Šausmas latviešu stilā
Neizskaidrojamais, pārdabiskais, bailes iedvesošais – tas viss vienmēr piesaista publiku: kā rakstošo, tā lasošo. Mūsdienu sociālie tīkli pārpilni ar sižetiņiem par šādu tematiku, iknedēļas TV programma ar uzbāzīgu neatlaidību piedāvā ekstrasensu cīņas ar nervus kutinošiem mirkļiem. Tas viss pierāda cilvēku tiekšanos pēc kaut kā neikdienišķa un bailes izraisoša. Zinātnieki uzskata, ka bailēm, kas izdzīvotas literatūrā, ir pozitīvs faktors, jo tās rada mums baiļu pārvarēšanas pieredzi drošos apstākļos. Piemēram, lasīt par sērijveida slepkavu ir bailīgi, bet aizraujoši, turpretī uzzināt, ka tāds darbojas tavā pilsētā, ir šausminoši.
Rietumvalstu literatūrā šī žanra aizmetņi parādījās jau ar Mērijas Šellijas romānu «Frankenšteins jeb jaunais Prometejs», turpinājās Edgara Alana Po darbos, mūsdienās šie darbi tiek izdoti ar apskaužamu regularitāti un labu tirāžu, kas liecina par lasītāju pieprasījumu.
Latviešu literatūrā šausmu žanrā līdz šim darbojušies visai nedaudz rakstnieku, tāpēc literatūrzinātnieces Bārbalas Simsones izveidotajā izlasē «Latviešu šausmu stāsti» atrodami 11 autoru īsprozas darbi, ievērojot hronoloģisko secību pēc pirmpublicēšanas gada. Laika posms, kurā tapuši šie stāsti, aizņem 102 gadus. Grāmatā apkopoti Augusta Saulieša, Aleksandra Grīna, Jāņa Ezeriņa stāsti, kas, no senākām pozīcijām raugoties, mēģina atšifrēt latvieša «baiļu faktoru» kopīgi ar mūsdienu rakstnieku – Gunta Bereļa, Ralfa Kokina, Ievas Melgalves un Andra Zeibota – darbiem.
Kas tad ir bailes izraisošais tēls šajā grāmatā? Pirmajā vietā noteikti jāmin spoks, velis, gars – būtne, kas latviešiem pazīstama jau no folkloras. Tas arī šajā grāmatā pārstāvēts visbiežāk. Lai gan Rainis savā lugā «Spēlēju, dancoju» aprakstījis pilnvērtīgu vampīrleģendu, ne sliktāku par mūsdienās sastopamajām, šajā grāmatā ar nevienu vampīru nesatiksieties. Ar zirnekli asinssūcēju gan, tomēr arī viņa tēls ir drīzāk apmāts nekā briesmīgs. Tad jau baisāks ir rozes tēls, kas Vladimira Kaijaka stāstā iznīcina gan dārzu, gan māju, gan savu radītāju.
Atšķirībā no senākā perioda rakstniekiem, kas visbiežāk atklāj tieši lauku vidi un dabas ainavas, mūsdienu autori vidi visbiežāk rāda pilsētā. Rēgi, gari un citas mītiskas būtnes tiklab var būt arī mūsu pašu zemapziņas baiļu iemiesojums, sastopami gan parastā daudzdzīvokļu mājā, gan guļamistabā, gan kaimiņa dzīvoklī. Tas viss liek domāt par mūsu dzīves krāšņumu un dažādību, un, stāstu krājumu lasot, interesanti izsekot, kā iekšējās šausmas, kas vienmēr ir bijušas labāk pazīstamas, uzvar ārējās, norādot, ka visa iemesls ir mūsu pašu fantāzija. Ļauties tai vai tomēr ne ir katra lasītāja brīva izvēle.
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»
