«Ģitāras sirdspuksti» Sv.Trīsvienības baznīcas torņa skatu laukumā 15. decembrī būs Kaspara Zemīša pirmais solokoncerts Jelgavā.
Kaspars Zemītis ir viens no izcilākajiem akustiskās ģitāras meistariem Latvijā, viņam mūzikā tuva smalkjūtīga vienkāršība un romantika, kas rezonē ar klausītāja dvēseles stīgām. Ziemassvētku ieskaņas.
K.Zemīša izpildījumā izskanēs pasaules mūzikas pērles līdz pat latviešu autoru Emīla Dārziņa, Ulda Stabulnieka dziesmu aranžējumiem un paša Kaspara oriģinālkompozīcijām. Ziemassvētku melodijas ģitāras skanējumā uzburs īpašu svētku atmosfēru un sirsnīgas emocijas.
– Esat iesaistīts, šķiet, nebūs pārspīlēts, ja teikšu, milzum daudzos gan solo projektos, gan ar kādu grupu vai pavadot solistus – Lindu Leen, Intaru Busuli, Daumantu Kalniņu (toreiz izskanējusī Imanta Kalniņa «Dūdieviņa» interpretācija vēl tagad liek «skudriņām tecēt») – un citos. Galu galā tā ir arī izcila dziesma!
Vai koncertā «Ģitāras sirdspuksti», kas izskanēs Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa skatu laukumā būsiet viens?
Jā, tajā programmā muzicēšu viens – tas būs mans pirmais solokoncerts Jelgavā. Ja godīgi, es šos brīžus izbaudu. Ar to negribu noniecināt sadarbību ar labiem mūziķiem – tā ir izcila privilēģija spēlēt kopā ar tādiem dziedātājiem kā Intars Busulis vai Daumants Kalniņš un daudziem citiem. Sāk veidoties laba sadarbība arī ar akadēmiska profila vokālistiem, piemēram, Elīnu Šimkus vai uzlecošo zvaigzni Dināru Rudāni.
Spēlējot vienam – ģitārai solo –, tu centies parādīt visas iespējas, lai instruments skanētu pilnvērtīgi. Pavadot kādu dziedātāju, vari to izdarīt krāsaini, interesanti un reizēm pat spilgti, bet, esot uz skatuves viens, tu vari pats pilnībā izstāstīt savu stāstu. Protams, tas ir arī stress. Ja izdodas panākt, ka klausītājs kopā ar tevi izdzīvo šo stāstu, tad ir milzīgs gandarījums un liela bauda. Ceru, ne tikai man, bet arī klausītājam.
– Solokoncerti, koncerti balsij ar pavadījumu, bet nākamajā dienā pēc mūsu sarunas publicēšanas jums paredzēts kopā ar Latvijas Radio kori uzstāties tā saucamajos angļu Ziemassvētkos Rīgas Sv.Jāņa baznīcā.
Man ir bijusi tā laime sadarboties ar daudziem, arī ļoti izciliem koriem, atliek minēt kaut vai līdz šim nopietnāko šāda veida sadarbību ar Māri Sirmo un Valsts akadēmisko kori «Latvija», kad Māris aicināja mani rakstīt Mesu. Viņš zināja, cik man svarīga ir šī garīgā lieta, toreiz saņēmu vienu no spēcīgākajiem un lielākajiem impulsiem. Tas joprojām ir mans nopietnākais un apjomīgākais darbs. Māris Sirmais neminēja, un es arī nezinu citu precedentu Mesai, korim un ģitārai. Man tas šķita organiski un pašsaprotami. Mēģināju uzsvērt Dieva un ticības nozīmi savā dzīvē, tā ir manu sajūtu atspoguļojums dievkalpojumā. To pirmatskaņojām 2013. gada Garīgās mūzikas festivālā.
Esmu ārkārtīgi pateicīgs arī diriģentam Sigvardam Kļavam un sadarbībai ar Latvijas Radio kori. Ziemassvētku programmā būs viens mans aranžējums – variācijas par korāļa «Kas ir šis bērns?» tēmu. Skaņdarbs tapa no kāda sadarbības impulsa nu jau pirms gadiem četriem, un man ir prieks, ka šis darbs turpina dzīvot. Vēl viens lielisks sadarbības piemērs ar Radio kori bija mana līdzdalība pirms vairākiem gadiem tapušajā projektā «Imants un Ziedonis», kur līdz ar Andri Sējānu un Emīlu Zilbertu aranžēju Kalniņa dziesmas ar Ziedoņa vārdiem un arī pats spēlēju instrumentālajā grupā. Arī šajā gadījumā, man par lielu prieku, daļa no šiem skaņdarbiem turpina skanēt.
Pie mums kora mūzika ir tik augstā līmenī, ka nebaidos saukt Latviju par kora mūzikas Meku pasaules kontekstā. Par to liecina kaut vai fakts, ka diriģenti no Amerikas brauc uz šejieni, lai varētu studēt, piemēram, pie Māra Sirmā.
– Varbūt tāds šķietami nenopietnāks jautājums – ja ar Radio kori atskaņojamā programma nosaukta par angļu Ziemassvētkiem, vai tad tie kā īpaši atšķiras no latviešu Ziemassvētkiem, kam, paredzu, atradīsies vieta Jelgavas tornī? Lai gan – kas tad ir tās latviskās Ziemassvētku tradīcijas, pagāniskās, vai?
Man ir grūti pateikt, vai latviešu Ziemassvētkos ir tikai pagāniskās lietas vai tur tomēr jāiekļauj arī kristīga tradīcija. Es domāju, katrs cilvēks meklē savu skatu uz Ziemassvētkiem. Savos koncertos es cenšos būt pēc iespējas latvisks. Tomēr diez vai varu kļūt pagāniski latvisks, jo esmu kristīgs cilvēks un ticību savā dzīvē uztveru ārkārtīgi nopietni. Tāpēc man Ziemassvētku vēsts ir tā salīdzinoši tradicionālā, kristīgā vēsts. Bet tas ir mans redzējums, kas nenozīmē, ka es neatzīstu un nespēlēju latviešu tradicionālo mūziku.
Man ir viens skaņdarbs – Ziemassvētku rapsodija –, kurā mēģinu apvienot latviešu tautas dziesmu tēmas, tikpat labi repertuārā var parādīties kādas Raimonda Paula melodijas. Cenšos uz šo lietu skatīties pēc iespējas plašāk. Man vienmēr paticis, ka mūzikā, tāpat kā ēdienā, ir daudz un dažādu garšu. Garšīga var būt arī viena, bet tā visai ātri apniktu. Tāpat arī mūzikā – esmu centies ieraudzīt arvien jaunas krāsas vai garšas, vai kā nu kuram tās patīk dēvēt.
Tas ir arī viens no izaicinājumiem, kad tu nosēdies auditorijas priekšā viens pats ar ģitāru un esi nolēmis nospēlēt veselu koncertu. Tev ir jābūt gana interesantam un dažādam, jāspēj ar savu mūziku pateikt mazliet vairāk, nekā esam pieraduši dzirdēt pa radio kādā popmūzikas hitā – vienu jauku un skaistu domu. Tev ir jābūt dziļākam un jāspēj šo sarunu ar publiku iesākt, risināt un pabeigt. Es joprojām šo procesu izbaudu. Man bieži aizrādījuši, ka savos koncertos daudz runāju, bet es runāju nevis tāpēc, ka esmu baigais pļāpa (kas varbūt arī esmu), bet tāpēc, ka instrumentālā mūzika parasti prasa paskaidrojumus. Ne tikai par to, kas mūzikā ir domāts, bet arī par to, kāpēc es to spēlēju un ko ar šo mūziku šajā brīdī gribu pateikt. Spēlēdams kādu dziesmu pirms desmit gadiem, es droši vien teicu ko citu, nekā spēlēdams to tagad. Tajā, ka mēs spējam mainīties, es saredzu tikai un vienīgi pozitīvo.
– Atgriežoties pie pirmsākumiem – kāpēc izvēlējāties klasisko ģitāru, kas nemaz tik populāra nav. Parasti lielākā daļa dod priekšroku «roka zāģēšanai»?
Man šis ceļš bijis mazliet īpatnējs, tā jau nav, ka savā laikā nebūtu diezgan daudz «pazāģējis roku». Esmu spēlējis gan rokenrolu, gan fankī, mazliet ieskatījos džezā, kaut neuzdrošinos sevi saukt par džeza mūziķi. Jaunībā, kad vēl dzīvoju Cēsīs, bija viens saieta nams, kurā spēlēja foršs ģitārists Igors Sproģis. Man ārkārtīgi iepatikās šis formāts, ka ģitāra pati var skanēt tā, ka tev nekā nepietrūkst – nevajag ne bungas, ne basu un vēl, un vēl kaut ko. Man tas tā iepatikās, ka jau tad sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos.
Es uz ģitāru skatos kā uz vienu instrumentu, daudz nešķirojot, vai to sauc par klasisko, akadēmisko vai akustisko, varbūt arī roka ģitāru. Likšana pa plauktiņiem lai paliek muzikologu ziņā. Tas pats attiecībā uz mūziku – vai tā ir populārā vai ne tik populāra mūzika.
– Jelgavas Bērnu un jauniešu mūzikas kluba vadītājs Endijs Rožkalns lepojas, ka klasiskās ģitāras spēli apguvis pie lietuviešu profesora Juliusa Kurauska – uzsverot, ka profesora absolvents ir arī «Latvijā labi pazīstamais ģitārists K.Zemītis, kurš līdztekus citām nodarbēm nu arī pats kļuvis par Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēku».
Līdz tam gan ceļš tik gluds nebija – dzimto Cēsu bērnu mūzikas skolu pabeidzu klarnetes klasē. Pēc tam nokļuvu Priekuļos, jo tur tehnikumā varēja spēlēt ansamblī. Vēlāk Cēsu mūzikas vidusskolā gadu mācījos saksofona klasē, bet pēc apprecēšanās ar sievu un mazo puiku aizgājām dzīvot uz Rīgu. Tur iestājos «mediņos», kur sakontaktējos ar vienu kursu par mani vecākajiem Kārli Lāci, Gintu Pabērzu un Denisu Paškeviču (no turienes arī «Time after Time»). Jāzepa Mediņa mūzikas koledžu gan nepabeidzu, toties Latvijas Mūzikas akadēmijā skolojos pie klasiskās ģitāras profesora no Viļņas Juliusa Kurauska.
Endijam Rožkalnam – visu cieņu, jo, cik zinu, viņš ir viens no galvenajiem ģitārspēles atbalstītājiem Jelgavā. Arī viņš nešķiro pa groziem – tikai klasiskā vai roka ģitāra –, un vairāki viņa audzēkņi guvuši lieliskus rezultātus konkursos.
Kas attiecas uz profesoru Kurausku, varu tikai lepoties, ka esmu viņa skolnieks. Tikšanās ar viņu sakārtoja ļoti daudz ko manā dzīvē. Tu pats par sevi vari būt ļoti interesants un pat talantīgs, bet ir tādas lietas, ko salikt pa plauktiņiem spēj tikai īsta skola. Mums Latvijā ģitārspēles skola bija tāda kā saraustīta pa maziem gabaliņiem – kaut kas, kaut kur, bet tā īsti nekas un nekur. Tieši profesors Kurausks nolika mani uz ģitārspēles mākslinieciskā ceļa.
– Tagad tikai atliek turpināt, mācot citus.
Jā. Strādājam kopā ar profesoru, katram ir savi studenti. Katra tikšanās ar viņu mani bagātina vēl joprojām. Tā ir arī viena no lietām, kāpēc strādāju par pedagogu. Šobrīd tas ir darbs, kas netiek attiecīgi novērtēts. Protams, spēlējot uz skatuves, es varu nopelnīt daudz vairāk. Bet, ja tev ir bijis labs skolotājs, tāds kā profesors Juliuss Kurausks, tavs pienākums ir zināšanas nodot tālāk. Tas ir parāds, kas tev jāatdod nākamajai paaudzei.
