Kamēr vairākums deputātu noņemsies ar savu ministru iešūpošanu jaunās valdības ritumā, Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likumprojekts paliks nomaļus.
Kamēr vairākums deputātu noņemsies ar savu ministru iešūpošanu jaunās valdības ritumā, Nacionālās bibliotēkas (NB) projekta īstenošanas likumprojekts paliks nomaļus. Līdz ar to nebūs skaidrības par Gaismas pils stūrakmeni – būvdarbu finansēšanas mehānismu.
Lai arī Šķēles valdības 7. martā akceptēto NB finansējuma modeli atbalsta Tautas partija un it kā arī «Ceļš» (taču ne «Tēvzeme»), lēmums bibliotēkas celtniecību finansēt no elektroenerģijas patērētāju mērķmaksājumiem, kā jau gaidīts, saņēma vētrainus protestus.
Valdība sēžas, bet eksperti lauza galvas, kur ņemt bibliotēkai maksimāli nepieciešamos 87 miljonus latu.
Diez vai var cerēt, ka minēto summu izdosies dabūt, paaugstinot nodokli ekskluzīvajām precēm vai arī alkoholam un cigaretēm, kuru tirdzniecība, tostarp kontrabanda, ir elites pārziņā. Tikai pārliecināti optimisti apgalvos, ka tuvāko desmit divpadsmit gadu laikā izdosies izmēzt varas staļļus. Līdzīgi būtu, ja līdzekļus bibliotēkai ņemtu no partiju pilnvarnieku apsēstā privatizācijas fonda.
Zīmīgi, ka dažbrīd norakstīto ideju par NB finansēšanu no kredītiem augšupceļ baņķieri. Latvijas Bankas padomes locekle Valentīna Zeile pauž viedokli, ka būvdarbu kreditēšana, iespējams, uz budžeta deficīta rēķina neietekmēšot makroekonomikas rādītājus, kas pārkāptu starptautiskās vienošanās. Tas būtu drošticami, ja Latvijas ekonomika ievirzītos prognozējamā gultnē. Pašlaik gan tautsaimniecībai nepieciešamie kredītresursi pagalam «kavējas», ārējās tirdzniecības bilance joprojām ir negatīva.
Pavisam ekstravagants risinājums ir tā sauktā privātā koncesija, kad projekta īstenošana ar zināmiem noteikumiem (kā valsts pasūtījums) tiek uzticēta privātkapitālam. Tiešām, darbi uz priekšu tad virzītos ātri un kvalitatīvi, taču diez vai tas ļautu lolot cerības par jaunās bibliotēkas bezmaksas pakalpojumiem.
Kamēr nebūs skaidrības par elektroenerģijas monopola turētāja «Latvenergo» privatizācijas gaitu, konkrētus risinājumus nepiedāvā arī patlaban populārais, visnotaļ daudzsološais būvdarbu apmaksāšanas variants – Daugavas elektrostaciju ūdens resursu nodoklis.
Eksperti visi kā viens iesaka bibliotēkas celtniecībai izmantot dažādus finansu avotus, no kuriem vienu vajagot izvēlēties kā galveno, tomēr krietni izvairīgāk bilstot – kuru. Diemžēl jāatzīst, ka jaunā informācijas brokera aprisēs uzņēmēji vispirms iezīmē savas interešu sfēras.
Šķēles valdība savu lēmumu pamato ar to, ka mērķmaksājumi ir viegli administrējami, turklāt energomaksājumu iekasēšana Latvijā esot Eiropas Savienības valstu līmenī. Ja ticam ekspremjera teiktajam, ka par NB celtniecību pensionārs maksās septiņus līdz astoņus santīmus, daudzbērnu ģimene – 30 santīmu mēnesī, tā nav nekāda neiespējamā nauda. Turklāt visvairāk maksāšot rīdzinieki, kuriem dzīves līmenis esot augstāks. Apelēšana pie ētikas šeit lāgā neiederas. Bibliotēka ir valsts pasūtījums, un pilsoņiem ir jādod zināma artava Gaismas pils augšāmcelšanā. Apšaubāms ir apgalvojums, ka mērķmaksājumi nekādi neietekmēšot elektroenerģijas tarifus. Lielākie maksātāji – rūpniecības uzņēmumi – var arī neatkopties pēc Krievijas krīzes. Saprotams, lai arī kādas iespējas labdaru reklāmai Gaismas pils paspārnē nepavērtos, pavisam neiespējami ir bibliotēku uzcelt no ziedojumiem, kas turklāt NB fondā ienāks tikai un vienīgi pēc likuma pieņemšanas.
Būtiskākais, ka maz tiek runāts par to, kā panākt politisko lēmumu neatgriezeniskumu, lai nākamā Saeima kādas «krīzes» iespaidā likumu negrozītu. Gaismas pils projekta īstenošana paliek uz likumdevēju sirdsapziņas. Tiesa, deputāti arvien būs tieši tādi, kādus ievēlam.
Nav gan zināms cik, bet daļa no «Dienas Biznesa» lasītājiem, kas parakstījušies pret mērķmaksājumiem, parakstījušies arī pret jauno bibliotēku Birkerta Stikla kalna veidolā, maz padomājot par tā saturu.
Jauna bibliotēka, kuru Latvijas tauta pašlaik nevarot atļauties, jo, redz, pat pārticībā aptekušie ulmaņlaiku ideologi nez kāpēc negrasījās tādu būvēt, nav vis kaut kāds simbols, bet elementāra, praktiska nepieciešamība.
Starp citu, ēkas pamatkonstrukcija veidotu krietni mazāk par pusi no kopējās tāmes (39 miljonus). Projektu sadārdzina inženiertehniskais nodrošinājums, arhīva glabāšanas nosacījumi, kas jāpiemēro divdesmit pirmā, nevis divdesmitā gadsimta prasībām. Nav nozīmes uzsliet kārtējo betona kārbu, lai ietaupītu pārdesmit miljonu. Par laimi, pat knauzerīgākie politiķi saprot, ka attīstītajās valstīs, kuru saimē gribam nonākt, ar tamlīdzīgu miljonvērienu celtie muzeji vai koncertzāles, par sporta hallēm nerunājot, informatīvās ietilpības ziņā ne tuvu nestāv blakus modernas bibliotēkas iespējām, ko neatkārtojamu padara projektā plānotais visu Latvijas bibliotēku datorsaslēgums. Vienotais tīkls nodrošinās pilsētās un lauku novados samērīgu, galvenais, dinamiskā tirgus prasībām atbilstošu informācijas pieejamību.
Diez vai būtu jāšaubās par darba grupas lēsto bibliotēkas ēkas un infrastruktūras izmaksu pareizību. Ļoti iespējams, ka saprātīga politiskā lēmuma gadījumā prestižā auditkompānija «Arthur Andersen» uzņemtos auditēt būvdarbus, nodrošinot projekta caurspīdīgumu. Visbeidzot pēc būvdarbu galējās tāmes apstiprināšanas paredzētas vismaz divas neatkarīgas ekspertīzes.
Jābaidās, ka naudiņa aizplūdīs «pa kreisi» un ne jau celtnieku kabatās. Bažas vieš arī nozīmīgākās projekta daļas – vienotā tīkla izveide. Finansējums datortīklam gan esot «atrasts» (3,4 miljoni no Valsts investīciju programmas – pamaz!). Taču nav skaidrs, kā notiks informācijas tehnoloģiju iepirkšana un uzstādīšana, kas esot nevis projekta īstenotāju, bet gan politiķu kompetence. Nerunājot par pagastiem, datorizācija nav vienmērīga pat astoņās lielākajās bibliotēkās, kurās kopš šā gada 24. marta jau nodrošināta vienotā saslēguma pirmā kārta.
Lasīšana datorā, protams, nebūs par velti, taču – ja nu pusei Latvijas šis prieks iznāk par dārgu? Maz ticams, ka, projektu pabeidzot, būs izveidojusies daudz piesauktā vidusšķira, bez kuras maksātspējas normāls tirgus un godīga konkurence nav iedomājama. Iemaņas iejusties datortehnoloģiju hipertempos veidojas tikai praksē, un arī tas ir viens no vienotā tīkla izveides mērķiem.
Ja arī valsts nekad nevarēs atļauties dotēt datorizētās informācijas servisu, vienalga tai jāuzņemas atbildība par informācijas tehnoloģiju izmantošanu atbilstoši vienlīdzīgas konkurences principiem. Tikai šādā gadījumā Gaismas pili varēsim uzskatīt par augšāmceltu.
