Jaunajā gadā «Putriņās» cer iedarbināt Jelgavas novadā pirmo govju slaukšanas robotu.
Pēc divarpus gadu ilga zemo piena iepirkuma cenu perioda Latvijā piens atkal kļūst dārgāks. Piena cena augusi arī tirdzniecībā, kas sit pa maciņu pircējiem. Eksperti to skaidro ar piena tirgus plašāku pavēršanos Ķīnā, ar jaunu piena pārstrādes rūpnīcu Polijā, sausumu Jaunzēlandē, kas ir viena no pasaulē lielākajām piena ražotājām. Tā vai citādi, bet Latvijas piensaimnieki atkal var uzelpot un plānot saimniecību attīstību. Tā tas ir arī Glūdas pagasta «Putriņās», kur 200 lopu ganāmpulkā ir 105 slaucamas govis. «Godīgi sakot, ja piena cenas nebūtu cēlušās, ar mūsu ganāmpulku būtu cauri. Visu vasaru skatījāmies, vai govis nenāksies likvidēt. Bija parādi par elektrību. Primārais, protams, ir banka. Tieši aizņēmuma dēļ māte, būdama ekonomiste, mums pierādīja – vēl kāds laiks ir jāiztur,» stāsta Jānis Veidliņš (trešais), viens no «Putriņu» saimniekiem. Savukārt Jānis Veidliņš (otrais) piebilst maģiskos vārdus, kas palīdzējuši ne vienā vien grūtā situācijā: ««Putriņas» bija, ir un būs.»
«Putriņu» saimnieku Veidliņu ģimenē Jāņa vārds dzīvo četrās paaudzēs. Tāds ir 85 gadus vecajam vecvectēvam, kurš ar vecvecmāti dzīvo Vircavā, taču bieži vien brauc uz «Putriņām» palīdzēt jaunajiem. Visbiežāk viņš to dara kā autovadītājs, uzņemoties aizvizināt uz skolu mazmazbērnus, vai arī ražas novākšanas laikā pievedot mazdēliem uz lauka pusdienas. Jānis Veidliņš ir arī viņa dēls, kas 1992. gadā, atdzimstot Latvijas valstij, kopā ar sievu Veru atjaunoja «Putriņu» īpašumu. Toreiz viņa dēliem Jānim un Raitim bija vienpadsmit un divpadsmit gadu. Pa šo laiku abi ieguvuši augstāko lauksaimnieka izglītību LLU, izveidojuši ģimenes, un visi spēki tiek veltīti «Putriņu» saimniecībai. Ceturtais Jānis Veidliņš, kas arī ir Jāņa Veidliņa dēls, mācās Aizupes pamatskolā. Darbi saimniecībā galvenokārt tiek dalīti starp četriem cilvēkiem – tēvu (Jāni Veidliņu (otro), kas ir LLU diplomēts lauksaimniecības inženieris), dēliem Jāni un Raiti (abi ir LLU diplomēti agronomi), kā arī māti Veru Veidliņu, kas pēc izglītības ir lauksaimniecības ekonomiste. Ilgtermiņa kredīts bankā «Putriņām» ir fermas pārbūvei un paplašināšanai, kā arī tās jumta atjaunošanai. Saimnieku dzīvojamā māja jau vairāk nekā divdesmit gadu vēl gaida savu kārtu.
Stāstot par saimniecības atjaunošanu 90. gadu sākumā, Vera Veidliņa atceras – tolaik viņai ar vīru bijusi eiforija: «Mēs mantojām zemi šosejas malā netālu no Jelgavas!» Līdz tam Veidliņu ģimene Jelgavā dzīvojusi daudzdzīvokļu mājā. Abi vecāki, dzimuši laucinieki, sirdī bija ilgojušies pēc zemnieku saimniecības. «Taču, ja mums toreiz pateiktu, ka būs tik smagi, diez vai mēs nāktu,» tomēr ar smaidu saka Vera. Tālākā sarunas gaitā dēls Jānis (trešais) gan pavisam nopietni atzīst, ka darbs fermā viņam dod gandarījumu. «Es taču neceltos no rīta četros un nestrādātu garas stundas, ja man darbs ar govīm nepatiktu. Lopi paņem no cilvēka daudz enerģijas, taču to dod arī pretī,» teic Jānis, pasmaidīdams, kā govis labsajūtā spicē ausis, kad fermai cauri iet viņa brālis Raitis, veicot ikdienas darbus. «Putriņu» saimniecības atjaunošanu Veidliņu ģimene sāka ar četrām telēm, ko nopirka Veras dzimtajā pusē pie Balviem. «Tik daudz prāta mums bija, ka jāpērk šķirnes lopi,» Vera Veidliņa atceras «Putriņu» atjaunošanas sākumu. Tika audzētas arī aitas, un kādu laiku saimniecībā bija pat darba zirgs. Vairākus gadus Veidliņi savos laukos audzēja kartupeļus un dārzeņus. Tomēr šo nodarbi, kas diendienā prasa daudz spēka produkcijas realizācijā, viņi pirms pieciem gadiem beidza. Ir palikuši divi galvenie virzieni – labība un govis. Apmēram puse uz pusi.
Jānis (trešais) skaidro, ka peļņa tiek ieguldīta ilgtermiņa investīcijā – aramzemes pirkšanā, kas atmaksājas piecos līdz desmit gados. Labos laikos «Putriņās» tiek veidoti uzkrājumi, lai varētu pārvarēt krīzes situācijas, kas ik pa laikam rodas. Tomēr tāda zemās piena iepirkuma cenas bedre, kāda pārdzīvota aizvadītajos divarpus gados, citkārt nav redzēta.
Saimniece atceras vīra vecāsmātes māsu Zelmu Kaufmani, kas vēl 70. gados stāstījusi, kādi Latvijas laikā bijuši «Putriņu» lauki, kur un kas labāk audzis. Komunistiskajās represijās vecie saimnieki tika izsūtīti uz Sibīriju. Padomju laikos «Putriņu» vecsaimniecības dzīvojamā mājā, kas būvēta vēl 19. gadsimtā, vienā istabā ar virtuvi palika vien Jāņa (otrā) vecmāmiņa, kurai apsaimniekošanā bija atstāts piemājas dārzs. Tā saikne ar «Putriņām» nezuda. Tomēr Veidliņi uzskata, ka šajā pusē ir ienācēji, jo kolhozā «Nākotne», kas apsaimniekoja viņu senču zemi padomju laikos, nav strādājuši. Saimnieki domā, ka zināmā mērā tādēļ viņiem neveicas atrast «Putriņām» darbiniekus. «Mums pietiktu prasmes un iespēju uzcelt vēl vienu fermu un attīstīt saimniecību līdz divsimt slaucamām govīm. Ja tikai būtu, kas strādā,» secina Vera. Darbinieku mainība ir ļoti liela, kaut atalgojums salīdzinājumā ar darbu lielveikalā pilsētā ir ievērojami augstāks.
Jānis Veidliņš (trešais) piebilst, ka sevišķi smagi ir vasarā, kad klāt nāk arī darbi labības laukā un jādomā, kā pie kombaina stūres neaizmigt. «Par brīvu dienu var tikai pasapņot. Kur nu vēl atvaļinājums,» atzīst Vera Veidliņa, piebilstot, ka nav vairs jaunības veselība. Pirms dažiem gadiem viņa uz piecām dienām izbrīvējās, lai aizbrauktu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajā mācību ekskursijā uz Izraēlu. «Tur piensaimniecība ir augsti attīstīta, zemnieki arī vairāk kooperējas, bet fermu strādniekus, tādus mazus, melnīgsnējus, ieved no ārzemēm. Kad atbraucu mājās, varēju stāstīt un stāstīt,» atceras Vera. Kādā Izraēlas fermā «Putriņu» saimniece redzēja, kā strādā govju slaukšanas robots. Tādi parādījušies arī Latvijā, un Veidliņi plāno to iegādāties «Putriņām». Tas būtu atbrīvojums no celšanās ļoti agrajos rītos.
Pagaidām brīvajam laikam un svētkiem ģimene kopā var veltīt tikai dažas stundas. Arī Ziemassvētkos Vedliņu ģimenē, protams, ir eglīte, svētku galds, būs bērniem Ziemassvētku vecītis ar dāvanām.
Aktivizējoties piena iepircējiem no Polijas un Lietuvas, no jūlija līdz oktobrim piena iepirkuma cena Latvijā palielinājās par 40 procentiem. Pēc Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītāja Jāņa Šolka teiktā, šim piena iepirkuma cenas pieaugumam nav ekonomiska pamata un agrāk vai vēlāk tas nozīmēs krasu lejupslīdi. Turpretī Latvijā lielākā slaucamo govju ganāmpulka un SIA «Agrofirma «Jelgava»» īpašnieks Edgars Silakalns uzskata, ka tagadējais piena iepirkuma cenas kāpums Latvijā nepārsniedz vidējās piena iepirkuma cenas ES, tādēļ tas ir pamatots.
Dainis Arbidāns, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lopkopības speciālists
«Putriņu» piena izslaukuma rādītāji ir ļoti labi. 8,6–8,8 tonnas piena no govs vienā laktācijā – tas ir par pusotru tonnu vairāk, nekā vidēji slauc Latvijā. Piens ir arī kvalitatīvs. Apsveicami, ka «Putriņas» ir vidēja ģimenes saimniecība, kurā ir maz nodarbināto. Atrast labus darbiniekus ir grūti gan vidējās, gan lielajās saimniecībās. Daudz labu strādnieku izbraukuši uz ārzemēm. Protams, robota uzstādīšana varētu atvieglot darbu, tikai ar vienu, kas spēj apkalpot 50–60 govju, «Putriņām» nepietiktu. Jautājums nav vienkāršs, un ļoti svarīga ir saimnieku gatavība apgūt jaunas tehnoloģijas.
