Reti kurā Eiropas valstī ir tik bagāts un daudzveidīgs apdzīvoto vietu klāsts.
Reti kurā Eiropas valstī ir tik bagāts un daudzveidīgs apdzīvoto vietu klāsts. Vidēji uz 35 Latvijas iedzīvotājiem ir pa vienai apdzīvotai vietai: pilsētas, bijušie miesti, lauku apvidus rūpnieciskie centri, zvejniekciemi, bijušie muižu un pusmuižu centri, bijušo lauku «lielsaimniecību» centri un puscentri, «padarmijas» ciemati, piepilsētu ciemi… Daudziem no tiem nav savas rakstiski fiksētas vēstures, jo tā nesniedzas tālāk par vienu cilvēka mūžu, un tie 50., 60., 70. gados veidojušies
mākslīgi – atbilstoši «lauksaimniecības attīstības» plānam pēc «raikoma» pavēles vai rīkojuma. Ja vien kāds to uzņemtos uzrakstīt, ārēji šo mazo lauku apdzīvoto vietu vēsture atgādinātu sociālās celtniecības piecgadu un četrgadu atskaites: tad un tad «nodots ražošanai» jaunais cūku vai govju komplekss, atklāts klubs, tajā un tajā gadā vietējā aģitbrigāde izcīnījusi trešo vietu rajonā, slaucēja Jerofima ieguvusi piena rekordu – 6000 litru no govs, lopkope Varvara panākusi lielāko dzīvsvara pieaugumu pēdējos desmit gados…
Desmit vientulības gadu Poķos
Ir vēl viena vēsture jeb vēsturu summa, kas nekad netiks uzrakstīta un aizies nebūtībā līdz ar šīs vēstures veidotājiem. Tie ir to cilvēku likteņi, kas, atsaucoties «mātes partijas» aicinājumam, ar ceļazīmi vai partbiļeti kabatā un paunu maišeli pie rokas piecdesmitajos un sešdesmitajos gados devās apgūt no kulakiem atbrīvoto zemi pie Baltijas jūras. Retais no viņiem šodien varētu restaurēt savas dzimts koku, un kur nu vēl atcerēties savu «radu» dzīves vietas!
Poķi ir viens no tiem ciematiem, kura celšanas vieta pieskaņota padomju saimniecības «infrastruktūrai». Blakus 50. gadu sākumā celtajiem vecajiem Poķiem, kurus vietējie iedzīvotāji dēvē arī par barakām, veidojusies Latvijas lauku ainavai raksturīgā padomju piedeva – Līvānu mājas. Tur savulaik bijis gan kolhozs, gan sovhozs. 1974. gadā Poķus «pievienoja» Lielplatones pagastam, tad pārņēma mācību pētījumu saimniecība «Jelgava» un tad, sākoties jaunajiem mērnieku laikiem, Poķus līdz ar tās iedzīvotājiem «laida uz privatizāciju». Tagad poķinieku vietējā vara atrodas Platones pagastā.
Poķu barakas ir garas vienstāva ēkas, kurās izvietoti 10 vienistabas dzīvokļi. Šīm mājām, tāpat kā apkārtējām cita tipa «arhitektūras» būvēm, nav sava nosaukuma. Ir «Poķi –12», «Poķi – 14» utt. Vairums to iemītnieku savus dzīvokļus ir privatizējuši par pajām, un lielākā daļa ir bez darba vai pavada saulainas vecumdienas pie pensijas un ūdens. Veco Poķu iedzīvotāju sastāvs ir daudznacionāls – tur mīt ukraiņi, poļi, baltkrievi, krievi, latvieši…
Avīžnieku ierašanos poķinieki uztver stoiciskā mierā – mūsu dzīvi uzlabot jūs nevarat, lai ko arī rakstītu. Un vai tad pilsētnieki maz saprot, kā pašlaik cilvēki dzīvo laukos? Sākotnēji neuzticīgi, bet tad arvien aktīvāk un drošāk cits caur citu viņi steidz vēstīt par visām nebūšanām, kas Poķos desmit gados notikušas, notiek un vēl notiks.
Uz neapdomīgi izteikto vaicājumu «Kā klājas?» seko desmit atbilžu, kuras sākas vienādi: «Sikti, ļoti slikti», «Visādā ziņā slikti», «Dzīvokļi ir slikti – privatizēti, bet naudas remontam nav», «Grīdas izpuvušas, logu rāmji izpuvuši, pensija maza, un remontam nekas nepaliek», «Agrāk Padomju Savienībā vēl varēja kaut ko panākt, bet «pie šādas varas» nevar neko», «Šausmīgs stāvoklis. Agrāk kanalizāciju tīrīja par velti, tagad pat par to jāmaksā. Un nav jau vispār tā santehniķa», «Ai, bēdas! Tie spekulanti mūs ir nomocījuši, pārdodami šņabi. Tirgo visur – te, tur un tur…», «Mums problēmu ir no vienas vietas. Apkārt skraida milzīgas žurkas – tādu agrāk nebija. Arī dzīvokļos no tām nav miera!»
Visai raibās kompānijas centrā sēž bijušais ogļracis Nikolajs. Kamēr viņš runā, pārējie ieklausās. Laikam jau tāds kā vietējais spīkers. Nikolajs aicina rakstīt par to, kāpēc krievvalodīgajiem nav nekādu tiesību.
– Cik tad Latvijā ir «iedzimto» – latviešu? Nebūs daudz – vairāk nekā puse, bet astoņdesmit procentu balso par šo prezidenti. Bet es esmu krievs, un man neviens neprasa, vai gribu tādu prezidenti vai ne. Kur tad es tagad tāds aizbraukšu? Divdesmit gadu te dzīvoju. Esmu no Kalugas apgabala, bet kas mūs tur tagad gaida atpakaļ? Politiķi visu laiku runā tikai par to, ka sliktas attiecības ar Krieviju. Bet par ko tad jūs mūs uzskatāt? Iedevāt par pieciem latiem «zirga pasi» – tagad esmu Latvijas «pastāvīgais» iedzīvotājs, bet balsot man nav tiesību. Kas es esmu?! Septiņpadsmit gadu esmu nostrādājis šahtā un strādāju priekš visām sešpadsmit republikām. Pensija tagad ir 66 lati, bija 140 kā ogļracim. Un kas izdomājis to sistēmu ar ģimenes ārstiem? Ātrāk var nomirt nekā aizbraukt uz Jelgavu un tādu atrast. Bet mums šeit pieņem tikai vienreiz nedēļā – ceturtdienās –, un arī tad viņu nevar atrast. Kurš muļķis to ir izdomājis?»
Nikolaja kaimiņš Mamerts pēc tautības ir polis, bet pēc nodarbošanās – bijušais sovhoza šoferis un darba pirmrindnieks. Viņu neliek mierā jautājums, kāpēc tagad pagastā ir tik daudz darbinieku, kas jāuztur. Agrāk «pie padomju varas» esot bijuši tikai trīs, bet tagad – vesels bars. Mamerts atceras, ka līdz desmit gadu vecumam pie muižnieka zosis ganījis:
– Par to, uz skolu ejot, biju no galvas līdz kājām apģērbts un vēl grāmatām iznāca, bet tagad traktorists par savu algu pat kurpes sev nevar nopirkt.
Kad vaicā par vietējo pagastvaru, vieni saka – laba, citi atbild, ka tādas vispār neesot.
– Varas nav, tikai vieni mahinatori visapkārt. Ja mums kādas problēmas, tad tā ir tikai mūsu darīšana. Ja kaut ko vajag no mums – tad gan par tevi interesējas.
Bijusī skolotāja, bet tagad lauksaimniece Marija dzīvo Poķos jau 40 gadu, bet nekad tik slikti neesot bijis kā tagad:
– Nekad nebiju iedomājusies, ka tik lēti piens var «maksāt». Pēdējā cena, par kādu to no manis uzpirka, bija četri santīmi par litru! Tagad vairs to nenododu, vedu uz pilsētu, kaut arī jau esmu kļuvusi līka no tām piena kannām. Veikalā piens maksā vairāk nekā divdesmit santīmu, bet pie mums – par velti. Vai tad tā drīkst? Tīrās šausmas! Pamēģini to govi turēt un pabarot! Kaut desmit santīmu būtu iedevuši cilvēkam par litru. Nekādas kontroles! Kad tā «čortova» partija bija, vismaz sapulcēs varēji izkliegties, bet kam tu tagad kliegsi? Labi vien, ka atnācāt. Uzrakstiet, ka arī lopus no mums ņem par puscenu bez jebkādām vetārsta izziņām, bet pēc tam paši uzpircēji par pieciem latiem izziņas nopērk. Turklāt, pērkot lopu, mūs vēl pamanās «apsvērt», jo savu svaru jau mums nav.
Dažādi ir poķinieku stāsti, taču arvien ar nelaimīgām beigām. Lūk, pusotru gadu turēts vērsis, ar pienu barots veselu gadu, vēl pusgadu ganīts speciāli nopirktās ganības, bet tad atbraukuši uzpircēji un «atsvieduši» 140 latu – daudz mazāk, nekā bija solīts, pirms lopiņš nokauts.
Lai varētu tiesības saņemt, par kursiem jāmaksā 200 latu. Dēls tos beidzis, bet nav jau vairs ne kolhoza, ne sovhoza un arī strādāt nav kur. Pie saimnieka strādājot, varbūt tev iedos piecus latus uz Jāņiem un desmit uz Jauno gadu, un viss. Tādas varas neesot bijis nekad mūžā. – Tās ir šausmas, saprotiet, vienas vienīgas šausmas.
Lai tualeti izvestu, atkal trīs lati jāmaksā. Agrāk «pie Padomju Savienības» tas bija par velti… Bet tagad privatizēts, un par visu jāmaksā pašam. Bet privatizēt spieduši nekaunīgā kārtā – par pajām. Sertifikāti tā arī stāv neizmantoti.
Bijis sludinājums avīzē. Tajā piedāvāts labi atalgots darbs kokzāģētavā. Vecāmāte samaksājusi par mazdēla sarunu (sludinājumā norādīts mobilais tālrunis), iedevusi desmit latu ceļa naudu – lai brauc un piepelnās, kaut vai ēdiena tiesu. Mazdēls strādājis desmit dienu no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Algā aprēķināti – divarpus latu… Bet solījuši divsimt latu. Nekā: firma esot izputējusi. Pēc dažām dienām avīzē atkal – tas pats sludinājums par to pašu labi atalgoto darbu, tikai tālruņa numurs cits.
Mamerts atceras karu. Kad tas beidzies, viņam esot bijis 14 gadu:
– Kara laikā bija paciešams gan aukstums, gan bads, bet tagad – miera laikā! Dzīvojām, dzīvojām, strādājām, un te pēkšņi – bah! (ar «bah!» domāta Latvijas neatkarība – M. Pīlādzis) – un nekā vairs mums nav. Ne darba, ne produktu vai, pareizāk, naudas, par ko tos nopirkt. Toties kā pelna tie, kas pie varas! Tas pats Šķēle! Cik gada laikā nopelnījis? 30 miljonu! Labi, lai būtu 30 tūkstošu, bet tie taču mil-jo-ni!
Jevgeņija dzīvo Latvijā kopš 1964. gada. Visu mūžu strādājusi fermā par slaucēju un teļkopi. Viņas meita dzīvo Rīgā un nenopelna tik daudz, lai varētu palīdzēt, bet dēls ir Sanktpēterburgā… Jevgeņija ar roku norāda sev visapkārt un tad konstatē:
– Viss ir sapuvis. Pilnīgi viss un visapkārt. Man naudas nav, lai remontu uztaisītu. Logus atvērt nevaru, jo tie ar visu rāmi krīt ārā. Uz pagastmāju velti iet meklēt palīdzību, tur neko nepanāksi. Malka taču arī jāpērk! Katru gadu par to jāmaksā apmēram 70 latu, varbūt pat vairāk. Un kurinu tikai, sākot ar oktobri. Kas paliek pāri? Nekas, tik tikko galus kopā var savilkt.
Dace ir trīs bērnu māte. Vīrs – traktorists, alga – maza, bet divi bērni jāsūta skolā. Par pusdienām vien jāmaksā par katru septiņi lati. Vēl pirms dažiem mēnešiem bijis jāizdod tikai viens lats un septiņdesmit santīmu, bet tagad četrkārtīgi. Viņa katru dienu nodarbojos ar grīdas caurumu aizsišanu ciet – viss esot izpuvis. Par ūdeni, kuram jāiet pakaļ uz pumpi sētsvidū, katru mēnesi ģimenei esot jāmaksā pieci lati – lats no katra iedzīvotāja. Ūdens ir netīrs. Pēc dažām stundām tas sāk smirdēt, bet, ja nostāv nakti, pāri pārvilkusies eļļaina plēve.
– Tas ir šausmīgi… šausmīgi, – tā Dace.
Neatkarības deklarācijas desmit gadu jubileju Poķu «baraku» iemītnieki nesvinēja. Viņiem tā bija tikai viena diena desmit vientulības gados. Neviens no tiem, kam jautājām, kas patlaban ir jaunais valdības galva, nevarēja atcerēties, kāds īsti ir viņa uzvārds. Kārklu un nezāļu ielenkumā «baraku» iemītnieki uz apkārtējo pasauli veras ar pasaules skatījumu, kas jau ir pagātne. Tā viņiem neapšaubāmi ir labāka nekā šodiena un, galvenais, saprotamāka. Varbūt tāpēc viņiem šķiet, ka kādam vēl būtu jārūpējas par viņiem piederošo mājokļu uzturēšanu kārtībā, pagastam jāmaksā par santehniķa pakalpojumiem, bet turīgajam kaimiņam jāsakopj arī viņu pagalms.
Toreiz lielā kopā dzīvošana bija brutāla savā sociālistiskajā vienkāršībā, tagad tā ir neizprotama lielā tirgus brutalitātē. Savulaik šie ļaudis tika audzināti pārliecībā, ka labajam pašam par sevi nav nekādas vērtības, ja vien tas netuvina sociālisma «pilnīgu un galīgu» uzvaru. Kā Vailda «Doriana Greja ģīmetnē», kur sers Henrijs spēja Dorianam «pierādīt» skaistuma pārākumu par labo. Kārdināšana ar vienlīdzību pagaisusi vēstures mēslainē. Taču priekšstati, kas ir labs un kas ir pareizi, daudziem palikuši tie paši, un, tos saglabājot, ir maz iespēju izkļūt no purva, kurā daudzi poķinieki domā esam.
