Dzīvojot pilsētā, nav dienas, kad neredz kādu četrkājainā saimnieku pastaigājamies ar savu draugu. Un aizkustinoši ir tie namu logi, kuros mājās pārnākam lielo draugu gaida kaķis. Nenoliedzami, mājdzīvnieki sniedz beznosacījumu mīlestību.
Tā ir urbānā trīsvienība: daba – cilvēks – pilsēta. Visbiežāk pilsētnieks, kam tuvas dzīvās radības, uzņemas rūpes par suni vai kaķēnu. Vai par mazajiem draugiem, kas mīt māju iekšpusē un ir neredzami citu pilsētnieku acīm, kā, piemēram, bruņurupucis, kāmītis vai putniņi būrītī. Ir manīti arī ekstravagantāki gadījumi. Kādas daudzdzīvokļu mājas pagalmā ievēroju vīru, kurš bija izvedis pastaigāties seskam līdzīgu radību. Taču gadījums, ko nejauši novēroju gada izskaņā pilsētas centrā, lika man aizdomāties par pilsētnieka un savvaļas radības attiecībām.
Ir pēcpusdiena, vēl nav sācis krēslot. Esmu ar auto piestājusi ielas malā. Aiz gara laika vēroju blakus esošo piecstāvu «hruščovku» logus. Tā, skatienam slīdot pār augstākajiem stāviem, ievēroju lielu putnu, kas drosmīgi pielido un piezemējas uz ceturtā stāva palodzes. Nekas neparasts. Bet intuīcija liek skatienam pakavēties. Tā putns tur mīņājas, grozās, jo nav nemaz tik ērti tur atrasties. Tas prasa vēl mazliet manas pacietības, līdz, jā, tā jau es domāju, – logs atveras, un putns pārliecinoši dodas pa virtuves logu iekšā. Tas jau ir gaidīts uz launagu! Putns knābā, pavadot diezgan ilgu laiku iestiprinoties. Tad atgriežas uz palodzes, sakārtojas, sabužina savu spalvu un graciozi paceļas spārnos lidojumam. Logs aizveras, un uz palodzes palikuši tikai putna pēdu nospiedumi. Šķiet, tā bija sudrabkaija brieduma gados.
Redzētais atsauc atmiņā tikšanos ar savdabīgo baltkrievu mākslinieku Leonīdu Medvedski šarmantajā Vitebskā, kur pirms četriem gadiem nācās būt. Ciemojoties viņa darbnīcā, kas iekārtojusies padomju laika daudzstāvu ēkas pēdējā stāvā, gadījās piedalīties brīvdabas putnu pusdienās. Pirms veltīt laiku mums, ciemiņiem, mākslinieks rūpīgi sagrieza pusķieģelīti rupjmaizes perfektos kubiņos un, plaši atverot darbnīcas logu, nolika bļodu uz palodzes. Decembris, visapkārt sniegs, un nezin no kurienes no malu malām salido pilsētas baloži. Pelēki un rūsgani, gaiši un bēši. Kādu brīdi jezga uz palodzes turpinās un darbnīcu piepilda putnu dūdošana. Trauks ir tukšs, ikdienas rituāls ir beidzies, un varam sākt ciemoties.
