Vēsturisks romāns par nācijas sirdsapziņu
Jāņa Ūdra grāmata «Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts» ir stāsts par 27 gadus vecā Latvijas armijas Auto un tanku pulka rezerves virsnieka leitnanta Roberta Rubeņa (1917–1944) dzīvi. Priekšzīmīgo virsnieku cienīja dienesta biedri un apjūsmoja sievietes, dēvējot par bruņinieku Robertu. Romānā sniegta plaša Latvijas okupācijas un Baigā gada panorāma, to caurvij pārliecība, ka par savu valsti ir jācīnās jebkuros apstākļos.
R.Rubenis, dienot Latvijas armijā, uzkalpojās līdz leitnantam. Taču dienesta laiks beidzās 1940. gada 15. maijā tūlīt pēc parādes, un armija bija jāatstāj, atgriežoties tēva mājās zemnieku saimniecībā.
Romāns paver Latvijas likteņu līnijas, liekot aizdomāties, kāpēc 1939. gadā Kārlis Ulmanis ļāva veidot Krievijas kara bāzes, kāpēc nepretojās okupācijai 1940. gada jūnijā. Latvijas armijas bijušais leitnants nespēja izprast armijas virspavēlnieka K.Ulmaņa rīcības iemeslus. Latvijā valdīja vadoņa kults, armijas spēki netika pilnveidoti, Krievijas militāro bāzu skaits vairojās nekontrolēti. Līdzīgi rīkojās Lietuva un Igaunija, bet ne Somija. Pēc R.Rubeņa domām, bija jādodas palīgā Somijai karot pret Krieviju, apvienojoties visām Baltijas valstīm.
Roberta privātā dzīve arī virzījās kā pa celmiem – daudzas meitenes viņu iekāroja, bet pašam neviena tā īsti negāja pie sirds. Taču to vienīgo Roberts satika, apprecēja, piedzīvoja meitas dzimšanu un arī nāvi.
Roberts redzēja, kā Latvijā iebrauc krievu tanku kolonna, kā uzvedas okupanti. Kad Latvijā ienāca Vācijas karaspēks un nostiprinājās tā vara, jaunais vīrietis secināja, ka abas okupācijas pēc būtības rīkojas līdzīgi. Tikai paši latvieši sadalījās. Vieni pieslēdzās boļševismam, citi vāciešos saskatīja atbrīvotājus no okupantiem. Tomēr vīlās kā vieni, tā otri, jo neviena vara nebija par Latvijas valsts interesēm.
1943. gada janvārī vācu administrācija atļāva dibināt Latvju jaunatnes organizāciju, kuru Roberts izmantoja patriotiskām debatēm, analizējot kara gaitu un atturot pakļauties vācu propagandai, iesaistīties karadarbībā. Tomēr daudzi latvieši brīvprātīgajā leģionā saskatīja iespēju cīnīties par Latviju. Roberts uzskatīja, ka galvenais ir uzturēt savu dzīvību līdz brīdim, kad izšķirošā kaujā vajadzēs aizstāvēt tēvzemi. Viņam pašam nācās iesaistīties leģionā un aktīvi karot gan Krievijā, gan arī Jelgavā.
R.Rubenis iesaistījās kureliešu grupā, izveidojot savu vienību, kas ātri izauga līdz bataljona izmēram ar 500 vīriem. Kad citus ģenerāļa Kureļa vienības vīrus vācieši ar viltu saņēma gūstā un nogalināja, R.Rubeņa vienība pretojās un izšķirošajā kaujā pārspēja trīs reizes lielāko vācu uzbrucēju pulku. Taču leitnants tika smagi ievainots, paspējot vien vietniekam uzdot vadīt uzbrukumu. Kur apglabāts R.Rubenis, nav zināms. Taču viņa dēls piedzima aptuveni tad, kad mira tēvs, un leitnantam ir divas mazmeitas.
Grāmata pauž jauna vīrieša pārdomas par Latvijas okupāciju, par nepieciešamību aizstāvēt savu zemi jebkuros apstākļos un parāda, ka kara laikā ir vieta arī privātai dzīvei, mīlestībai un cerībai. To vērts izlasīt, lai dziļāk izprastu Latvijas vēsturi interesantā veidā. Nezinu, vai tas atbilst īstenībai, taču romānā paustā doma, ka latviešu sarkanie strēlnieki apsargāja Ļeņinu pret solījumu atļaut dibināt neatkarīgu Latvijas valsti, man simpatizē. Tas nozīmētu, ka latvieši vienmēr ir gribējuši savu valsti un lielvaras izmantojuši cīņās par Latvijas brīvību un neatkarību.
Autors izmantojis Latvijas Kara muzeja arhīvu, Dzintras Rubenes, Andra Tomašūna un Viļņa Baltiņa privāto arhīvu.
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»
