Mīlestības slavinājums
Samantas Verānas grāmata «Septiņas vēstules no Parīzes» man asociējās ar karstu vasaras dienu pie jūras, laiskošanos uz segas ar auksta baltvīna glāzi rokās – brīžiem palasot grāmatu, brīžiem ļaujoties rēnām sarunām ar draudzenēm.
Tā būtu laba dāvana dzimšanas vai vārda dienā draudzenei, kas plāno doties atvaļinājumā, lai nedarītu neko. Tieši tik daudz neko, lai lasītu tekstus par mīlestību un draudzību: «Treisija klausījās manā čīkstēšanā veselu pusstundu, bet tad savilka lūpas kaķiskā smīnā. Viņa no bāra letes paņēma pudeli Pinot Noir un piepildīja mūsu glāzes pavisam pilnas. Es paķēru savu glāzi, pirms vēl sarkanvīns nebija izšļakstījies, un aizdomīgi uz viņu paskatījos. Viņai gan nebija garas ūsas kā kaķim, bet, tā kā mēs bijām labākās draudzenes jau 25 gadus, es zināju, ka viņa kaut ko perina..»
Es varu iedomāties vismaz dažas savas draudzenes lasām šo citātu un piekrītoši apdomājam ilgajā draudzībā piedzīvoto un pārdzīvoto. Tomēr nedāviniet šo grāmatu savai draudzenei, kuru tikko pametis mīļotais cilvēks. Tik glorificēts mīlnieka apraksts, kāds romānā ir francūzis Žans Luks, var būt par daudz viņas sāpju sagrauztajai sirdij.
Nedāviniet šo grāmatu arī savai draudzenei skeptiķei, kura nekad mūžā nenoticēs, ka kāds vīrietis (pat ja tas ir francūzis) raksta tik romantiskas vēstules: «Esmu puika no jūras, mani sildījusi Provansas saule, bet Tava sirds ir varenāka un liek manām asinīm vārīties. Mans prāts, kas parasti ir vēss, deg ar tādu liesmu, ka es to vairs nepazīstu..»
Tādai skeptiski noskaņotai būtnei būs grūti noticēt, ka kāda ikdienas notikumu vāveres ritenī tik vienkārši var atteikties no iemītās takas, lai meklētu savu pirms divdesmit gadiem satikto puisi no Parīzes. Tik vienkārši atrast viņa kontaktus, tik vienkārši uzrakstīt viņam. Tik neticami vienkārši – viņš atbild, arī viņa mīlas dzīve, protams, nav bijusi veiksmīga, un durvis ir vaļā, lai sāktu visu no jauna!
Galvenā grāmatas varone par pašas veidoto blogu romānā saka: «Šis stāsts bija kā neaprakstāmi garda mutē kūstoša šokolādes konfekte ar krēma pildījumu..» Galu galā kaut ko tieši tādu var secināt par šo romānu – arī tas ir kā salds šokolādes suflē – mutē kūstošs un viegli baudāms. Vien pēc tam gribas uzkost ko sūrāku, lai aizskalotu lipīgi saldo pēcgaršu.
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»
