Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pirms desmit gadiem bija jelgavnieks, tautā mīlēts un cienīts Augstākās Padomes deputāts, kura vārdos ieklausījās ikviens.
Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pirms desmit gadiem bija jelgavnieks, tautā mīlēts un cienīts Augstākās Padomes deputāts, kura vārdos ieklausījās ikviens.
Mēs viņu ievēlējām, jo bijām pārliecināti, ka izšķirīgajā brīdī viņš balsos par Latvijas neatkarību. Kāds bija tas laiks un kā vērtēt šodienas norises – par to Indulis Bērziņš Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienā intervijā Ligitai Timmai.
Kādu jūs atceraties Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu? Vai jutāt tajā jelgavnieku atbalstu?
– Par deputātu kļuvu, pateicoties jelgavnieku dāvātajai uzticībai, un mums, kas pirms vēlēšanām solījām balsot par neatkarību, jau nebija citas izvēles. Jutu atbalstu ne tikai 4. maijā vien, arī pēc tam. Es biju tajā kopējā Tautas frontes plūsmā.
Man šis laiks ir atmiņā vēl arī ar to, ka 3. maijā gadu pirms šiem notikumiem Jelgavā piedzima mans dēls Reinis, un ļoti gribējās, lai viņa pirmajā jubilejā tiktu nobalsots par neatkarību. Sākumā balsojums bija paredzēts 3. maijā, bet diskusijas ieilga, un nobalsojām tikai nākamajā dienā.
Kādas galvenās izmaiņas saskatāt Latvijas ārpolitikā šajos desmit gados?
– Pirmkārt, 1990., 1991. gadā nevis tika izveidota neatkarīga valsts, bet gan atjaunota Latvijas neatkarība, tas ir ļoti svarīgs ārpolitisks sasniegums. Otrkārt, ļoti nozīmīga bija Krievijas armijas izvešana. Savulaik bija diskusijas par to un daudzi šo soli neatbalstīja. Taču tagad redzam, ka mūsu taktika bija pareiza. Ko mēs darītu, ka valstī joprojām atrastos krievu armija? Treškārt, sarunu uzsākšana par Eiropas Savienību pēc decembrī Helsinkos pieņemtā politiskā lēmuma. Eiropas Savienību (ES) uztveru ne tikai kā iespēju dzīvot labāk, bet kā iespēju dzīvot drošāk. Gan ES valstis, gan kandidātvalstis ir vienotas, un jebkura agresīva darbība pret kādu no tām tiek uztverta kā rīcība pret ES.
Kopumā Latvija ir kļuvusi par ievērojamu un cienījamu starptautisko tiesību subjektu.
Pirms desmit gadiem politiķu aprindās (un arī tautā) optimistiski tika spriests, ka Latvijas labklājība desmit gados varētu sasniegt Zviedrijas līmeni. Preču veikalos ir pārpārēm, pakalpojumu piedāvājums arī strauji aug, taču tautas lielākajai daļai tas viss ir ļoti nosacīti pieejams, jo algas ir pārāk mazas. Vai varat prognozēt, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, lai tautas labklājība kaut cik tuvotos attīstītu valstu līmenim?
– Arī Zviedrijā piedāvājums ir krietni lielāks nekā pieprasījums, uz to jau balstās tirgus ekonomika. Ceru, ka tie laiki, kad ir nauda, bet nav ko pirkt, kā tas bija PSRS, vairs nekad neatgriezīsies. Es negribētu teikt konkrētus termiņus, kad sasniegsim attiecīgu labklājības līmeni, bet, ja gribam iestāties ES, mums tuvākajos piecos gados jāveic izmaiņas, kas mums ļautu būt ES valstij. Arī ES ir bagātākas zemes, kā, piemēram, Zviedrija, un nabagākas – kā Grieķija, bet kopumā atšķirības starp tām nav milzīgi lielas, jo citādi tiktu veicināta migrācija. Mums ir jāpanāk strauja virzība uz priekšu, lai makroekonomiskie pozitīvie rādītāji beidzot dotu arī reāli jūta-
mu – gan naudas, gan labklājības ziņā – rezultātu katram Latvijas iedzīvotājam. Kaut gan katram nekad nebūs katram. Runa ir par tiem, kas ir spējīgi pa sevi parūpēties, kas strādā, un tad viņu pienākums ir gādāt par tiem, kas paši par sevi parūpēties nevar. Šāda sociāla solidaritāte pastāv pasaules valstīs, un tā ir nepieciešama.
Šajā laikā ļoti mainījusies sabiedriskā doma. Neatkarības deklarācijas pieņemšanas laikā mēs visi kopā bijām par vienu – par brīvu Latviju –, mēs ticējām tās gaišajai nākotnei, turpretī tagad lielais vairums cīnās pats par savu izdzīvošanu un pietrūkst kopības gara. Vai saskatāt kādu ideju, kas varētu to celt?
– Arī citur pasaulē ir cīņa par izdzīvošanu. Mēs parasti mēdzam sevi salīdzināt ar Dāniju un Zviedriju, ar labākajām valstīm, un pareizi darām, ir jācenšas pēc labākā, bet salīdzinājumā ar lielāko daļu pasaules zemju Latvijā nebūt nav tik slikti. Kad nāk vēlēšanas, parasti parādās tādi, kas sola brīnumus, bet bez grūta un ilga darba jau nekas nerodas.
Vienīgā ideja, kas var mūs vienot, ir tā pati, kas bija, pieņemot deklarāciju, – tā ir tautas izdzīvošanas ideja, nācijas uzplaukšanas ideja. Es citu neredzu. Mēs nevarētu pastāvēt, ja tauta nebūtu atbrīvojusies, ja tai nebūtu savas neatkarīgas valsts. Latvieši ar laiku būtu asimilējušies, izzuduši. Mums ir svarīgs 18. novembris, bet es gribētu teikt: ja nebūtu bijis 4. maija, varbūt pēc gadiem 50 neviens nezinātu, ka kādreiz ir bijis 18. novembris.
Ko jūs novēlētu jelgavniekiem?
– Labu veselību un veiksmi! Lai cilvēki spētu parūpēties paši par sevi, lai būtu iespējas strādāt un nopelnīt. Protams, Jelgavas attīstība ir vietējās vadības un pašu cilvēku rokās, nevar palīdzēt no malas. Taču, iestājoties Eiropas Savienībā, reģionu izlīdzināšanas politika ir viena no svarīgākajām, un tā nāks par labu arī vietām, kurās pašlaik ekonomiskā situācija nav tik veiksmīga. Bet tas ir jautājums par makšķeri un zivi. Zivi var apēst un nākamajā dienā atkal būt tukšā. Cilvēkiem ir jāiemācās makšķerēt, savukārt valdības uzdevums – gādāt makšķeri.
