Māris Brancis, Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs, 21. janvārī svinēs 70 gadu jubileju.
Mūžam aizņemto un dažādos darbos «ierakušos» (tiesa gan, labprātīgi) dažas dienas pirms apaļās jubilejas (nezinātājam grūti pateikt, ka allaž darbīgajam mūsu pilsētas mākslas dzīves virsvadonim tūlīt apritēs jau 70) Māri Branci izdodas sastapt Jelgavas pilsētas bibliotēkā, kur tiek iekārtota tēlnieka Kārļa Baumaņa simtgadei veltītā izstāde. Bez M.Branča līdzdalības jelgavniekiem nebūtu tik daudz iespēju baudīt izcilus mākslas darbus, un nu jau gandrīz desmit gadu viņš uztur rūpi par visu pilsētas un tuvākās apkārtnes mākslas dzīvi un tās veidotājiem.
– Esi bijis uzticīgs mūsu laikrakstam jau ilgus gadus. Vismaz no tiem, kuri regulāri raksta par mākslas un kultūras sfēru, šķiet, esi palicis vienīgais.
Kopš atnācu dzīvot uz Jelgavu, mani raksti vietējā presē, sākot jau ar jūsu priekšteci laikrakstu «Darba Uzvara», parādījās diezgan bieži. Aizsākums bija 1966. vai 1967. gadā tūlīt pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma absolvēšanas.
– Vienmēr esi rūpējies, lai par mākslinieku veikumu uzzinātu arvien plašāks interesentu loks, tavas recenzijas ir «Ziņu» slejās, bet paliekošākais veikums droši vien ir grāmatas. Ko šajā jomā rāda skaitļi?
Pirms pieciem gadiem savā «pusapaļajā» jubilejā no toreizējās Zinātniskās bibliotēkas saņēmu vērtīgu dāvanu – savu «Biobibliogrāfiju», kur katalogā iegrāmatotas 856 manas rakstu vienības. Protams, daži ir tikai nelieli rakstiņi. Ar tiem sāku jau diezgan sen – rakstīju Ņujorkas latviešu izdevumam «Laiks».
Vispār rakstīt sāku pagājušā gadsimta 80. gados, mana pirmā recenzija gan nebija Jelgavas presē, bet laikrakstā «Padomju Jaunatne» par jauno mākslinieku izstādi 1981. gadā.
– Kā sākās «rakstīšanas liga»?
Kādreiz strādāju Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotajā direkcijā. Neklātienē studēju Mākslas akadēmijā Mākslas vēstures un teorijas nodaļā un diplomdarbu rakstīju par Jāni Robertu Tillbergu. Materiāli krājās, un galu galā sanāca grāmata. Ja saskaita, pie tās esmu strādājis 13 gadu.
Pirmais par godu gleznotāja un vitrāžista simtgadei tapa albums «Jēkabs Bīne», tomēr 1996. gadā iznākusī «Jānis Roberts Tillbergs: glezniecība, grafika, skulptūra» grāmatnīcās parādījās nedaudz ātrāk.
Nu jau būs, ja nemaldos, divdesmit sešas grāmatas. Bijuši arī diezgan daudzi katalogi.
– Divdesmit sešas grāmatas. Tad jau tevi var saukt par rakstnieku?
Labāk jau sauksim par mākslas zinātnieku, jo beletrists es tomēr neesmu. Es rakstu «no faktiem». Patiesībā ik pa laikam jāmet nost visi organizatoriskie darbi, ko esmu uzņēmies, lai taptu jauna grāmata. Dažās nedēļās taču neuzrakstīsi, piemēram, grāmatu par Gunāru Ezernieku.
– Par Gunāru Ezernieku tas bija nopietni vai tikai piemēra pēc?
Pilnīgi nopietni, tādu uzrakstīju pirms nepilniem pieciem gadiem, kad Gunāram apritēja astoņdesmit. Lai rakstītu, man vajadzīgs ļoti mierīgs ritms, kas tiek izjaukts, ja vakarā, piemēram, jādodas uz teātra mēģinājumu.
– Kā tad rakstītāju, nevis «mālētāju» Jelgavas mākslinieki izvirzīja par savu vadoni?
Kaut manas recenzijas vai radioraidījumi (M.Brancis savulaik sadarbojies arī ar Latvijas Radio – red.) ne vienmēr bija glaimojoši, jelgavnieki mani pieņēma labi. Radās situācija, kad vajadzēja nomainīt līdz tam ilgu laiku Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas organizāciju vadījušo Georgu Svikuli, un mākslinieki pierunāja mani. Bet, redzot, ka savienības loma pārmaiņu laikos arvien samazinās, 2009. gada 4. decembrī nodibinājām Jelgavas Mākslinieku biedrību, un mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju.
– Varbūt ņēma vērā arī tavu pieredzi vadošajā darbā?
Man gan pašam šķiet, ka nekāds «vadoņa tips» neesmu. Lai gan tiesa, esmu bijis mākslas muzeja «Arsenāls» pirmais direktors, un tā pakļautībā savulaik bija arī izstāžu zāle «Latvija», kur Latvijas kompartijas vadība nāca uz lielo rudens un pavasara izstāžu atklāšanām. Tā, protams, bija izrādīšanās, bet brīžiem prātoju, vai tagadējie varas vīri Rīgas izstāžu zāles bieži apmeklē.
– Izstāžu zāle «Latvija» no taviem Rīgas darbiem laikam bija viens no svarīgākajiem, jo tā savulaik bija mūsu toreiz vēl padomju republikā pati galvenā, tur norisinājās arī tolaik tik nozīmīgo Mākslas dienu centrālās izstādes.
Pirms izstāžu atklāšanām bija Latvijas kompartijas Centrālās komitejas cenzūra, un vienai kundzei ļoti nepatika kāds Aijas Zariņas darbs. Izstādi nākamajā rītā, kā bija paredzēts, tomēr atklāja, bet tās gleznas vietā jau bija cita.
Lai cik dīvaini nebūtu, izstāžu zāli «Latvija» likvidēja jaunās un neatkarīgās brīvvalsts laikā. Sākās milzīgās komercijas laikmets. Varu sevi mierināt ar domu, ka es jau tad strādāju Latvijas Valsts arhīvā, kur sabiju līdz oficiālajai aiziešanai pensijā.
– Kā viens no vadošajiem Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktieriem vari svinēt divkāršu – 70 dzīves un 30 skatuves gadu darba – jubileju.
Neesmu gan par to īpaši piedomājis, bet principā taisnība. Teātris bija mana pirmā aizraušanās, vēl labu brīdi pirms mākslas. Savulaik pat stājos «aktieros» konservatorijā, bet neuzņēma. Būtu ticis kursā, kuru beidza Maiga Sika, Zigurds Neimanis. Lai gan Vera Baļuna mani jau bija redzējusi uz Jelgavas skatuves. Jelgavā (pats esmu no Tukuma puses) nokļuvu pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas. Toreiz daudz neskumu, jo bija doma, ka arī šeit varētu izveidot profesionālu teātri.
Tad Rīgas darbu dēļ teātrī bija ap divdesmit gadu pārtraukums, bet pēc kādas sarunas ar Lūciju Ņefedovu jau vairākus gadus atkal esmu vai visās izrādēs.
– Pirms pieciem gadiem Sv.Trīsvienības baznīcas tornī bija savdabīga izstāde «Manas bildes» – daļa no kolekcijas, ko gandrīz vai četru gadu desmitu garumā biji sarūpējis.
Kolekcijas vākšanas sākuma brīdi atceros ļoti labi, jo pirmais darbs – keramiķa Aleksandra Djačenko «Muzikanti» – iegādāts 1974. gadā par godu meitas Elīnas nākšanai pasaulē.
MĀRIS BRANCIS
■ Dzimis 1947. g. 21. janvārī Tukuma rajona Irlavas pagastā
■ 1977.–1983. g. mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļā; diplomdarbs «Jānis Roberts Tillbergs»
■ 1999. g. ieguvis mākslas maģistra grādu
■ 1979.–1983. g. LPSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotās direkcijas Izstāžu daļas jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, Glezniecības nodaļas vadītājs, direktora vietnieks zinātniskajā darbā (Izstāžu daļā)
■ 1983.–1990. g. mākslas muzeja «Arsenāls» direktors
■ 1990.–1993. g. LZA A.Upīša Literatūras un mākslas vēstures institūta Tēlotājas mākslas sektora jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks
■ 1993.–2009. g. Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļas vadītājs
■ No 2009. g. pensionārs, nodarbojas ar radošo darbu
■ Kopš 2007. g. Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas organizācijas vadītājs, kopš 2009. g. Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes priekšsēdētājs
Organizējis konferences, plenērus, simpozijus un meistardarbnīcas
■ 1979.–1990. g. rīkojis latviešu mākslas izstādes Rīgas, Maskavas, Ļeņingradas un citos muzejos
■ 1997. g. izstāde «Pasaules brīvo latviešu dziesmu svētki Visbijā 1979. gadā» (Visbijā, Zviedrijā)
■ 2000. g. izstāde «Latviešu gaitas bēgļu nometnēs Vācijā 1945–1949»
■ 2001. g. izstāde «Pasaules brīvo latviešu apvienības 45 gados (1951–2001)»
■ 2002. g. izstāde «Dziesmu dienas bēgļu nometnēs: 1946–1949»
■ 2008. g. Veronikas Janelsiņas gleznu izstāde «Pirmā…»
■ 2008. g. – Mākslinieka darbnīcā: Jāņa Liepiņa studiju un zīmējumu izstāde
■ Kopš 2009. g. rīko Jelgavas mākslinieku izstādes Jelgavā un Latvijā, kā arī ārzemēs
Apbalvots ar LR Tieslietu ministrijas 3. pakāpes Atzinības rakstu, LR Ministru kabineta Atzinības rakstu, Atzinības krustu, saņēmis Jelgavas pilsētas Kultūras padomes apbalvojumu «Labākais kultūras darbinieks 2006», Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda Atzinības balvu, Jelgavas domes Pateicības rakstu
Vairāk nekā 480 rakstu un recenziju par aktuāliem mākslas jautājumiem un izstādēm presē, katalogi, 11 uzstāšanās zinātniskās konferencēs un semināros, 26 grāmatas
