnīcā praktizē gandrīz desmit gadu, atzīst, ka apmeklētāji kļuvuši ne vien zinošāki, bet arī neiecietīgāki un nīgrāki. Diemžēl zinošāki arī tādā nozīmē, ka, faktiski no šūšanas maz ko saprazdami, atļaujas uzvesties «kā profesori», pārējos, tanī skaitā meistaru, pielīdzinot nejēgām. Saprotot, ka problēmu ir pārpārēm, drēbnieces tomēr atgādina, ka šūšanas darbnīca nebūtu īstā vieta, kur atstāt savu slikto garastāvokli, izlādēt dusmas. Jo visi cilvēki vien ir. Šā iemesla dēļ dažas meistares atzīst, ka labāk izvēlas mazāku atalgojumu, nevis papildu problēmas un sāk atļauties ne jau tajā labākajā nozīmē zināmajiem pasūtītājiem arī atteikt. Savukārt patīkamie klienti ir tie, kas atsver visu pārējo, kas liek saprast, ka ir lietas, kuru dēļ ir vērts strādāt.
Jāņem arī vērā, ka drēbnieka arods prasa radošu pieeju. Ideālā «kā būtu, ja būtu» variantā var pasapņot, ka vispirms klients pie meistara ierodas ar savas vajadzības izklāstu un ļauj pāris dienu «iznēsāt» modeli, auduma faktūru un nokrāsu, bet tad akceptē vai papildina piedāvājumu. Tā pagaidām ļauts «izrīkoties» radiem un draugiem. Vairums pārējo klientu to nesaprastu, jo tikpat kā katrs otrais pasūtījumu vēlas saņemt iespējami ātrāk. Tiesa, itin bieži gadās, ka tiklab ātri cilvēks ar savu vajadzību arī uz pāris nedēļām «pazūd».
Cenas zelta vidusceļš
Ikviens saprot, ka individuāls pasūtījums ir individuāls pasūtījums, tam ir sava vērtība un tam jābūt dārgākam nekā tirgus precei. Pie mums šī atšķirība nav tik izteikta. Galvenokārt ierobežotās rocības dēļ. Pietiekami daudzi, kas vēlas pielabot par pāris desmitiem santīmu «humpalās» pirktu lietu, šausminās, kad par apģērba remontu paprasa divus latus.
Lai nerastos pārpratumi, drēbnieki parasti cenu dara zināmu tūlīt pēc modeļa apspriešanas. Tā atkarīga no daudziem apstākļiem – gan no modeļa un auduma faktūras, gan papildu elementiem un apdares, gan sarežģītības pakāpes un pasūtītāja auguma parametriem. Jāņem vērā, ka svītrainas un rūtainas žaketes pašūšana maksās vairāk nekā vienkrāsainas. Dārgāk būs jāmaksā par balta tērpa izgatavošanu. No lielākas naudas summas būs jāšķiras arī augumā un apjomā raženākiem stāviem. Katrā atsevišķā gadījumā cena ir individuāla, un tabulā fiksētās zemākās cenu robežas nav uztveramas kā nemainīgs lielums.
Drēbnieki uzsver zelta vidusceļa atrašanas nozīmi izcenojumu ziņā. Proti, pietuvoties Rīgas cenām liedz klientu rocība. Tikpat labi aizdomīgu un neticīgu attieksmi pret uzņēmumu var izraisīt arī pārlieku zemas pakalpojumu cenas: apmeklētāji var sākt domāt, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Vai visi meistari nopelnīšanai izmanto Jelgavas apstākļiem saprātīgas cenas, galvenokārt orientējoties uz apgrozījumu, nevis uz pakalpojuma vērtību.
Puslīdz vienādi darbnīcās ir apģērbu labošanas izcenojumi. Kleitas, svārku, sieviešu bikšu saīsināšana maksā vismaz latu, vīriešu bikšu saīsināšana ir par puslatu dārgāka. Rāvējslēdžu pāršūšana biksēm izmaksā latu, pusotru, bērnu jakām – divus latus, pieaugušo jakām – 2,5 līdz 3,5 latus, ādas jakām – trīs četrus latus.
Pasūtījumu izpildes termiņi šūšanas darbnīcās ir aptuveni līdzīgi. Vidēji tiek minēta pusotra divas nedēļas (ja klients ievēro noteiktos uzlaikošanas termiņus). Vajadzības gadījumā darbu varot paveikt arī divās trīs dienās. Atsevišķās darbnīcās norāda, ka, iestājoties jaunai sezonai vai tuvojoties svētkiem, pasūtījuma izpilde par kādu nedēļu varot ieilgt. Vienīgi firma «Ričards V» neatkarīgi no sezonas termiņu (maksimālais – divas nedēļas) sola strikti ievērot. Savukārt D.Saltumas darbnīcā pasūtījuma izpilde parasti prasot mēnesi. Ne tāpēc, ka pie konkrētā tērpa tiek tik ilgi strādāts, bet tāpēc, ka «tukšo» mēnešu drēbniecēm nemēdzot būt un izpildi nosakot pasūtījumu īpatsvars.
Šoreiz izpaliks klientu viedoklis. Gan tāpēc, ka tas ir cits stāsts, gan tāpēc, ka, «cik klientu, tik viedokļu». Bet atcerieties vienu: ja vēlaties jaunajā tērpā labi izskatīties, pie skrodera jānāk ar labām domām un noskaņām!
