Tieši par to mēs runājām, kad tu ienāci. Mums šķiet, ka tu tāda varētu būt.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūnija, 7., 14., 22. augusta, 1., 6., 11., 18., 25. septembra, 2., 9., 16., 23., 30. oktobra un 6. novembra «Lācēna stūrī».)
– Tieši par to mēs runājām, kad tu ienāci. Mums šķiet, ka tu tāda varētu būt, – teica Gatis.
– Īpaši šajā naktskreklā, – piemetināja Raivis, taču tad nopūties turpināja: – Tev ir laba balss. Mums tikai jāaprunājas ar Arvi, vai viņš būs ar mieru. Bet vai tu pati gribētu?
– Protams! – starodama atbildēja Linda. – Tas taču būtu baigi interesanti! Kaut jel tas jūsu Arvis piekristu!
– Es domāju, ka viņam nekas nebūs pretī, – teica Gatis. – Rīt viņš atnāks pie mums, tad arī visu norunāsim. Starp citu, viņš ir tīri smuks. Un pagaidām brīvs.
– Mani pagaidām uztrauc tikai tas, vai viņš būs ar mieru pieņemt mani grupā, – vienaldzīgi noteica Linda. Kādu laiku viņi vēl runāja par dziesmu, kuru varētu izpildīt, un daudzām citām lietām, līdz beidzot Linda piedāvāja: – Pastāstiet kaut ko par savām draudzenēm un vispār par meitenēm šeit!
– Bet kāpēc gan tev nepastāstīt par saviem draugiem un čaļiem? – viltīgi jautāja Gatis.
– Jā, sāc tu! – piekrita Raivis.
– Nē, vispirms jūs! – Linda pretojās.
– Nekā, tu! Mēs abi gribam, lai tu stāsti vispirms! Divi pret vienu, tev nav izvēles!
– Es teicu, ka jūs pirmie! Tā bija mana ideja! – nepiekāpās Linda.
– Tava ideja, tu arī stāsti! – Gatis turējās pie sava.
Zinādama, ka brālēni agri vai vēlu viņu pierunās, viņa ķērās pie pēdējās iespējas. – Labi! Lai būtu godīgi – lozēsim! – Linda piegāja pie galda, no kādas lapas noplēsa trīs mazākus gabaliņus un vienā ievilka krustiņu, tad aizlocīja tos.
– Kurš izvilks krustiņu, tas arī stāstīs!
Viņa sakratīja papīra gabaliņus un lāva izvēlēties brālēniem. Pati Linda paņēma pēdējo, kas bija palicis. Protams, tas bija krustiņš. Gatis un Raivis miegaini skatījās uz māsīcu un gaidīja.
– Varbūt labāk rīt? Man jau nāk miegs, – Linda centās tikt vaļā no brālēniem.
– Nemēģini izvairīties, mīļumiņ! – teica Raivis. Tad, vēlreiz kārtīgi nožāvājies, piebilda: – Bet var jau to atlikt arī uz rītdienu!
Gatis ar Lindu sasmaidījās. – Atā! – viņa pamāja ar roku.
– …Tā, tā… – nomurmināja Raivis.
Linda izslīdēja pa durvīm, klusi atgriezās savā istabā un ielīda gultā.
Nākamā diena bija tikpat skaista, cik iepriekšējā. Linda pamodās vēlu, pareizāk sakot, viņu pamodināja. Gatis un Raivis bija pierunājuši Lindas mazo brāli uzšļākt māsai nedaudz auksta ūdens. Divreiz ūdeni liet nevajadzēja. Jau pēc pirmās glāzes Aivis kārtīgi dabūja pa ausi. Taču Linda bija pamodināta. Ieraudzījusi durvīs stāvošos brālēnus, viņa saprata, kurš ir galvenais vaininieks.
– Piedod, bet mums vajadzēja tevi kaut kā uzmodināt, – it kā atvainodamies sacīja Raivis.
– Un jūs, protams, izvēlējāties briesmīgāko veidu, kā to izdarīt, – indīgi piebilda Linda. Klusībā viņa nosolījās, ka rīt abus nejauceņus pamodinās ar ledainu cukurūdeni sejā, bet Aivis varbūt iztiks ar parastu ūdeni.
– Labāk nepuksti un celies augšā! – teica Gatis, ienācis istabā un apsēdies uz gultas malas. – Pēc pusstundas klāt būs Arvis. Viņš tikko zvanīja un teica, ka mūsu priekšlikums esot pietiekami vilinošs.
– Kāpēc jūs man nepateicāt agrāk? – sašutusi iesaucās Linda un burtiski izlidoja no gultas.
– Pavisam vienkārši. Tu gulēji, – atbildēja Raivis.
– Vai jūs abi neizietu ārā? – jautāja Linda.
– Laikam neizietu gan, – Raivis atkal viņu kaitināja.
– Tad iziešu es! – dusmīgi atcirta Linda un, paņēmusi drēbes, devās uz vannasistabu.
– Nevajag jau dusmoties! – Gatis nosauca pakaļ. – Mēs taču būtu izgājuši.
Linda vairs neklausījās. Ātri nomazgājusies, viņa tikpat ātri apģērbās. Pēc pāris minūtēm būs klāt Arvis, bet viņa nav pat vēl īsti pamodusies.
Lai Linda nedusmotos, Raivis un Gatis bija pacentušies saklāt viņas gultu.
– Vai tu tik ļoti dusmojies par to ūdeni? – nedroši vaicāja Gatis.
(Turpmāk vēl.)
