Literatūra. Ne visam, kas ir aktuāls, jābūt jaunam. Ar filmas «Melānijas hronika» popularitāti arī grāmata «Veļupes krastā», pēc kuras tā uzņemta, savā ziņā sākusi atkārtotu uzvaras gājienu.
Negribētos apgalvot, ka «Mērnieku laiki» un «Zaļā zeme» ir krietni pārvērtētas skolu obligātās literatūras kontekstā, bet jautājums, vai tās patiešām ir īsti piemērotas skolēnam. Melānijas Vanagas skaudrajam atmiņu stāstam ir ļoti grūti izdzīvot līdzi, tomēr, līdzko tiec pāri kārtējam lūzuma punktam, lasot grāmatu, tu saproti, ka tā ierauj tādā varā, no kuras nevar tikt ārā vēl ilgi. Gan veids, kādā autore atklāj savu dzīves posmu izsūtījumā, gan fotogrāfijas ļauj kaut nedaudz izprast to dzīvesstāstu. Īpaši tad, ja arī tava ģimene ar to ir saskārusies. M.Vanagas atmiņas kļuva vēl reālākas, kad uzzināju, ka arī mans tēvs ir dzimis Tomskas apgabalā, vienā no izsūtījuma vietām. Jautāju sev, kādēļ gan agrāk par to neinteresējos, un tad arī nāca atbilde. Ne visiem ir drosme un spēks to atcerēties. Ne visi ir gatavi par to runāt. Tādēļ vien grāmata ir jāliek latvieša grāmatu plaukta goda vietā. Ne jau tāpēc, ka latviešiem ir tikums rakstīt stāstus, sacerēt dziesmas uz skumjām un dramatiskām taktīm, bet tādēļ, ka tā ir katras mūsu ģimenes dzīve un vērtība, kas jāglabā. Grāmata atklāj daudz gan par apstākļiem Sibīrijā, gan par savstarpējām attiecībām, tomēr aizvien nepamet sajūta, ka patiesība bija vēl skaudrāka. Lai cik ļoti autore ar savu grāmatu atklājās publikai, šķiet, ka vienmēr paliek kas nepateikts.
Grāmatu lasīju jau pirms trīs gadiem un, uzzinot, ka taps arī tās ekranizējums, skaitīju mēnešus, līdz to redzēšu. Noteikti iesaku «Melānijas hroniku» noskatīties visiem, kuri kādu iemeslu dēļ grāmatu vietā dod priekšroku kino. Ja tomēr izlemjat par labu grāmatai, tad ar to pietiek, un pie tās arī palieciet.
Mūzika. Droši varu apgalvot, ka Jelgava ir pilsēta, kurai veicies daudzējādā ziņā. Tomēr īpaši vēlētos uzteikt profesionālos mūziķus. Pateicoties diriģentam Aigaram Meri, valsts svētku nedēļas izskaņā mūzikā varējām izdzīvot tādas emocijas, ka to pietiktu līdz nākamajiem valsts svētkiem. Jelgavas kamerorķestris, Jelgavas bigbends, virkne citu mūziķu, koristu un solistu mūzikā izdzīvoja Raimonda Paula un Māras Zālītes kopdarbu «Meža gulbji». Nost ar stereotipiem par klasisko mūziku kā kaut ko garlaicīgu vai pārāk neuztveramu! A.Meri talants savest kopā tik daudz un dažādu žanru mūziķus, uzņemties atbildību par tāda darba atjaunošanu jau vien ir stāvovāciju vērts. Lai gan apjomīgais dalībnieku skaits ne vienmēr ļauj īstenot skatuviskās ieceres, šoreiz pietika aizvērt acis un pazust tajā pasaulē, ko izdzīvoja mūziķi. Tajā pasaulē, kur trauslā Elīza iesaistās cīņā par vienpadsmit apburto brāļu cilvēcības atgūšanu. Un patiešām – pietika tikai ar dzirdes maņām, lai uzķertu smalko mūziku, tikai uz mirkli atvērt acis, lai redzētu, ka kamerorķestra pirmās rindas dalībnieki šo stāstu izdzīvo no sirds. Par laimi, šo muzikālo piedzīvojumu varēs redzēt vēlreiz maijā, bet jau citā vidē.
Teātris. Mana lielākā cieņa jebkurai mākslas formai ir atklātība, ko tā spēj sniegt, un neslēpšanās aiz stereotipiem vai aizspriedumiem par to, kā būtu pareizi. Par laimi, Latvijas pārsātinātajā teātra vidē ir tāds salīdzinoši jaunatklājums (plašākai auditorijai) – Vladislavs Nastavševs. «Cerību ezers», «Peldošie-ceļojošie» Jaunajā Rīgas teātrī, «Melnā sperma» Ģertrūdes ielas teātrī vai «Asins kāzas» Nacionālajā teātrī. Visas izrādes kā viena ir absolūts veiksmes stāsts, pateicoties režisora atklātībai pirmkārt pret sevi, aktieriem un materiālu. Un tad jau to sajūt arī skatītājs. Manuprāt, režisora galvenā misija ir likt skatītājam domāt. Nav būtiski – tas notiek izrādes vai koncerta laikā, aizejot mājās vai starpbrīdī teātra bufetē. Un ar visām šīm izrādēm V.Nastavševs sasniedz šo mērķi.
Gada labākā izrāde «Asins kāzas» ir mistisks darbs ar pietiekami simbolisku nozīmi. Materiāls mulsina, aktieri fascinē, paša V.Nastavševa un Toma Auniņa mūzika aiznes vēl pavisam citā dimensijā. Tās dēļ vien ir vērts doties uz izrādi. Un tad vēl pāri visam jautājums: «Dzīvot pēc pienākuma vai pēc jūtām?»
Galvenais ir atcerēties, ka nav jau viena pareizā viedokļa. Katram tas atnāk ar citām sajūtām un vērtējumu, bet būtiski, lai tas līdz skatītājam atnāk vispār. Pat ja, klausoties apkārtējo viedoklī, saproti, ka tavējais pilnībā atšķiras, tas nenozīmē, ka tas ir nepareizs. Galvenais, ka viedoklis vispār ir, pat ja tas ir citāds.
