Jelgavas Valsts ģimnāzijas pirmā direktora Ģederta Odiņa (29.01.1877.–18.08.1937.) piemiņa tiek glabāta daudz kur Latvijā.
Anna Brigadere kādā savas jubilejas reizē Jelgavas teātrī mūsu pilsētu nosauca par skolu pilsētu. Un viņai bija taisnība, jo nesen bija nodibināta Valsts ģimnāzija: 1922./23. mācību gads bija pirmais jaunajā skolā, un tās nosaukumā jau toreiz bija ielikts vārds «valsts», tikai atšķirībā no senākās hercoga Pētera ģimnāzijas pievienoja kārtas skaitli «otrā».
Jelgavas II valsts ģimnāzijas pirmais direktors bija Ģederts Odiņš, dzimis zemgalietis, audzis kurzemnieks, Kurzemē sievu ņēmis, divu bērnu tēvs. Kad pateica, ka vasarā Jelgavā jāorganizē jauna skola un jākļūst par tās direktoru, viņš priecājās, jo sen pēc šāda darba bija ilgojies.
Pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanās skolotājs Ģ.Odiņš ar ģimeni kopā ar citiem latviešiem, kuri Pirmā pasaules kara gadus bija pavadījuši visdažādākajās Krievijas vietās, atgriezās dzimtajā Latvijā. Vēl vairāk – Ģ.Odiņš bija nopietni pastrādājis, lai palīdzētu tautiešiem atgriezties, būdams Reevakuācijas komisijas priekšsēdētājs. Tūliņ pēc tam viņu iecēla par Izglītības departamenta Arodskolu un vidusskolu daļas direktoru. Kopā ar citiem ministrijas ierēdņiem viņš brauca pa visu Latviju, organizēdams pamatskolas un arodskolas, vidusskolas un tehnikumus – jaunajā valstī atgriezās aizvien vairāk tautiešu, attīstījās dzīve, skolas bija ļoti vajadzīgas. Prieks bija sirdī, optimisms dvēselē, ticība savai tautai un turpmākajam valsts uzplaukumam.
Braukāšana un skolu organizēšana tomēr nebija tas, ko Ģ.Odiņš vēlējās darīt mūžīgi. Vajadzēja kaut ko lielāku, nopietnāku, viņaprāt, vēl vajadzīgāku, ko paveikt un atstāt savai tautai un dzimtenei, ko skolotājs ļoti mīlēja. Arī savus bērnus viņš gribēja izaudzināt par īstiem latviešiem. Viņš pieņēma piedāvājumu kļūt par jaunās skolas direktoru un ar ģimeni – dzīvesbiedri Eiženiju, arī skolotāju, dēlu Georgu un meitu Tatjanu – ieradās Jelgavā.
Bērniem patika nams ar kolonnām
Ģimnāzijas direktoram ierādīja dzīvokli 19. gadsimta sākumā celtā Kurzemes bruņniecības nama pašā augšā – ar skatu uz Driksas upi. Toreiz – Upes ielā 13. Bērniem patika – nams ar skaistām kolonnām, Driksā kuģīšu pietura, pāri upei Jelgavas pils parks, pati pils. Ģ.Odiņš bija apmierināts: šī ēka derēs laboratoriju izveidei, kabinetiem, ko viņš bija iecerējis, jo galvenā skolas ēka – administrācija un direktora kabinets – atradīsies Pasta ielā 25. Tur jau dižojās agrāk tieši skolas vajadzībām celts sens divstāvu nams ar balkoniņu ielas pusē.
Ģ.Odiņa prātā bija izveidojusies vīzija par Latvijas valsts izglītības attīstībai nepieciešamajiem darbiem. Pieredze arī bija – kā vispārējā, tā profesionālajā skolēnu izglītošanā. Strādājis viņš bija kā pirmsrevolūcijas Krievijā, tā Latvijā, kā skolās, tā bagātu vecāku ģimenēs par mājskolotāju, Pēterburgas ģenerālgubernatora Zinovjeva ģimeni ieskaitot. Arī pedagoģiskā darba apstākļi skolotāju nebija lutinājuši. Jāmin Pēterburgas gubernatora dēla audzināšana – tēvs skolotāja pavadībā dēlu sūtīja iepazīt ārzemju valstis, un Ģ.Odiņš to sekmīgi veica. Un vēl – pēcrevolūcijas bada laikā Udeļnojes ciemā vajadzēja iekārtot darba nometnei līdzīgu skolu gandrīz 500 cilvēkiem līdz ar palīgsaimniecību pašu izdzīvošanai. Tā bija dzīves skola, un šajā posmā plecu pie pleca strādāja Odiņš, Greste, Dravnieks, Jānis Kempe, tāpat viņu ģimenes locekļi, tur dzīvoja arī skolotāju bērni. Un latviešu skolotāju tur nebija mazums.
Izglītības attīstības zelta kodols
Jelgavas jaundibinātās ģimnāzijas skolotāju kolektīvu veidoja Jānis Greste, Fricis Dravnieks, Lilija Kempe, Marija Akermane, Aleksandrs Strekāvins,Valērija Strekāvina, Jūlijs Flūgins, Jānis Ģirupnieks, Jānis Indāns, Jānis Bunduls… Pamazām vien izveidojās spēcīgs pieredzējušu skolotāju kolektīvs. Ģ.Odiņa uzaicināti, pazīstamu ieteikti, pārbaudīti un nezināmi, viņi kļuva par Jelgavas izglītības attīstības zelta kodolu. Katrs varēja uzrakstīt jaunu mācību vai sava priekšmeta metodikas grāmatu. Katrs, ja pārcēlās uz citu Latvijas vietu, spēja radīt ap sevi domu bagātu attīstības vidi vēl kādai citai Latvijas skolai.
Turpmākie darba gadi Jelgavas II valsts ģimnāzijā Ģ.Odiņam bija izcili ražīgi gan kopējā skolas darbā, gan pedagoģisko pārmaiņu meklējumos.
Skolas dibināšanas ideja bija radīt tādu izglītības iestādi, ka ģimnāzists, to beidzot, būtu ievirzīts savas valsts vajadzību izpratnē, ka viņš zinātu un spētu savu dzīvi pakļaut reālai dzīvei.
Bija tā sauktās reālklases un meiteņu praktiskās klases. Mācības maksāja naudu, spējīgie un trūcīgie skolēni saņēma atbrīvojumu no mācību maksas. Direktors rūpējās, lai skola organizētu, piemēram, tā sauktos bazārus, kur vecāki un citi iedzīvotāji sniedza atbalstu priekšmetu loterijai. Arī meitenes izgatavoja ļoti skaistus rokdarbus šim pasākumam. Lozes pirka tie pilsētnieki, kas vēlējās, izlozējamie priekšmeti bija izkārtoti izstādē, par ko ziņoja «Zemgales Balss». Tā pie mācību maksas tika daudzi skolēni.
Skolai piešķīra arī palīgsaimniecību Valdekā. Ģ.Odiņš pats agri rītos citreiz ar divriteni brauca uz Valdeku zemi apart, izvagot kartupeļus, pārskatīt un pārrunāt darbus ar saimniecības vadītāju Liepiņu. Šajā saimniecībā darbojās praktisko klašu skolnieces. Valdekas pilī bija arī internāts, rokdarbu klases, virtuves, bišu drava, lopu kūts, siltumnīcas, skaists ziemas dārzs, kur auga pat banānkoks. Tur Skolotāju institūta laikā notika jauno skolotāju lauksaimniecības prakses darbi.
Ja direktors no rīta bija Valdekā, tas nenozīmēja, ka viņš nebūs uz skolas darba sākumu – uz rīta lūgšanu –, jo tajā laikā darba diena sākās ar lūgšanu, ko ievadīja ticības mācības skolotājs Ramanis (vēlāk arī mācītāja dēls). Noskaņu deva kopēja garīga dziesma vai pašu skolēnu atskaņota korāļa melodija.
Pats mācīja rokdarbus
Direktoram divritenis palīdzēja veiklāk nokļūt Valdekā un atpakaļ. Mācību darbs noritēja kabinetos un laboratorijās Pasta ielas un Driksas krastmalas namu telpās. Direktors pats mācīja rokdarbus, un šī priekšmeta metodiku viņš bija labi apguvis Pēterburgas Skolotāju institūtā, kur bija ne tikai mācījies, bet arī strādājis par pasniedzēju un metodiķi. Institūts bija viņu nosūtījis papildināt zināšanas Lozannā un Vīnē.
Direktors rūpējās, lai skolotāji regulāri paplašinātu savas zināšanas, redzesloku. Šo vajadzību saprata arī valdība, tāpēc tika organizēts Valsts centrālais pedagoģiskais institūts. Bija iecerēts, ka tajā uzņems jauniešus pēc ģimnāzijas beigšanas. Latvijā jau esošie institūti (arī Jelgavā) uzņēma audzēkņus pēc pamatskolas, un mācību kurss bija sešgadīgs. Jelgavas centrālais skolotāju institūts – pēc vidusskolas – divi gadi un viena vasaras prakse Valdekā.
Dažādu apstākļu dēļ šis institūts izveidojās uz skolas bāzes, un to paralēli vadīja direktors Ģ.Odiņš. Institūts pastāvēja piecus gadus (1925–1930), pasniedzēji bija no Jelgavas un Rīgas. Driksas malā atradās paraugpamatskola, paredzēta studentu prakses darbam ar skolēniem. Tas Latvijā bija pirmais skolotāju institūts, kurā studentus uzņēma pec vidusskolas, kad cilvēkam jau ir izveidojusies attieksme un sapratne par pedagoga darbu.
Kad Rīgā parakstīja rīkojumu par institūta slēgšanu, pasniedzēju kolektīvs uzrakstīja memorandu, izveidoja grāmatu par savu darbu, idejām un iecerēm. Tur arī ir vispatiesākā Ģ.Odiņa biogrāfija. Skolas muzeja materiālos ir arī tādi, kas atspoguļo negatīvu attieksmi pret jelgavnieku izglītības centieniem. Un tagad, kad mūsu valstij un skolai būs jau 100 gadu, varam spriest un redzēt patiesību par izglītību, skolu, par mūsu tautu un tās smago vēsturi.
Dzimtais – Misas pagasts
Ģ.Odiņš dzimis Bauskas novada Misas pagastā 1877. gada 29. janvārī, ieraksttīts Lambartes baznīcas grāmatā. Vecāki bija lauksaimnieki, rentnieki, kas drīz pārcēlās uz Ventspils pusi – uz Puzes pagasta Biseniekiem. Vēlāk šīs mājas pieder Ģ.Odiņa dēlam Georgam, mūsdienās nav saglabājušās. Direktora dzīvesbiedre Eiženija ir no Lielezeres pagasta.
Ģederta pirmie skolas gadi saistīti ar savu novadu – ar Talsu pusi, tur viņš satiek vēlāko studiju biedru un kolēģi Frici Dravnieku. Augstāko skolotāja izglītību Ģ.Odiņš iegūst Pēterburgas Skolotāju institūtā, kur abi atkal mācās un dzīvo internātā. Pēterburgā tiek studētas arī komerczinības. Tas dod iespēju Rīgā strādāt Ķeniņa skolā, bet vēlāk atvērt komercskolu Martas ielā 5. Pirmā pasaules kara laikā, kad ģimene atkal ir Pēterburgā, Ģ.Odiņš komerczināšanas paildina augstākā skolā un sadarbībā ar vietējiem tirgotājiem atkal vada komercskolu, kur mācības notiek kabinetu sistēmā. Tur strādā arī J.Greste, kurš iekārto dabaszinību klasi ar muzeju. Taču Krievijā notiek revolūcija, karš beidzas, ir iespēja atgriezties Latvijā.
Ģederta un Eiženijas Odiņu ģimenē ir divi bērni – Georgs un Tatjana. Abi mācās mūsu ģimnāzijā un 1928. gadā to absolvē. Georgs turpina mācības Latvijas Universitātē un kļūst par juristu, Tatjana studē par agronomi Jelgavā. Mācību gados viņa satiek savu nākamo dzīves draugu, abi apprecas un ierodas Rubas pagastā, kur sāk lauku saimniecības darbu. Pēc aiziešanas pensijā sievas mājās dzīvo un strādā arī mūsu bijušais direktors. Bet notiek traģiska nelaime – 1937. gada 18. augustā Ģ.Odiņš iet bojā. Viņu apglabā Rubas kapsētā meitas un znota dzimtas kapu kalniņā.
Tatjanas vīrs ir Rubas pagasta vecākais, kad sākas Otrais pasaules karš. Abiem jau ir kupla ģimene. Tatjanas ģimene maina uzvārdu, un tā rodas Tēraudu ģimene. Kara beigās, kad viņi ar bērniem evakuējas, vilcienā mirst meitiņa. Ārzemēs visi dzīvo dažādās valstīs, kamēr apmetas Kanādā. Ģimene palielinājusies līdz septiņiem bērniem, bet prasme labi saimniekot dod labus darba rezultātus.
Eiženijas pīšļi mūsdienās atvesti uz Rubas kapsētu. Pārējie Tatjanas pēcteči skolai nav zināmi.
Dēls Georgs pirms kara strādā pat advokātu Kandavā, bet vācu laikā iestājas latviešu leģionā. Kaujās viņu divas reizes smagi ievaino. Pēc kara Georgs atrodas Vācijā, kur savas jurista zināšanas izmanto «Daugavas Vanagu» izveidošanā, bet viņa mūžs nav ilgs, jo ievainojumi skāruši nieres, kas atstāj neārstējamas sekas. Georgs mirst Vašingtonā, kur arī apglabāts. Paliek sieva un dēls.
Ģ.Odiņa piemiņa tiek glabāta arī citur Latvijā: Skolu muzeju biedrības mājaslapā, Puzes pagasta bibliotēkā, Rubas pagasta bibliotēkā, Misas pagastā. Skolu muzeju biedrība pie bijušās komercskolas Rīgā, Martas ielā 5, 2016. gada vasarā atklāja mākslinieka Strupuļa izgatavotu piemiņas plāksni.
Savu direktoru 100 gadu dzimšanas dienā atcerējās viņa skolnieki, uzliekot viņam kapa pieminekli Rubas kapsētā. Piemiņas runu teica skolotāja Vera Putna, viņa skolniece un pirmā skolas vēstures veidotāja.
1926. gada 16. novembrī Ģ.Odiņam par nopelniem Latvijas izglītības attīstības darbā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
