Gada augs – dzeltenā salmene
Par 2017. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība (LBB) izvēlējusies dzelteno salmeni (Helichrysum arenarium), kuru visi labāk pazīst kā dzelteno kaķpēdiņu, informē biedrība, skaidrojot, ka tautas nosaukums arī labi raksturo pašu augu – nelielie ziedu kurvīši sakārtoti ziedkopā, kas atgādina kaķa pēdiņu. Sugas zinātniskais nosaukums veidojies no grieķu valodas, kur ģints nosaukums nozīmē «zeltaina saule», savukārt sugas nosaukums «arenarium» apzīmē tai raksturīgo augteni – smilšainas vietas.
Dzeltenā kaķpēdiņa ir neliels daudzgadīgs augs, kas zied koši dzelteniem vai oranžas nokrāsas ziediem un Latvijā sastopams galvenokārt valsts dienvidaustrumu daļā. Aug sausās, saulainās pļavās vai mežmalās un ceļmalās, tāpēc kaķpēdiņai izveidojušies pielāgojumi, kas palīdz saglabāt mitrumu – to klāj blīvs, zīdaini balts apmatojums, kas atstaro saules gaismu, samazinot lapu temperatūru un iztvaikošanu. Suga ir izteikti kontinentāla un sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā.
Dzeltenā kaķpēdiņa ir plaši izmantots ārstniecības augs, kas palīdz pret daudzām kaitēm – vēdera problēmām, saaukstēšanos, ādas slimībām, kā arī mazina trauksmi un depresiju. Tāpat salmenes ēteriskās eļļas plaši izmantotas kosmētikā, jo tā aizkavē ādas novecošanos. Augs ir ne vien noderīgs mājas aptieciņā, bet arī ļoti dekoratīvs, jo savu krāsu un formu var saglabāt gadiem ilgi, no tā arī cēlies tā nosaukums citās valodās – «immortalle», «бессмертник», «everlasting», kas nozīmē «nemirstīgais» un «vienmēr ziedošais».
Dzeltenajai salmenei ir plašs izmantošanas spektrs, taču dabā tā sastopama arvien retāk, tāpēc iekļauta vairāku valstu aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo sugu sarakstos, tostarp arī kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Kā galveno apdraudošo faktoru sugas pastāvēšanai botāniķi min raksturīgo dzīvotņu izzušanu, kā arī pārmērīgo auga izmantošanu. Lai gan suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos vai Sarkanajā grāmatā, botāniķi aicina saudzēt šo skaisto augu, saglabājot neaizaugušas sausās pļavas un nodrošinot to regulāru apsaimniekošanu – pļaušanu reizi gadā un siena novākšanu. Veselības uzturēšanai ieteicams iegādāties aptiekās nopērkamās tējas, jo to sastāvā esošās dzeltenās salmenes lielākoties audzētas plantācijās, nevis ievāktas savvaļā. Ja nu tomēr nolemts tās ievākt, tas jādara saudzīgi, neplūcot visus ziedošos augus, vienmēr daļu atstājot arī sēklai.
Par dzeltenās salmenes izplatību Latvijā trūkst aktuālas informācijas, tāpēc LBB aicina ziņot par šīs sugas atradnēm portālā dabasdati.lv.
Gada putns – dzeltenā cielava
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2017. gada putnu izvēlējusies dzelteno cielavu (Motacilla flava). Dzeltenā cielava ir mitru zālāju putns, un tās populācija kopš 1995. gada Latvijā samazinājusies par 95 procentiem. Biedrība aicina iedzīvotājus ziņot par dzelteno cielavu portālā dabasdati.lv, lai apzinātu atlikušās šīs sugas atradnes notiks arī zīmējumu un foto konkursi.
Dzeltenā cielava apdzīvo mitrus zālājus, kurus apdraud aizaugšana lauksaimniecības zemju pamešanas dēļ vai pārvēršana aramzemēs. Intensīva lauksaimniecība ir viens no draudiem dzeltenajai cielavai arī citās Eiropas valstīs. Eiropas Putnu uzskaišu padomes (EBCC) dati liecina par sugas populācijas lejupslīdi arī Eiropā, taču šis kritums nav bijis tik dramatisks kā Latvijā.
2013.–2017. gadā LOB vāc datus otrajam Eiropas ligzdojošo putnu atlantam. Ziņojumi par dzeltenās cielavas novērojumiem ir svarīgi arī šim Eiropas mēroga pētījumam.
Latvijā sastopamas četras cielavu sugas – baltā cielava (Latvijas nacionālais putns), dzeltenā cielava, kā arī citroncielava (ligzdo pļavās) un pelēkā cielava (Latvijā reta ligzdotāja pie straujām upītēm).
Gada putna akciju LOB rīko jau 22. reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūras krauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012), kākaulis (2013), pupuķis (2014), dzeltenais tārtiņš (2015) un dižraibais dzenis (2016).
Gada kukainis – Eiropas dievlūdzējs
Par gada kukaini izvēlēts neparasts kukainis – Eiropas dievlūdzējs (Mantis religiosa). Latvijas Entomoloģijas biedrība šogad vēlas vērst sabiedrības uzmanību tieši uz šo sugu, jo tās izplatība Latvijā ir neskaidra. Eiropas dievlūdzējs pie mums pirmo reizi konstatēts 2008. gadā un līdz šim novērots ļoti reti, galvenokārt Daugavas baseinā. Eiropas dievlūdzējs ir sastopams Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, un sugas ienākšana Latvijā, visticamāk, skaidrojama ar klimata pasiltināšanos.
Eiropas dievlūdzējs ir salīdzinoši liels, gaiši zaļš, iegarens kukainis, kas pieaugušā stadijā var sasniegt septiņu centimetru garumu. Par dievlūdzējiem šos kukaiņus sauc tādēļ, ka priekšējais kāju pāris novietots ķermeņa priekšdaļā un salikts it kā lūgšanas pozā. Priekšējās kājas ir izteikti spēcīgākas par pārējiem diviem kāju pāriem, jo tās dievlūdzējs izmanto medījuma satveršanai. Eiropas dievlūdzēju no citām dievlūdzēju sugām var viegli atšķirt pēc samērā lielā melnā plankuma priekšējo kāju iekšpusē (it kā padusē). Pieaugušiem indivīdiem vēderu sedz spārni. Nepieaugušiem dievlūdzējiem nav attīstītu spārnu, un tie var būt ne tikai zaļi, bet reizēm arī brūngani.
Eiropas dievlūdzēji, tāpat kā citas dievlūdzēju sugas, attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos. Tas nozīmē, ka to dzīves ciklā nav kūniņas stadijas kā, piemēram, vabolēm vai tauriņiem. Mātīte olas dēj rudenī, tomēr Latvijas apstākļos olu dēšanas laiks vēl jāprecizē. Uz tieva zariņa vienuviet mātīte izdēj daudzas olas, kas ietvertas baltā, putainā olbaltumvielu masā. Tā vēlāk sacietē, veidojot brūnganu, izturīgu olu maisu. Olas šādā maisā pārziemo, un pavasarī no tā izšķiļas aptuveni 50 jaunuļu, kas pēc izskata līdzīgi pieaugušam dievlūdzējam. Tad tie piedzīvo vairākas ķermeņa segas – kutikulas maiņas –, līdz beidzot pēc pēdējās iegūst spārnus. Visi līdz šim Latvijā zināmie pieaugušu dievlūdzēju novērojumi ir augustā un septembrī, bet vienīgais nepieaugušā indivīda novērojums – augustā. Latvijas apstākļos Eiropas dievlūdzēja savairošanos varētu limitēt klimatiskie apstākļi, tomēr ir iespējams, ka, klimatam pasiltinoties, dievlūdzēju sastopamība palielināsies.
Eiropas dievlūdzējs ir plēsīgs, tomēr savu upuru ziņā nav izvēlīgs. Tas var baroties ar mušām, bitēm, naktstauriņiem, vabolēm un pat sev izmērā līdzīgajiem sienāžiem. Novērots, ka dievlūdzēji retu reizi var baroties pat ar maziem rāpuļiem, putnēniem vai peļveidīgajiem grauzējiem. Jaunuļu vidū un arī pēc vairošanās visai bieži ir iespējams kanibālisms. Plēsīgā dzīvesveida dēļ dievlūdzējus pasaulē izmanto arī augu aizsardzībā – kaitēkļu skaita samazināšanai –, tāpēc palaimējies ir tiem, kas dievlūdzēju atrod savā dārzā.
Paši dievlūdzēji kļūst par upuriem vardēm, čūskām, sikspārņiem un putniem. Kad dievlūdzējs sajūt briesmas, tas ieņem aizsardzības pozīciju – izpleš spārnus, paceļ ķermeņa priekšdaļu un atver muti, tādējādi izskatoties lielāks. Nepieciešamības gadījumā dievlūdzējs uzbrūk ar priekškājām un mēģina kost.
Dievlūdzēji ir gana labi lidotāji un dara to visai bieži. Pārsvarā tie ir tēviņi, kas naktī pārlido, meklējot mātītes. Pieaugušas mātītes vairošanās sezonā izdala feromonus, kas tēviņus pievilina. Novērots, ka, naktī lidojot, dievlūdzējus piesaista nakts apgaismojums, tāpēc siltos, vēlos augusta un septembra vakaros to iespējams sastapt pie loga, āra lampas vai cita mākslīgā gaismas avota.
Eiropas dievlūdzējs ir sastopams galvenokārt zālāju biotopos, bet olu dēšanai nepieciešami zari, tātad – krūmāji vai mežmalas. Tomēr vairāki novērojumi Daugavpils apkārtnē, kā arī ziņojums no Rīgas ir par publiskām vietām – māju iekšpagalmiem, ēkām, parkiem, dārziem.
Dievlūdzēja sastopamība pēdējo gadu laikā mainījusies arī Eiropā. Piemēram, Baltkrievijā pirmo reizi Eiropas dievlūdzējs konstatēts 2008. gadā, bet tagad tas jau atrodams visā valsts teritorijā. Arī Latvijā suga kopš 2008. gada vairākkārt novērota Daugavas baseinā. Ziņojumi no Madonas un Rīgas ir tālākās zināmās atradnes Eiropā.
Gada koks – priede
Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) rīkojusies citādi nekā biedrības, kas ar izvēlēto sugu vēlas pievērst uzmanību retumiem, un par 2017. gada koku izvēlējusies parasto priedi (Pinus sylvestris).
Parastā priede ir līdz pat 45 metrus augsts, mūžzaļš priežu dzimtas koks, kas Latvijas klimatā var sasniegt vismaz 400 gadu vecumu, ir ziņas arī par 470 gadu vecām un pat vēl vecākām priedēm. Priedes zied maijā vai jūnija sākumā, savukārt sēklas nogatavojas nākamā gada oktobrī, bet no čiekuriem izbirst tikai pavasarī – divus gadus pēc apputes. Priedei ir plaša ekoloģiskā amplitūda – tā var augt gan kūdras augsnēs, gan minerālaugsnēs, augstajos un pārejas purvos, gan arī kāpu biotopos. Aug tīraudzēs un piemistrojumā, valdošā koku suga sila, lāna, mētrāja, slapjā mētrāja, grīņa un purvāja meža augšanas apstākļu tipos. Lai arī mežu platības, kurās valdošā suga ir parastā priede, pēdējos gados strauji samazinās, tā joprojām ir viena no galvenajām mežus veidojošām sugām Latvijā – dažādos avotos atrodamie dati svārstās 28–34 procentu robežās no mežu kopplatības valstī. Ņemot vērā, ka 1935. gada un pat vēl 70. gadu dati uzrāda aptuveni vienādu parastās priedes kopplatību – aptuveni 53 procentus –, priežu audžu samazināšanās tendence ir acīmredzama. Jāpiemin arī satraucošā pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdamā mežizstrādātāju vēlme samazināt priedes cirtmetu no 101 līdz 81 gadam, kas ļaus cirst aizvien jaunākas audzes, priežu mežu platībām valstī turpinot samazināties.
Dendrologi, dibinot LDB 1991. gadā de facto (1996. gadā de iure), priedi izmantojuši, veidojot biedrības logo. Lai arī ar nelielu nokavēšanos, ieceļot to gada koka godā, tiek atzīmēta biedrības dibināšanas apaļā gadskārta.
Parastās priedes areāls ir ļoti plašs – tā sastopama visā Eirāzijā no Pireneju kalniem Rietumeiropā un Skandināvijas pussalas ziemeļiem līdz pat Mazāzijai dienvidos, Sibīrijai un atsevišķiem izkaisītiem areāla fragmentiem Aizbaikālā un Tālajos Austrumos. Parastā priede šajā milzīgajā teritorijā nav bioloģiski un ekoloģiski viendabīga, un ne visur tā sastopama kā izcili taisni mastu koki (tā sauktā Rīgas priede). Ziemeļskandināvijā un Karēlijā sastopama Lapzemes priede – ar šauru vainagu, blīvāk sakārtotām skujām un lēnāku augšanu. Areāla rietumu daļā – Vācijā un Francijā – augošās parastās priedes stumbri parasti ir līki un zaraini, atsevišķas Vācijas sēklu izcelsmes meža kultūras, kas maz atgādina acij tik ierastās priežu audzes, saglabājušās arī Latvijā.
Tikpat plaša ir parastās priedes saimnieciskā nozīme. Bez kokmateriālu ieguves un izcili ainaviskās vērtības priedes agrāk tika izmantotas doru izciršanai meža dravniecībai, kā arī sveķu ieguvei ķīmiskajai rūpniecībai un darvas ieguvei no celmiem.
Ja priedes stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā virs sakņu kakla sasniedz vai pārsniedz 250 centimetru, tas ir valsts nozīmes dabas piemineklis – dižkoks. Par valsts nozīmes dižkokiem tiek atzītas arī priedes, kuru stumbra garums ir vismaz 38 metri. Dabai draudzīgākās pašvaldībās ir individuāli noteikti vietējas nozīmes dižkoku parametri, kas var būt arī mazāki. LDB aicina ziņot par jums zināmām priedēm dižkokiem, datus iesniedzot LDB, Dabas aizsardzības pārvaldei vai vietnē dabasdati.lv.
