Sv.Trīsvienības baznīcas tornī šovakar aizsākas lekciju cikls par latviešu godiem.
Latvijas valsts simtgades ieskaņā lekciju ciklā Jelgavas reģionālais Tūrisma centrs paredzējis veselu nodarbību ciklu, kurā ikviens aicināts izzināt senlatviešu kūmību, vedību un apbedīšanas tradīcijas, kā arī iepazīt latviešu mūzikas instrumentu skaņas. Lekcija par cilvēka pirmajiem godiem – kūmībām – norisināsies šovakar, 12. janvārī, pulksten 18, kad par kūmību norisi stāstīs folkloras kopas «Dimzēns» vadītāja pazīstamā folkloriste Velta Leja.
– Kas tad ir tās kūmas un kūmības? Vai var vilkt paralēles ar kristībām jeb, kā agrāk teica, krustabām?
Principā jā. Pēc Janīnas Kursītes-Pakules «Tautlietu vārdenes», kūmās iet kūmas, kūmi vai kūmiņi – krusttēvs ar krustmāti un krustību liecinieki. Interesanti, ka agrākos laikos pieņēma trīs vai piecas kūmas. Puisēnam allaž vajadzēja divus krusttēvus un vienu krustmāti, savukārt meitenei otrādi – divas krustmātes un vienu krusttēvu. Nebija retums, ka kūmās ielūdza arī septiņus vai deviņus cilvēkus, bet pirms lielās reformas laika šis skaitlis varēja sasniegt pat veselus piecdesmit.
– Kas tā par reformu?
Neesmu liela speciāliste tieši šajās lietās, bet runa ir par Mārtiņa Lutera aizsākto katoļu baznīcas reformāciju 16. gadsimtā, kad izveidojās protestantu konfesijas.
«Katoļi lūdz kūmās tikai vienu pāri labu, jaunu, neprecētu cilvēku no radiem, jo sveši vēlāk nedrīkst precēties un radi tā kā tā jau nedrīkst precēties. Luterāņi salūdz līdz desmit pāru kūmu.
Uz kristībām vīrs ielūdza kūmās sievas radus, sieva turpretī vīra radus,» šāda dažubrīd pat nedaudz pretrunīga informācija atrodama J.Kursītes-Pakules «Tautlietu vārdenē».
Tradīcijas faktiski ir ļoti dažādas. Galvenais – kūmām jāsaprot, ka ar šo skaisto brīdi viņas ir atbildīgas par mazo bērnu. Par pādīti – tā sauc šo tikko nokrustīto bērnu, kuram bieži vien vēl pat vārdiņš nav dots. Pēc tam notiek pādes dancināšana.
Kad notiek pādes dancināšana, nesēja, kam uzticēts bērns, saka: «Neteikšu namā pādītes vārdu/Istabā – tur teikšu šūpuļa vietā/Ja sola šūpot, tad teikšu vārdu/ Lellīti, nevārdīti aiznesa, Anniņu atnesa!»
Un «visi meži līgojās – tā bērniņa vārdiņš nāca, ko šodien krustījām/Lellīti aizveda, Anniņu pārveda»! Šai procedūrai jānotiek ar lielu spēku un godu, jo radiem tiek paziņots par jaunu dzimtas locekli. Tā ir galvenā šīs tradīcijas būtība – dzimtā tiek uzņemts mazais bērniņš. Kādreiz tas darīts devītajā dienā pēc bērna dzimšanas.
Arī šeit iespējami varianti – pirmo reizi vārdu var dot arī uzreiz, pirtiņā, vecmāte, kas bērnu saņem. Viens gan ir skaidrs jebkurā variantā – bērns bez vārda ilgstoši dzīvot nevar.
– Nodarbības par kūmībām un citiem latviskajiem godiem jau neaprobežosies tikai ar jūsu stāstījumu?
Latviešu godos neiztika arī bez dziesmām un dejām, tāpēc kopā ar folkloras kopas «Dimzēns» dalībniekiem interesenti varēs iejusties senlatviešu kūmībās, dziedot dziesmas un iemācoties kūmību danču soļus.
Pirms krustabu mielasta, dažreiz arī mielasta laikā kūmas aicina cits citu uz pādes dīdīšanu. Tā ir raksturīga krustabu deja, kuru izpilda kūmas ar pādi rokās. Dīdīšanai ir rituāla nozīme, lai pādītei iedīdītu labu tikumu un lai ar analoģiskām darbībām labvēlīgi ietekmētu bērna nākotni un mūžu.
Es pat teiktu, ka kūmām ļoti svarīga ir disciplīna. Kūmām jau pirms pādes dīdīšanas jādomā, ko viņas vēlēs, jānoskata dabā, kas būtu vajadzīgs, jo viņām ir tā labā īpašība – spēks un varēšana ievirzīt bērna nākotni. Tāpēc par kūmām ņēma tādus, «kas var uguni saujā nest». Krusttēvi nebārās, nekāvās, nepiedzērās krogā. Krustmātes «ne kāju greizi spēra, ne bārstīja valodiņu».
Tajā brīdī, kad notiek ceremonija, jādomā tikai labas domas. Baltas. Tāpēc arī tajā dienā viss ir gaišs, pat mielasts saucas baltais mielasts. Galdā liek baltu maizi, sieru, pienu. Reizēm jāpabrīnās, cik mūsu tauta ir gudra un pat inteliģenta. Kā viens cilvēks to visu var apgūt? Nu ne jau gluži viens, palīgu netrūkst, tomēr tajā brīdī, kad tu izej plānā ar to bērnu, tu esi viens. Tev jāsaprot, ko bērnam dziedāsi, jāreaģē uz situāciju, kā pāde uzvedas, plus vēl pašam labi jāizskatās un pēc rituāla jāizdancina. Sākumā tā mierīgi, plūstoši, tad jau teciņus un pādes dīdīšana pāriet straujā virpulī.
Lai tiktu plāna vidiņā, paredzēts speciāls teksts: «Ej, Dieviņ, pa priekšu, ar mīļu Māru,/Es iešu plānā ar savu pādi,/Iecēlu liepiņu plāniņa vidū/Ar visi zariņi, ar pazarīši,/Lai mana pādīte kā liepa auga.» Šis noteikums arī tiek stingri ievērots – nezinu, kā ziemā, kad nav lapu, bet vasarā šūpuli meitenēm pušķo ar liepu zariem, tāpat arī pirtī ejot – liepas pagalītes, varbūt pīlādži vēl klāt. Bet puišiem attiecīgi – ozols. Lai aug meita kā liepa un puisis kā ozols. (Interesanti, ka dažām citām tautām vīrieša salīdzinājums ar ozolu izklausās pat diezgan apvainojoši.)
– Runājot par kūmībām vai kristībām, neiztikāt bez baznīcas pieminēšanas, kad bērns tiek kristīts baznīcā – vai katoļu, vai luterāņu, vai kādas citas konfesijas. Kā izskaidrosiet kristīgās baznīcas neiecietīgo attieksmi pret folkloras rituāliem un to piekopējiem, kas, šķiet, arvien biežāk izskan ne tikai dievnamos, bet arī dažādos masu informācijas līdzekļos?
Tas tāpat kā ar laulāšanu – kaut tā notikusi baznīcā, divpadsmitos mičošana ir šā vai tā, un sevišķi skaisti un visiem saprotami, ja tai meitai vēl vainags galvā. Katrai vietai un lietai tautai ir savi rituāli un saprašana. Es domāju, ka mēs absolūti neko ar saviem tautiskajiem rituāliem nevaram izjaukt. Ja nu vienīgi kristīgs cilvēks savā ticībā nejūtas pietiekami stiprs. Vai tad tautas dziesma var sagraut tempļa pamatus?
Mēs esam dziedājuši pat Romas pāvestam. Ja kāds no mūsu garīdzniecības jūtas varenāks un gudrāks par pāvestu, tās jau ir viņa problēmas. Šo gadu mēs iesākām, spēlējot dančus Tezē kopienas jauniešu tikšanās reizē Latvijā. Lēca visi, gan mācītāji ar visiem talāriem, gan mūķenes. Vajag tikai labo gribu. Ja vēl cits citam labu, viss kļūst vienkāršs un saprotams.
– Saprotu, ka jums un «Dimzēnam» iznāk piedalīties arī īstās kūmībās, ne tikai koncertuzvedumos.
Protams. Kur uzaicina, tur arī braucam. Bieži vien notiek tā – kur tiekam lūgti precībās vai kāzās, tur pēc laiciņa esam klāt arī kūmībās. Un kur tad vēl mūsu pašu radu bērni, kā arī šāda vajadzība var rasties pašiem folkloras kopas dalībniekiem.
2006. gadā starptautiskā folkloras festivāla «Baltica» tēma bija ģimenes godi, un tad Rīgā dīdījām pādi kopā ar «Skandiniekiem» un Tarkšķu ģimeni, bija arī latgalieši un vidzemnieki.
Gadās arī visādi interesanti brīži, piemēram, kad vienā reizē jādīda dvīnīši.
Tomēr jāapzinās, ka kūmības nav nekāda joka lieta, kūmām ir liela atbildība – tieši viņi ir tie cilvēki, kas rūpēsies par bērnu tīri reāli, jo dzīvē iespējami visādi gadījumi un negadījumi.
Kūmas ir goda vietā arī kāzu godos, par ko būs kāda no nākamajām nodarbībām. Vēl senāks ir ticējums, ka krustbērnam savs kūma ir jāizvada ar godu pēdējā gaitā. Tā ka radu saites ar šiem godiem tiek sasietas kārtīgi.
– Gribot negribot esam nonākuši pie folkloras kopas «Dimzēns» – kādas aktivitātes gaida pēc kūmībām un citām latviešu godu cikla nodarbībām?
Gatavosimies skatēm. Šopavasar Latvijas pilsētās un novados notiks starptautiskā folkloras festivāla «Baltica 2018» skates, kur izvērtēs folkloras kopu, etnogrāfisko ansambļu un citu ar tradicionālo kultūru saistītu izpildītāju māksliniecisko līmeni dalībai festivālā. Zemgales skate paredzēta 8. aprīlī Jelgavas 4. vidusskolā.
Nākamais folkloras festivāls «Baltica» notiks 2018. gadā no 16. līdz 21. jūnijam. Tā tēma būs «Jāņi. Ziedēšana». Šogad 21. jūnijā – vasaras saulgriežos – Jelgavā būs modelēšanas uzvedums, kuram jau pieteikušās 18 folkloras kopas.
