Īpašā Ziemassvētku koncertā «Lielā svinēšana», kas 7. decembrī pulksten 19 notiks Spīķeru koncertzālē Rīgā, kopā ar draugiem uzstāsies grupa «MyRadiantU». Par koncertu un grupas ikdienas dzīvi sarunā stāsta grupas dalībnieks Janis Driksna.
– Kā nonācāt līdz idejai par koncertprogrammu?
Decembrī jau ir par vēlu atcerēties par Ziemassvētku koncertiem. Tādos gadījumos sanāk uzstāties tikai tad, ja kaut kur uzaicina. Pirms kādiem trīs gadiem domājām, ka mums arī vajadzētu koncertprogrammu uz svētkiem. Jau pērn decembrī uzstājāmies ar īpašo programmu un šogad vēlējāmies, lai tas prieks, kas izskan ar šīm dziesmām, aizsniedz arī citus. Tāpēc nolēmām paši sarīkot lielu koncertu – lai svētki ir mums, mūsu draugiem un mūsu klausītājiem.
– Koncertā uzstāsieties kopā ar Aneti Kozlovsku. Kāpēc tieši viņa?
Mēs esam draugi.
– Un kā tika izvēlēts NNN stīgu kvarteta pavadījums?
Viens no stīgu kvarteta biedriem ir mūsu labs draugs – Jolanta Kanašķe. Viņa spēlē čellu un arī dzied. Kvarteta iesaistīšana programmā bija Anetes ideja, viņa to ļoti vēlējās. Ziemassvētku koncerta repertuārs lielākoties būs latviešu valodā, spēlēsim dziesmas no vecā albuma, un arī būs no jaunā, ko plānojam ierakstīt latviski. Vairākas dziesmas īpaši šim koncertam aranžējusi komponiste Laura Jēkabsone, kura dzied «Latvian Voices» un vada «Hobiju domnīcu» 360TV.
– Mūziķi parasti sūkstās, ka Latvijā ar mūziku neko nevar nopelnīt.
Domāju, tā nav, ka neko nevar nopelnīt. Lai nopelnītu labi, jākļūst par ļoti pieprasītu mūziķi, bet pie tā nonākt nav tik viegli. Ja izdodas kļūt par pieprasītu mūziķi, tad ir diezgan daudz darba un iespējams arī nopelnīt. Ceļš līdz popularitātei ir tas visgrūtākais.
– Jūsu dzimtā puse ir Saldus. Kā nokļuvāt Jelgavā?
Esmu dzimis Saldū, līdz desmit gadiem dzīvoju Jelgavā, tad astoņus gadus Saldū un atgriezos Jelgavā. Iepriekš sešus gadus kopā ar sievu nodzīvojām Nīderlandē.
– Kā jūs nokļuvāt Nīderlandē?
Strādājām misionāru organizācijā, kur mūsu darbs pamatā saistījās ar misiju un sociāla rakstura projektiem. Nīderlandē paralēli nodarbojos arī ar mūziku, tika ierakstīts albums
– Ir daudz dažādas valstis, kurp doties misijas braucienos. Kāpēc tieši Nīderlande?
Mēs jau iepriekš bijām sadarbojušies ar tiem cilvēkiem. Speciāli nedomājām par Nīderlandi, mēs izmantojām izdevību tur būt un strādāt, un dzīvot. Mums, jauniem esot, prasījās kāds tāda veida izaicinājums.
– Tie, kuri dodas prom no Latvijas, reti kurš atgriežas. Jo īpaši tagad, kad visi lamā valdību un saka, ka ir labi būt prom no dzimtenes. Kāpēc izlēmāt atgriezties?
Pirmkārt, mēs aizbraucām ar domu atgriezties. Sākumā misijas darbs bija kā īstermiņa brauciens, bet divas reizes pagarinājām līgumu ar organizāciju. Pēc trešā līguma beigām sapratām, ka ir laiks doties mājās. Mēs nemukām no Latvijas, bet gan meklējām jaunus izaicinājumus dzīvē. Protams, tas nebija viegli, jo seši gadi ir diezgan liels robs dzīvē, taču zinājām, ka noteikti atgriezīsimies Latvijā.
– Ja nebūtu satikuši Renē, varbūt nemaz nebūtu izveidojusies grupa «MyRadiantU»?
Grupās parasti viss sākas ar mūziku. Mūzika bija, bet vajadzēja kādu, kas ieraksta un palīdz producēt. Domāju, ja nebūtu Renē, būtu kāds cits.
– Kāpēc jūsu grupai ir tāds nosaukums? Par to daudzi brīnās.
Galvenā doma – cilvēks nav viens pats, tas, kurš atrodas līdzās, arī izstaro enerģiju. Nosaukums nozīmē «Mans starojošais tu», uzsverot divu cilvēku sadarbību un enerģijas apmaiņu.
– Jūs dziedat kopā ar savu sievu? Vai šādai sadarbībai ir priekšrocības, varbūt trūkumi?
Tā ir iespēja pavadīt laiku kopā gan kā vīram ar sievu, gan kā mūziķiem. Visa mūsu dzīve ir pakārtota mūzikai. Mums ir trīs bērni, un parasti uz koncertiem ir jāatrod kāds, kurš viņus pieskata. Vecākā meita mācās Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas klasē. Domāju, arī būs mūziķe. Abiem jaunākajiem arī patīk dziedāt un dejot.
Izaicinājums ir tajā, ka brīžiem darbs ir arī mājās. Nevaram iziet laukā, atgriezties mājās un par darbu vairs nerunāt. Bieži mēģinām mājās. Dziesmas rakstām mājās, taču nemaz nav tā, ka mums tas nepatīk.
– Vai tiešām nekad nav bijis brīdis, ka to radošo darbu vairs nevar izturēt un gribas iet strādāt, piemēram, bankā?
Protams, ar mūziku tā ir. Lai nonāktu līdz mūzikas biznesam, ir nepieciešams laiks. Līdz tam esmu strādājis dažādos darbos, bet pašlaik gan vairāk esam pievērsušies mūzikai. Ir cerība, ka mūzika varētu kļūt arī par biznesu.
Mēs abi ar sievu esam pabeiguši Jelgavas Mūzikas koledžu. Pašlaik pēdējo gadu studēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā Vokālajā nodaļā. Mana sieva arī. Bijām pārtraukuši studijas, bet tagad atsāksim. Mēs esam skolotāji.
– Vai ir doma, ka nākotnē varētu strādāt skolā par mūzikas skolotāju?
Sievai noteikti, bet man nedaudz mazāk. Esmu to jau darījis, bet biju angļu valodas skolotājs.
– Pašlaik dziedat kopā ar savu sievu. Varbūt ir kāds cilvēks, ar kuru gribētu dziedāt duetā?
Latviešu vai ārzemju mūziķis?
– Vienalga. Tāds kā sapnis, ar kuru mūziķi gribētos uzstāties.
Par to neesmu domājis. Būtu interesanti sadarboties ar kādu no «The Sound Poets» vai arī Renāru Kauperu (pēc intervijas «MyRadiantU» paspēja uzstāties uz vienas skatuves kopā ar Renāru – «GLS Latvija» konferences laikā). Ar tādiem mūziķiem vienmēr ir interesanti sadarboties, jo viņi ir spilgtas un ļoti radošas personības.
– Leģendārais amerikāņu ģitārists Džimijs Hendrikss ir teicis, ka šajā pasaulē pozitīvas pārmaiņas var notikt tikai ar mūzikas palīdzību.
Domāju, ne tikai mūzika, bet visi mākslas veidi kopumā atspoguļo notiekošo. Jebkurš dziesminieks savās dziesmās runā par to, kas viņam ir apkārt, ar ko viņš nav īsti mierā vai arī par ko priecājas. Tas klausītājus motivē. Jo skaļāka balss, jo vairāk cilvēkus tā var aizsniegt un motivēt. Mūzika noteikti ir veids, kā ietekmēt lietas, piemēram, seksa revolūcija lielākoties norisinājās caur mūziku un arī pārējiem mākslas veidiem. Latvijā taču arī bija tāds pasākums kā «Roks pret militārismu».
– Kāda ir bijusi lielākā auditorija, kurai esat uzstājušies, un kāda – mazākā?
Esam spēlējuši festivālos, kurus apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku. Mazākā auditorija bijusi kafejnīcā, kur spēlējām kādiem trīs, pieciem cilvēkiem. To ļoti labprāt arī darām, jo mums patīk intīma atmosfēra, kad varam dalīties ne tikai ar mūziku, bet vairāk arī ar sevi.
– «Positivus» neaicina?
Vēl ne!
– Pirmo reizi jūs iepazinu «Eirovīzijas» atlases konkursā. Kāpēc piedalāties pasākumā, ko sauc par mājsaimnieču un geju festivālu? Kas jūs tajā vilina?
Tie, kas to nonicina, jau arī tur piedalās. Tas ir kā koks ar diviem galiem. Konkursā tāpat kā sporta sacensībās ir tikai viens uzvarētājs, līdz ar to zaudētājiem ir tāda mazuma piegarša, taču uzvarētājam ir ļoti lielas iespējas kļūt starptautiski pamanāmam. Šajā dziesmu konkursā piedalījušies lielākā daļa no Latvijā zināmajiem mūziķiem. Grupa «Prāta vētra» ar šo konkursu ieguva starptautisku atpazīstamību. Nezinām, kā būtu virzījusies viņu starptautiskā karjera, ja nebūtu «Eirovīzijas».
Ja viss, kas tev dzīvē ir, ir tikai un vienīgi «Eirovīzija» un tu zaudē, tad, protams, nevar cerēt uz pozitīvu rezultātu. Ja «Eirovīzija» nav pašmērķis, bet daļa no tava plāna vai no tā, ko dari, tad rezultāts vienmēr būs pozitīvs. Arī mums ir bijis tikai pozitīvs ieguvums un nevienas sliktas atsauksmes. Pēdējos gados projektā «Supernova» iesaistīta visa Latvijas mūzikas industrija, un beidzot ir saprasts, ka šis pasākums ir vienīgā Eiropas mūzikas platforma, kas vieno visu mūzikas tirgu Eiropā. Tā ir milzīga iespēja kaut ko panākt un parādīt savu mūziku. Viedoklis par «Eirovīziju» Latvijā un mūzikas industrijas vidē mainās, domāju, konkursa reputācija vēl vairāk mainīsies uz pozitīvo pusi.
– Vai esat iesnieguši dziesmu nākamā gada «Supernovai»?
Nevaru atbildēt.
– Vai ir kādi noteikumi, kas aizliedz atklāt šo informāciju, pirms to dara Latvijas Televīzija?
Drīkst jau, bet nav vēlams.
– Pērn «Supernovā» palikāt trešie. Ko jums šī trešā vieta deva? Vai bija vērts piedalīties un tērēt laiku?
Noteikti, jo tā ir lieliska iespēja uzstāties televīzijā, kas izdara visu PR darbu tavā vietā, ko ikdienā nemaz nevari paveikt. Nevar tā vienkārši piezvanīt televīzijai, un viņi laipni uzaicinās uzstāties. Arī šī intervija nenotiktu, ja mēs nebūtu piedalījušies «Supernovā». Šis konkurss dod iespēju cilvēkiem pastāstīt par gaidāmo albumu un plānotajiem koncertiem. Mums pamatā ir tikai pozitīva pieredze.
– Kad tiek plānots «MyRadiantU» jaunais albums?
Albums ir radošajā procesā, studijā dziesmas vēl neierakstām. Drīzumā ir gaidāms pirmais albuma vēstnesis – singls ar nosaukumu «Miers».
Ideālajā situācijā mūziķi vispirms ieraksta albumu, tad izdod singlus un pēc tam brauc koncerttūrēs, bet līdz ideālajai situācijai ir jānonāk, un tas nav tik viegli. Sākotnēji mūziķis nav atpazīstams, tāpēc pēc iespējas vairāk ir jādalās ar savu veikumu, lai atrastu ceļu pie klausītāja. Kad esi nonācis līdz tai vietai, kad tevi atpazīst un gaida albumu, tad var krāt dziesmas, līdz albums ir gatavs. Kamēr neviens vēl albumu negaida, jāpiedāvā dziesma pēc dziesmas, lai cilvēki vēlētos nopirkt albumu, jo viņiem patīk mūzika.
– Kurš jūsu duetā ir dziesmu autors – jūs vai Ilze?
Pamatā es.
– Ilzei paliek kritiķa loma?
Nē. Kolēģes. Viņa dzied un spēlē klavieres. Dziesmu rakstīšana ir vairāk mans pienākums.
– Ja viņa nebūtu mūziķe, vai jūs būtu vīrs un sieva?
Es ceru.
– Kā jūs satikāties?
Mūzikas vidusskolā.
– Ak, cik neinteresanti!
Jā! (Smejas.) Mums reiz bija viena intervija, un «Privātās Dzīves» žurnālistam bija vilšanās, ka mēs esam vienkārši cilvēki. Mums ir bērni. Nekādu drāmu nav.
Grupa «MyRadiantU» izveidota 2011. gada rudenī Amsterdamā, kad kopīgi dziesmas nolēma izdot latviešu dziedātājs un producents Janis Driksna un pieredzējušais holandiešu producents un ierakstu inženieris Renē de Frīss.
2016. gadā «MyRadiantU» piedalījās Eirovīzijas nacionālās atlases konkursā «Supernova 2016», kur finālā ieguva trešo vietu. 2016. gada aprīlī grupa nāca klajā ar savu pirmo oficiālo albumu «The City of Love».
J.Driksna mūziķa gaitas aizsācis Jelgavā. Pēc mūzikas studijām Jelgavas Mūzikas vidusskolā un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā uzstājies kopā ar čellisti Jolantu Kanašķi, kā arī piecus gadus muzicējis grupā «Man-Hu».
