Esam divas Latvijas Labākās universitātes (tautā dēvēta arī par Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU)) lektores Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē un kādā tumšā novembra vakarā devāmies komandējumā uz Kazahstānu, kas atrodas nieka 3000 kilometru attālumā no Jelgavas. Viens raksts avīzē ir stipri par īsu, lai izstāstītu visu, kas var notikt ar divām trakām latvietēm Kazahstānā, tādēļ šoreiz uzmanība tikai Šimkentai – Kazahstānas Zaļajai pilsētai, caur kuru kādreiz veda Zīda ceļš un kuras apkārtnē augošās savvaļas tulpes ir Nīderlandes tulpju vecvecvec…māmiņas.
Reiz…
Reiz mēs, Lāsma Dobele un Lana Janmere jeb Kazahstānā plašāk zināmas kā Īriska un Šokoladka, kā nopelniem bagātas LLU lektores (vismaz mums pašām tā šķiet, jo līdz šim studenti no auditorijas vēl nav izdzinuši) un arī Komunikācijas un mārketinga centra aktīvas darbinieces kādā īpaši patriotiskā novembra piektdienā nevis posāmies no mīļās Jelgavas pils uz mājām, bet gan Rīgas lidostu, lai uz desmit dienām savu darba vietu Baltijā lielākajā baroka laika pilī nomainītu pret Kazahstānas pierobežas pilsētu Šimkentu un M.Auezova Dienvidkazahstānas Valsts universitāti. Kāds noteikti jautās, ko mēs tur divas – viena «Latvijas blondā» un otra «Latvijas pelēkā» – sataisījāmies darīt? Lāsma «Erasmus+» mobilitātes programmā plānoja apgaismot kazahu studentus lekcijās par sociālo uzņēmējdarbību, bet es – vākt datus starptautiskam pētījumam par jaunatnes gaidām augstākajā izglītībā un pārliecināt viņu studentus, ka LLU ir pasaules labākā universitāte un ka bez studijām Jelgavā viņiem veiksmīgas karjeras nebūs (oficiālais komandējuma mērķis gan skanēja nedaudz citādi – kaut kas ar reklamēšanu un popularizēšanu saistīts).
Kā gatavojāmies Kazahstānai, bet nokļuvām Ukrainā
Protams, plānošana ir laba lieta un neviena menedžmenta mācību grāmata nepārspīlē tās nozīmi, bet realitātē ļoti bieži viss kaut kā citādi iegrozās. It īpaši, ja nokļūšana galamērķī Kazahstānā plānota divos lidojumos tranzītā caur Kijevas lidostu.
Atrodoties lidmašīnā kaut kur pusceļā no Rīgas uz Kijevu, sākām saprast – lai paspētu uz nākamo reisu, mums būs dotas ne vairāk un ne mazāk kā piecas minūtes. Tā kā Rīgā lidmašīna pacēlās 15 minūtes vēlāk, nekā plānots, stresa kripatas sāka parādīties pat mūsu bezrūpīgajās galvās. Taču visu atrisināja arguments – mums ir savienotie reisi, kurus izpilda viena un tā pati aviokompānija. Ja būs nepieciešams, viņi taču gaidīs divas Kazahstānas iekarotājas no LLU…
Bet viņi negaidīja! Bija atlikušas precīzi 20 minūtes līdz izlidošanai, kad stāvējām pie tranzīta informācijas galda un mums paziņoja: «Jūs no Rīgas? Esat nokavējušas, dodieties uz pasu kontroli, paņemiet bagāžu, meklējiet savu aviokompāniju, un jums bez maksas noformēs biļeti uz rītdienu. Nesatraucieties – jums piedāvās viesnīcu, paēdīsiet vakariņas, ieiesiet pirtī, papeldēsiet baseinā un iepazīsiet Kijevu.»
Ja jau bijām nonākušas netālu no Kijevas, kuru zināmu traģisku notikumu dēļ abas nekad nebūtu izvēlējušās par savu ceļojumu galamērķi, mums doto diennakti izmantojām pēc pilnas programmas un pakļāvāmies šādai piespiedu tūrisma iespējai. Kas to lai zina? Varbūt ukraiņiem tā ir tāda agresīvā tūrisma mārketinga stratēģija – formāli atļaut savienotos reisus, bet realitātē tos neīstenot un ievilināt ceļotājus Kijevā. Tā nu Kazahstānā nokļuvām precīzi par diennakti vēlāk.
«Gaidīju divus nopietnus vīriešu kārtas profesorus, bet atbraucāt jūs»
Izrādījās, ka Šimkenta, kura mums uz vienu nedēļu kļuva par dzīves un darba vietu, ir izslavēta ar savu kavēšanās sindromu. Kavē visi un jebkurā dzīves situācijā: studenti ienāk lekcijā piecas minūtes pirms tās beigām, un tā ir norma, kāzu ielūgumos minētais svinību laiks vienmēr «nobīdās» par divām trim stundām uz priekšu, lidmašīnu izlidošanas laiks ir tikai aptuvens un tamlīdzīgi. Tāpēc mūsu novēlotā ierašanās pilnībā atbilda šimkentiešu standartiem.
Nedēļas sākums izvērtās kā liels iepazīšanās karuselis vēl lielākajā Šimkentas universitātē, kura pēc Kazahstānas standartiem ir reģionāla augstskola, taču studentu skaits tajā ir tikpat liels kā Latvijas lielākajās universitātēs. Tikām iepazīstinātas ar visiem: sākot no prorektoriem un dekāniem un beidzot ar lektoriem. Aizraujošākā izvērtās tikšanās ar Ekonomikas un finanšu fakultātes dekānu, kurš pilnīgi noteikti uz mutes nav kritis. Pēc apmainīšanās ar oficiālajām iepazīšanās frāzēm un pārsteiguma par Lāsmas krievu valodas prasmēm (tās šajā valstī atver visas durvis, ko nevarētu teikt par angļu valodu) viņš tiešā tekstā mums paziņoja: «Es gaidīju divus nopietnus vīriešu kārtas profesorus, bet atbraucāt jūs. Speciāli gatavojos, nopirku aliņu un zivi, bet ko lai tagad ar to visu dara?»
Lai kaut nedaudz mazinātu dekāna «vilšanos» par mūsu nepieklājīgi nenopietno izskatu, vakarā devāmies kopīgās vakariņās un kazahu kultūras (lasīt starp rindiņām – nacionālo dzērienu un ēdienu) iepazīšanas tūrē. Kazahu kolēģu radošumam nav robežu, it īpaši pēc Šimkentas alus baudīšanas, jo vakariņu laikā mums tika piešķirti jauni vārdi: Lāsma pārtapa par Īrisku, bet es – Šokoladku. Un viss, pateicoties tam, kā kazahi uztvēra mūsu burvīgo baltiešu akcentu, jo Lāsmas vārds esot jāizrunā kā staipīga īrisa konfekte, bet manējais kā cieta šokolāde. Tāda ir tā dienvidnieku loģika!
Neformālā gaisotnē vienmēr komunikācija rit raitāk nekā universitātes sienās. Paradoksāli, bet uzzinājām daudz jauna par sevi (domājam Latviju) – gandrīz kā ārsta kabinetā, kad nāk gaismā, ka galvassāpju iemesls nemaz nav meklējams galvā. Mūsu diagnoze jeb kazahu kolēģu skaidrojums visām abu valstu atšķirībām: «Jums taču tur demokrātija un Skandināvu valstu ietekme!» Simptomi, kas liecina par «demokrātijas slimības» ietekmi: sieviete – valsts prezidente, sieviešu pārsvars galvenajos amatos universitātē (nemaz nerunājot par LLU rektori), daudzbērnu ģimeņu statusa piešķiršana ģimenēm ar trīs bērniem (kazahiem normāla ģimene sākas no četriem bērniem), studentu iespējas apšaubīt un ietekmēt valsts pārvaldes lēmumus, tāpat kā jebkura iedzīvotāja iespējas nosodīt vadības lēmumus vai par tiem diskutēt.
Vērojot fakultātes katedru vadītājas un klausoties viņās, sapratām, ka galvenā sievietes statusu apliecinošā pazīme sabiedrībā ir viņas bērnu skaits. Protams, universitātē ir vēl kāds papildu filtrs – doktora grāda esamība. Pēc šiem standartiem Lāsma vēl skaitās daudzmaz cilvēks ar savu 29 gadu vecumā iegūto doktora grādu ekonomikā, bet es vispār biju melnstrādniece, jo maģistra grāds socioloģijā ir tukša skaņa (problēma gan nebija socioloģijā, jo to Šimkentas kolēģi uzskata par ārkārtīgi sarežģītu nozari, bet gan pašā maģistra grādā). Nemaz nerunājot par faktu, ka esam bijušas spējīgas laist pasaulē tikai katra pa vienam dēlam. Tas jau esot risks, ka vīrietis var gandrīz attaisnoti meklēt savu laimi pie citas.
Protams, nagi, mati, figūra, seja un «ragi» sievietei vienmēr jātur ideālā kārtībā un jāaizmirst par džinsiem. Dāmas, Šimkentā friziera pakalpojumi (matu griezums, krāsošana, veidošana) izmaksā mazāk par desmit eiro. Tā teikt, fasādes uzturēšana ir tautai «paceļama».
Šimkenta – kolorīta vieta un vēl kolorītāki cilvēki
Alternatīvā realitāte Šimkentā ir ielas, kur notiek pilnīgi viss, un nemaz nav jāmeklē īpašs tirgus. Vajag tikai nedaudz novirzīties no pilsētas galvenās ielas. Domāju, mūsu Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistus ķertu sirdstrieka jau pirmajās sekundēs, kā viņi spertu kāju uz Kazahstānas zemes, ja redzētu, kā ielās uz dzīvas uguns tiek cepti pīrāgi, maize, gaļa, pārdota jēla gaļa, subprodukti bez saldētavām, aizsargstikliem. Turklāt pāris soļu attālumā kurpnieks labo apavus, taksists piedāvājas kādu aizvest par nelielām naudiņām un kundzītes priekšautos pārdod savus marinējumus un dārziņos izaudzēto. Visus skaistumkopšanas salonus un frizētavas var atpazīt pa gabalu, jo pie to durvīm tiek žāvēti dvieļi (savu baltumu tie jau sen ir zaudējuši un pieņēmuši viegli pelēcīgu krāsu).
Toties Šimkentas centra kolorīts ir dziedoši konduktori (ķērc pa autobusu logu, lai visus sasauktu uz reisu), Eiropas elpa mazajos veikaliņos («Garnier» krēmu un «Maybelline» skropstu tušu izskatā), draudzīgās Krievijas klātbūtne ikvienā sadzīves jomā, uzmanīgas un uz klientu vērstas pārdevējas (līdz vājprātam aizdomīgas, ar izsekošanas māniju sirgstošas – ja kāds vēl nezina, abas izskatāmies pēc klasiskām zaglēm), tradicionāli komunikācijas līdzekļi (pilsētas ielās skaļrunī tiek pārraidītas radio ziņas gājējiem) un inovatīvi pakalpojumi (ja vēlies noteikt savu svaru, Šimkentas ielās sēž vīrs, kurš par pāris naudiņām ļaus uzkāpt uz saviem svariem un nosvērties).
Mūsu lielākā pārsteiguma mirklis bija kādā pārtikas veikalā, kad pie zivju produktiem pēkšņi ieraudzījām uzrakstu latviešu valodā «Šprotes eļļā». Pat nobremzējām visu satiksmi veikala ejā, kad kā negudras sākām fotografēt veikala plauktu. Vilšanās gan pārņēma brīdī, kad uz bundžiņas izlasījām ražotājvalsti – Krievija, Maskava.
Ja gadījumā kādam visā šajā juceklī kaut nedaudz aizmirstas valsts galvenās vērtības, plakāti uz ielām to vienmēr atgādinās: «Kazahstāna jaunajā, globālajā realitātē: pieaugums, reformas un attīstība.»
Neliels brīvsolis Šimkentas kaimiņpilsētā – Turkestānā
Ar Ekonomikas un finanšu fakultātes dekāna un Finanšu katedras gādību mums bija iespēja apmeklēt Turkestānu. Nelielajā Kazahstānas pilsētā atrodas viena no pasaules slavenākajām svētvietām – Hodža Ahmeda Jasavi mauzolejs. Viņš dzīvoja Turkestānas apkaimē 15. gadsimtā un sludināja islāma reliģijas novirzienu – sufismu. Tieši viņš tulkoja Korānu turku un kazahu valodā, līdz ar to reliģija kļuva saprotamāka arī šīm austrumu tautām. Mauzoleju izveidoja pēc viņa nāves vīrs, vārdā Timurs, taču, tiklīdz iespaidīgā celtne bija pabeigta, viņu nogalināja ar visai savtīgu mērķi – lai nekur citur pasaulē vairs nebūtu iespējams uzbūvēt ko līdzīgu. Šodien tā ir svētvieta, kurp dodas cilvēki no visas pasaules, lai lūgšanās un dažādos rituālos lūgtu palīdzību. Tiek uzskatīts, ka tik liela cilvēka kapavietā ir īpaša enerģētika, kas palīdz piepildīt sapņus un sasniegt mērķus.
Taču, kā jau nereti tas notiek, nevis mērķis ir pats interesantākais, bet gan ceļš uz to. Mūsu pieredze šo teoriju apstiprināja par visiem simt procentiem. Savā nelielajā ceļojumā devāmies kopā ar diviem Finanšu katedras mācībspēkiem – 26 gadus vecu neprecējušos vīrieti Birjanu un 35 gadus vecu sievieti Ainuru jeb, precīzāk būtu teikt, Kazahstānas pretstatu simboliem. Automašīnai pie stūres sēdēja «tradīcijas», un blakus visu laiku «vārījās» modernisms. Visas dienas garumā vērot viņu sarunas un attieksmi pret mums bija sociologa bauda. Finišā jau aizgāja tik tālu, ka uz vienu un to pašu jautājumu viņš atbildēja ar «nē», bet viņa ar «jā».
Birjans ir kazahu patriots līdz matu galiņiem (tādi cilvēki Šimkentā ir vairākums), ļoti ieturēts, ikdienā sarunājas tikai kazahu valodā, un dzimtenes mīlestības viņā ir tik daudz, ka brīdī, kad Turcijā piedāvājuši darbu, viņš atteicies un atbildējis: «Suns jūtas labi tur, kur viņu baro, bet cilvēks – tur, kur ir viņa dzimtene.» Birjans pārzina tautas vēsturi, netic «pesteļiem», bet tic visām islāma tradīcijām un ar dziļu cieņu izturas pret reliģiju un ticīgajiem. Toties Ainura ir ekspresīva, saka visu, kas uz mēles, precējusies (tā arī īsti nesapratām, vai viņa jau nav «pasūtījusi» vīru trīs mājas tālāk, bet pēc stāstiem to varēja nojaust), audzina četrus gadus vecu meitu un apzinās, ka pēc kazahu tradīcijām ir nepilnvērtīga sieviete. Mošejā nav bijusi sen, un sabiedrības nosodošais viedoklis viņu neinteresē. Plāno meitu sūtīt eiropeiskās skolās, lai viņa iegūtu labu izglītību un dotos tālāk mācīties uz ārzemēm. Arī pati vēlas izmantot savu dzīvi, lai pēc iespējas vairāk varētu ceļot, runā kazahu un krievu valodā un mācās angļu valodu.
Mums jau iepriekšējās dienās universitātes darbinieki solīja, ka, apejot trīs reizes apkārt mauzolejam un pieskaroties tā sienām, varēsim vēlēties savu ideju piepildījumu, turklāt it īpaši tas strādājot karjeras jomā. Labi, ka jau nebijām iekritušas azartā un iepriekš sagatavojušas savus LLU darbu plānus un stratēģijas, jo mūsu Birjans paziņoja, ka tās ir muļķības, un brīdī, kad es sāku domāt par trīsreizēju apļošanu ap milzīgo celtni, lai nodrošinātu LLU studentu skaita trīskāršošanos, viņš jau devās tālāk. Par tuneli, kurā ieejot iespējams noteikt, vai cilvēks ir labs vai grēcīgs, vairs neuzdrīkstējāmies jautāt, citādi nebūtu mūs vairs mašīnā atpakaļ ielaidis. Varbūt, ka tā ir labāk. Uzzinātu, cik mūsu dvēseles grēcīgas, un ko tad tālāk darītu? Tā kā savu pašapziņu, pateicoties mūsu spēcīgās tradicionālās nostājas šoferītim, sagrāvušas neesam un mierīgi dzīvojam tālāk.
