«Pirms kāda laika man radās doma, ka gribētu iestudēt koncertu pēc filmas «Džumandži» idejas. Man ļoti patika doma, ka vari ļauties spēlei, nezinot, kur nonāksi, kas notiks tālāk,» par sestdien pulksten 14 un 18 un svētdien pulksten 13 Jelgavas Kultūras namā gaidāmajiem kolektīva pilngadības koncertiem «Spēle ar laiku» stāsta mūsdienu deju studijas «Benefice» vadītāja Annika Andersone.
Koncerta tēma ir pateicīga, lai uz vienas skatuves apvienotu visu 13 «Benefices» grupu (kopumā ap 300 dejotāju) priekšnesumus. «Katras grupas skolotājs mēģina izdomāt kaut ko neredzētu, radot deju, tās stāstu un tērpu. Kad dejas saliek kopā, tur ir viss – mežs, zvēri, cilvēki, emocijas, pagātne un nākotne. Koncertā ir paturēta ideja, ka, uzmetot kauliņu, mēs varam nokļūt jebkur un jebkādos apstākļos, nezinot, kas ar mums notiks,» turpina A.Andersone.
Īstenojot spēli ar metamo kauliņu, koncerta pirmā daļa izvērtusies ļoti raiba. Dejotāji izdejos dažādus stāstus, ko radījuši 11 «Benefices» pedagogi. Tiks attīstīts stāsts par balto un melno – divām dažādām pusēm, kas ne vienmēr iedalāmas labajā un ļaunajā. Pamazām stāsts nonāk līdz koncerta otrajai daļai, kas tiks izdejota pie grupas «DaGamba» mūzikas. Mūziķi svētdienas koncertu apmeklēs arī klātienē. «Otrā daļa man pašai ļoti patīk, un bieži es tā nesaku,» atklāta ir A.Andersone. Uz zemes nolaidīsies eņģeļi, kas šeit valdošajā negatīvismā ienesīs kaut ko tīru un baltu. «Šajā daļā mēs pa tonītim pārejam uz to gaišāko – kāds varbūt nekļūst pilnīgi balts, bet pārsvarā visi sajūt to labumu, mīlestību, uzticību, draudzīgumu un kolektīva roku, lai ļautos un lidotu,» stāsta A.Andersone. Šajā daļā paredzēta arī antigravitātes deja, kas dejotājiem būs izaicinājums. Antigravitātes nodarbības «Beneficē» notiek jau divus gadus, taču tās tiek izmantotas darbā ar muskuļiem. Nu tapusi arī deja.
A.Andersonei prieks, ka koncertā piedalīsies arī puiši. «Septembrī, oktobrī man nebija pārliecības, ka varētu sanākt, bet tagad esmu ārkārtīgi laimīga un pateicīga visiem saviem sargeņģeļiem, ka mums beidzot ir dejojoši puiši! Beidzot mums būs iespēja radīt skaistas pāru dejas, par kurām esmu tik ilgi sapņojusi. Gribam parādīt, ka puiši var ne tikai spēlēt futbolu, peldēt vai dejot tautiskās dejas, bet ka viņi var arī plastiski un emocionāli dejot un noticēt sev, ka dejošana, sevišķi laikmetīgā deja, ir kaut kas ļoti interesants un nebūt tikai meitenēm domāts,» tā A.Andersone. Šajā koncertā kopā ar meitenēm uzstāsies četri puiši, no kuriem tikai diviem ir priekšzināšanas dejā.
Gatavojoties katram koncertam, A.Andersone cenšas to radīt tādu, lai pirmkārt jau pašai būtu interesanti, aizvien meklējot jaunus izteiksmes veidus. Šogad, piemēram, transformācijas piedzīvos skatuve, kas ir pagarināta. Ņemot vērā iespaidīgās pārmaiņas, pilsētas pašvaldības iestādes «Kultūra» vadītājs Mintauts Buškevics nācis ar priekšlikumu šogad rīkot trīs koncertus. «Paši neticējām, ka var tik daudz skatītāju sanākt, bet ir noticis brīnums, un visi trīs koncerti ir gandrīz izpirkti,» stāsta A.Andersone. Viņa arī teic, ka «Benefices» dejas tiek radītas konkursiem, par koncertu tobrīd nedomājot. «Lai kā es gribētu kādreiz uztaisīt uzvedumu par kādu tēmu, piemēram, Sprīdīti, man tik un tā vienmēr jādomā, kur es šo materiālu rādīšu, jo mums jāpiedalās konkursos. Sprīdītim jābūt tādam, lai to saprastu visa pasaule. Tieši tāpēc tādam uzvedumam neesam pieķērušies,» stāsta vadītāja, piebilstot – kaut kas uzvedumam līdzīgs, proti, koncerta otrā daļa, šogad tapis pirmo reizi. To plānots rādīt starptautiskā konkursā Minhenē, uz kuru ielūgums saņemts pirms pāris dienām.
Atskatoties uz 18 kolektīva gadiem, A.Andersone vērtē, ka tie paskrējuši kā viens vēja pūtiens. Tālus nākotnes plānus viņa nekaļ, taču gribētos, lai Latvijā un Jelgavā dejotāji nepārtrauktu savu sirdslietu 20 gadu vecumā, bet turpinātu izpausties arī 30 un 40 gados. «Mans sapnis ir, lai dejotāji, kam ielikta laba bāze, neapstātos. Arī es gribu dejot, bet nejūtos komfortabli uz skatuves starp jauniem cilvēkiem, jo mana plastika un tas, ko es gribu pateikt ar kustību, atšķiras. Tāpēc aicinātu dejotājus un vispār cilvēkus, kas vēlas izteikties dejā, uzdrošināties un nākt dejot. Tas nenozīmē, ka viņiem būs jātaisa špagats un citas sarežģītas lietas. Kustība tiek pielāgota tam materiālam, kas ir ienācis zālē. Tāpēc priecājos par mūsu hobiju klasi, kurā dejo mammas. Vajag tikai uzdrīkstēšanos, un domāju, ka tas aizies tāpat kā ar puišiem,» pārliecināta A.Andersone.
