«Pēc piecu gadu studijām Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā ieguvu tenisa treneres diplomu, 20 gadu nostrādāju par sporta skolotāju Jelgavas 4. vidusskolā, pēc tam 20 – sanatorijas internātskolā bērniem ar fiziskām un stājas problēmām, bet pēdējais gadu desmits paiet, vadot nodarbības ņiprām un savu veselību uzturēt gribošām seniorēm Jelgavas Pensionāru biedrībā. Tās tad nu ir manas četras universitātes,» smaida Aija Inne.
Jāatklāj uzreiz, ka skaitļu pieminēšanai mūsu sarunā ir ne vien tradicionālais gadumijas iemesls, bet arī sarunbiedrei gluži personīgs – decembra nogalē ir Aijas dzimšanas diena – šoreiz apaļi astoņdesmitā.
Starp vingrošanu, dejošanu un tenisu
Tādas cīņas meitene sevī izcīnījusi skolas gados Aucē. «Biju jau uz sportu ļoti. Arī skolotāji mācēja aizraut,» viņa piemin Zelmu Strelēvicu un Nikolaju Puhovu, kurš pirmais ārpus galvaspilsētas izveidojis tenisa treniņgrupu. «Aizbraucām un vinnējām rīdziniekus, tas lika viņiem saņemties,» Aijas acis šķelmīgi iemirdzas. Tāds panākums likumsakarīgi dejošanu un un vingrošanu nolicis otrajā plānā, un galu galā tenisam izrādījās izšķiroša loma arī studiju izvēlē.
«Patiesībā jau ar sportu saistīta specialitāte nebija mans sākotnējais mērķis. Biju iecerējusi studēt pārtikas tehnologos, taču neizturēju konkursu. Bet ar tām pašām eksāmenu atzīmēm varēju iestāties Fizkultūras institūtā,» domās pakavēdamās pie pašai tobrīd ne tik tīkamās epizodes, Aija, šķiet, aizmirst piebilst, ka šai augstskolai ne mazāk svarīgas bija viņas sportiskās un īpaši jau tenisa prasmes.
«Pirmais darbs bija Aucē, tur arī sastapu savu nākamo vīru, fizikas skolotāju. Drīz vien viņš pārnāca uz Jelgavu, kur sāka strādāt Izglītības nodaļā, un tā es tiku vaļā no tenisa treneres pienākumiem, kas vienai sievietei tomēr bija gana smagi.» Aija neslēpj, ka sākumā viņai Jelgava nav patikusi, bet tagad secina: pilsēta – tie ir cilvēki. «Koristi, bijušie skolēni, tagadējie vingrotāji. Katrs trešais – desmitais nu šeit pazīstams, un starp savējiem varu justies, sirsnības lutināta.»
Jā, jaunības gadu dejošanas hobiju, izrādās, nomainījusi dziedāšana: iepriekš 33 gadi «nodziedāti» korī «Zemgale», bet joprojām viņa kuplina senioru kora «Gaisma» un ansambļa «Vīzija» skanējumu.
Sporta tērpā un ar svilpi kaklā
Sākusi Ozolnieku astoņgadīgajā skolā, Aija Inne drīz vien pārgāja uz Jelgavas 4. vidusskolu, kur sastapa jau autoritāti iemantojušus kolēģus – Rutu Kļaviņu, Rolandu Čuhalovu, Pēteri Lietavieti. «Tur apguvu basketbolu. Augstā līmenī bija vingrošana: kūleņi, «āzis», līdztekas, stienis to gadu audzēkņiem vēl noteikti labā atmiņā. Strādājām ar pilnu atdevi stundās, organizējām pilsētas sacensībām komandas, kas bieži ieņēma pirmās vietas. Tās bija mūsu ambīcijas. Kolēģu starpā bijām draudzīgi, nekonkurējām. Protams, kā jau cilvēkiem, katram bija arī savas vājības, un gan jau sarunās arī manējās tika pieminētas,» viņa nosmaida.
No audzināmo viedokļa raugoties, starp vājībām droši vien varētu ierindot arī skolotājas Innes stingrību. «Par pārkāpumiem ziņoja vecākiem un piezīmes dienasgrāmatā rakstīja pēc pilnas programmas,» klases audzinātājas nepielūdzamos paņēmienus atceras Ainars. Nupat skolotājas jubilejai veltītajā kopāsanākšanā gan 1984. gada astotajai «c» visas delverības, tāpat kā sodi, jau bija laba joka vērtībā.
«Skatāmies, viens no klasesbiedriem iet pa gaiteni ar žurnālu rokā. Kur tu? Eju atzīmes labot. Vai esi samācījies? Nē taču, es teicu – eju atzīmes labot,» Ainars anekdotes variantā atstāsta, kā vieninieks žurnālā pārtapis par četrinieku. Kaut kādas ar šo notikumu saistītas nepatikšanas atminas arī Egita, bet skolotāju viņa savukārt raksturo ne vien kā «godīgi stingru», bet arī mīļu, saprotošu, aizbildniecisku. «Ar svilpi kaklā un treniņtērpā – tādu mēs viņu atceramies no skolas gadiem. Uzturēja mums, meitenēm, sportisko garu. Bet to piezīmju rakstīšanu – to Innīte tagad nožēlo.»
«Ar tagadējo prātu un izjūtām tiešām daudz ko darītu citādi,» trīs gadu desmitus vēlāk spriež Aija. Audzināmā klase viņai bijusi tikai viena. «No trešās «c» aizvadīju viņus līdz astotajai. Tā ir, ka ciešāks kontakts sanāca ar meitenēm, jo viņām pasniedzu sporta stundas. Puišus sastapu tikai reizi nedēļā audzinātājas darbam atvēlētajā stundā. Ar to noteikti bija par maz, taču savu prasīja arī ārpusstundu pienākumi sportā un dažādi sabiedriskie darbi…»
«Ieraudzīju, ka ir ne tikai veseli bērni»
Tāds bija Aijas «trešās augstskolas» sākums 1. sanatorijas internātskolā, kas, mainīdama profilu, sāka pievērsties bērnu skoliozes un stājas problēmu mazināšanai ar ārstnieciskās vingrošanas paņēmieniem. Pārliecība, ka svarīgāk par sasniegtajiem metriem un sekundēm ir novērtēt katra bērna individuālo progresu gan briedusi jau iepriekš. «Iekšā tā sajūta bija – ka nedrīkst bērnam likt divnieku vai trijnieku, ja viņa fiziskā attīstība ir zemāka par vidējo. Slimība, ķermeņa uzbūve, bērnības pieredze – tās ir katram atšķirīgas lietas.» 1989. gadā uz internātskolu aizgājušas abas ar Rutu Kļaviņu.
«Rehabilitācija jau tolaik bija vēl bērna autiņos. Sadarbojāmies ar Vaivaru sanatorijas ārstiem, mācījāmies kursos teoriju, braucām pēc pieredzes uz Šauļiem, bet pašu skolā mūsu autoritāte bija ārstnieciskā procesa vadītāja rehabilitoloģe Ilga Vilka,» Aija stāsta, ka jaunais darbs viņu pilnīgi pārņēmis savā varā. «Līdzi jušana, palīdzēšana, dziļāka izpratne par to, kas notiek bērna ķermenī. Tās vairs nebija ambīcijas, tas bija sirdsdarbs. Līdz pat 2009. gadam, kad krīzes iespaidā samazināja stundu un skolotāju skaitu. Es biju vecākā. Atlūgumu uzrakstīju pati.»
Katram paskaidros, parādīs un pielāgos
«Ja nebūtu viņu, man nebūtu tik agri jāceļas, jāģērbjas un labi jāizskatās,» tas jau par ceturtā dzīves posma līdzgaitniecēm Jelgavas Pensionāru biedrībā. Pārvarējusi smagus brīžus ar tuvinieku slimību, mammas un pēc tam arī vīra aiziešanu mūžībā, Aija pieņēma biedrības vadītājas pensionētās ārstes, kopš internātskolas laika pazīstamās Marijas Kolnejas uzaicinājumu vadīt vingrošanas grupas senioriem.
«Sākās ar «padsmit» interesentēm, kas sanāca Valsts ģimnāzijas telpās, bet īsts pavērsiens notika 2011. gadā, kad biedrība jaunās telpās atvēra savu centru «Sadraudzība». Ap to laiku startēja arī par Eiropas līdzekļiem realizētais senioru Veselības universitātes projekts ar psihologu, ārstu, rehabilitologu lekcijām, nūjošanas mācībām un peldēšanas nodarbībām. Apmeklētāju bija ļoti daudz, un liela daļa no viņiem sāka arī nākt uz vingrošanu,» Aija atceras motivējošo momentu.
Tagad piecās viņas vadītajās grupās savas veselības labā darbojas ap septiņi desmiti gados jaunāku un ne tik jaunu pensionētu kundzīšu.
«Ir jau, kas saka: man to nevajag, man ir dārzs. Bet dārzā mugura paliek arvien līkāka, deguns arvien zemāk, un skaties – esi nonācis jau līdz operācijai.» Nodarbību vadītāja atzīst, ka pašas gadi ļauj labāk saprast senioru problēmas un dalīties arī savās. Bet Kolnejas kundze, lūgta novērtēt abpusēji aizsākto sadarbību, uzsver: «Aijas lielā māka un vērtība ir individuāla pieeja – viņa paskaidros, parādīs un pielāgos vingrinājumu katram pēc viņa vajadzības un spējām.»
Šajās dienās īpaša uzmanība sarūpēta arī pašai jubilārei – no savulaik audzinātās klases, no bijušajiem kolēģiem, no rosīgajām vingrotājām, no dēliem Zigmāra un Alvja, kas gādājuši par radu saietu. Sveiks lai dzīvo!
