Orientieristi smejot atzīst, ka skrējēji ir tikai tie, kas neprot orientēties un pielāgoties mainīgajām situācijām.
Orientieristi smejot atzīst, ka skrējēji ir tikai tie, kas neprot orientēties un pielāgoties mainīgajām situācijām. Orientēšanās sports ir salīdzinoši jauns, un, lai arī laika gaitā tas ir zaudējis daļu savas romantikas, kļuvis daudz tehniskāks, precīzāks un taktiskāks, tas aizvien ir viens no interesantākajiem sporta veidiem.
Pasaulē orientēšanās sacensības notiek visos gadalaikos gan dienā, gan arī naktī. Tā kā Latvijā ziemas ir nepastāvīgas, kad pat profesionāļi nevar paredzēt, vai vēl pēc dienas sniega biezums un agregātstāvoklis būs piemērots slēpošanai, orientēšanās uz slēpēm ir maz izplatīta.
Izplatītākās ir trīs veidu orientēšanās distances – pavēles, marķētā un izvēles. Pavēles distancē sportists starta vietā saņem karti, kurā ar aplīšiem atzīmēti kontrolpunkti. Orientierista uzdevums ir pēc iespējas īsākā laikā, brīvi izvēloties ceļu, taču noteiktā secībā apmeklēt kontrolpunktus, atzīmēties un finišēt. Sacensības marķētā distancē parasti tiek organizētas bērniem, vai arī tās notiek ziemā. Šajā gadījumā distance apvidū tiek atzīmēta ar lentītēm vai citu marķējumu. Sportists starta vietā saņem karti, kurā ir atzīmēts starts, bet nav uzrādīts neviens kontrolpunkts. Sportista uzdevums – pēc iespējas ātrāk veikt distanci un, cik vien precīzi iespējams, kartē atzīmēt kontrolpunktu atrašanās vietu. Izvēles distancē sportists saņem karti, kurā atzīmēti daudzi kontrolpunkti, un orientieristam atkarībā no vecuma un meistarības grupas ir jāapmeklē noteikts to skaits, taču var izvēlēties, kurus kontrolpunktus un kādā secībā apmeklēt.
Orientēšanās sporta dzimtene ir Norvēģija. Pirmās orientēšanās sacensības rīkotas 1897. gadā. Īsā laikā ar šo sporta veidu sāka nodarboties arī Somijā un Zviedrijā. Drīzumā orientēšanās kļuva par tautas sporta veidu, kas risinājās īsās un vienkāršās distancēs. Pēc Otrā pasaules kara orientēšanās sports izplatījās arī vairākās Austrumeiropas valstīs – Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā un toreizējā Vācijas Demokrātiskājā Republikā. 1961. gadā tika nodibināta Starptautiskā Orientēšanās sporta federācija, un jau nākamajā gadā Norvēģijā notika pirmās Eiropas meistarsacīkstes. 1966. gadā Somijā risinājās arī pirmās pasaules meistarsacīkstes.
Latvijā pirmās orientēšanās sporta sacensības notika 1936. gada rudenī. Tolaik laikrakstā «Jaunākās Ziņas» ir minēts, ka «sacensībās desmit līdz piecpadsmit vieglatlēti sacentušies sešu kilometru distancē ar trīs kontrolpunktiem un divarpus kilometru sprintā. Distanci neviens nebeidza, bet labākais sportists atradis vienu kontrolpunktu». Vājais rezultāts skaidrojams gan ar to, ka orientēšanās vēl bija neiepazīts sporta veids, gan arī ar to, ka kartes bija ļoti neprecīzas.
Padomju Savienībā orientēšanās sportā pirmās sacensības notika 1939. gadā Ļeņingradā. Toreizējās sacensības gan ir grūti salīdzināt ar pašlaik organizētajam. Tajās uzsvars tika likts uz tūrismu, orientēšanās ar karti un kompasu bija tikai neliels papildelements. Līdz pat septiņdesmitajiem gadiem sportisti orientējās pēc primitīvām kartēm ar kontrolsvaru (pieci līdz desmit kilogramu) mugursomās. Kartes bija aptuvenas un neprecīzas – tādas prasības diktēja Padomju Savienības militāristi: nedrīkstēja pieļaut, ka pie cilvēkiem nokļūst precīzas apvidus kartes. Situācija mainījās septiņdesmito gadu beigās, kad orientieristi pamazām sāka izmantot precīzas kartes, kurās iezīmēti pat skudru pūžņi, izgāztas saknes, akmeņi un strautiņi.
Jelgavas orientēšanās kluba «Alnis» vadītājs A.Bolšteins ar šo sporta veidu nodarbojas kopš sešdesmito gadu beigām. Līdz tam esot izmēģināti dažādi sporta veidi, taču orientēšanās romantika un savdabīgums viņu noturēja. Par orientēšanās romantiku liecina arī tas, ka, pateicoties tieši šim sportam, viņš atrada savu sievu Māru. Pašlaik A.Bolšteins orientēšanos bez sirdsapziņas pārmetumiem dēvē par vienu no lētākajiem sporta veidiem, jo, lai piedalītos sacensībās, jābūt tikai sporta tērpam un kompasam – karti par simbolisku dalības maksu piešķir sacensību rīkotāji.
Kontrolkartiņā sportists pie katra kontrolpunkta atzīmējas. Šajās sacensībās jāaizmirst par šmaukšanos, jo katrs kontrolpunkta kompostieris atstāj atšķirīgu atzīmi, tādēļ sacensību tiesnešiem ir viegli noteikt negodīgo dalībnieku. Līdzīgi kā citur, arī orientēšanās sportā tāds cilvēks tiek ļoti zemu vērtēts. Taču, kā atzīst A.Bolšteins, līdz šim nekrietnu sportistu nav bijis daudz, jo galvenais mērķis tomēr ir atpūstues un uzturēt sevi labā formā.
Ja vien orientieristi nepiedalās lielās un nozīmīgās sacensībās, uzvarai bieži ir otršķirīga nozīme. Taču ne mazums cilvēku orientēšanos uztver ļoti nopietni un līdztekus vietējiem startiem piedalās arī starptautiskās sacensībās, kas ik gadu notiek dažādās pasaules valstīs. Viņiem, tāpat kā citiem sportistiem, ir rūpīgi jātrenējas, jālieto veselīgs uzturs un jādzīvo īstena sportista dzīve, kurā vaļībām nav vietas.
Kopumā orientieristi ir aktīvi cilvēki, kas ar sportu nodarbojas prieka pēc. Nereti tieši šim sporta veidam pievēršas dažādu uzņēmumu vadošās amatpersonas un pat populāri politiķi, tomēr amatam nav nozīmes. Orientieristi ar prieku savā pulkā pieņem arī jauniņos, kas reizēm varbūt pat īsti nepazīst karti.
