Mindaugs Grigarāvičs Jelgavu uzskata par savā dzīvē nozīmīgu pilsētu.
Un kā nu ne, ja tieši Jelgavā noskatīta lietuviešu futbolista nākamā dzīvesbiedre, bet FK «Jelgava» spēlēts jau 2012. un 2013. gada sezonā, bet 2016. gada sezonas otrā puse uzskatāma par visveiksmīgāko gan Mindauga Grigarāviča, gan FK «Jelgava» vēsturē. Jāpiebilst, ka saruna ar Mindaugu notika gandrīz nevainojamā latviešu valodā neilgi pirms «Jelgavas» futbolistu izbraukšanas uz pārbaudes spēli Viļņas futbola hallē ar FK «Trakai» (diemžēl Lietuvas komanda tajā izrādījās pārāka ar 3:1), bet vakar jau nākamajā pārbaudes mačā jelgavnieki «Skonto» hallē ar 2:0 pārpēja Igaunijas čempionvienību «Infonet».
«Pirms pieciem gadiem man aģents uzdeva jautājumu, vai es negribot spēlēt Latvijā, konkrēti Jelgavā. Nodomāju – kāpēc gan ne? Protams, vispirms atbraucu apskatīties, kāds te ir stadions, kāda bāze, kāds treneris. Toreiz tas vēl bija Dainis Kazakevičs. Mani redzētais apmierināja, un divas sezonas – 2012. un 2013. gadā – nospēlēju futbola klubā «Jelgava». 2016. gada jūlijā atgriezos komandā. Tagad ar mani klubs noslēdzis līgumu uz vēl divām sezonām,» stāsta M.Grigarāvičs.
– Kāpēc pēc pirmajām divām sezonām aizbrauci atpakaļ uz Lietuvu?
Tajā brīdī FK «Jelgava» sākās ne tie labākie laiki. Latvijas čempionātā bija jācīnās par septīto astoto vietu, arī Dainis Kazakevičs vairs nebija jelgavnieku treneris. Un tajā brīdī Lietuvā man piedāvāja spēlēt vienā no labākajām komandām. Tomēr visu laiku bija klusa cerība atgriezties Jelgavā. Man tā bija kļuvusi par ļoti svarīgu pilsētu jau Latvijā pavadītajos divos gados. Galu galā te man palika draudzene.
– Zinu, ka tava sieva ir latviete. To var spriest arī pēc tā, ka valodu viņa tev ir ļoti labi iemācījusi. Vai viņa ir jelgavniece?
Nē, no Rīgas, bet iepazināmies ar Eviju Jelgavā. Viņa bija atbraukusi ciemos pie draudzenes. Tā kafejnīcā arī iepazināmies. Nu jau mana dzīvesbiedre audzina meitiņu Adriānu, un rūpes par ģimenes materiālo labklājību pagaidām pilnībā ir uz maniem pleciem.
– Vai tavā otrreizējā atnākšanā uz Latviju daļēji nav vainojams arī tavs tautietis aizvadītās sezonas FK «Jelgava» galvenais treneris Sauļus Širmelis?
Šajā gadījumā ne, jo, kad mēģināju atkal tikt Jelgavas klubā, galvenais treneris bija Vitālijs Astafjevs. Viņš paņēma mani uz pārbaudēm un galu galā pateica «nē». Tas bija iemesls, kāpēc 2016. gada sezonu sāku FS «Metta/Latvijas Universitāte» komandā. Tur strādā arī pazīstamais treneris Andris Riherts, kuram savukārt labs draugs ir jau minētais Dainis Kazakevičs.
Tomēr sapnis par Jelgavu palika. Kad sezonas vidū pie FK «Jelgava» stūres Vitāliju Astafjevu nomainīja Sauļus Širmelis, viņa asistenti Dmitrijs Kalašņikovs un Andrejs Piedels mani ieteica galvenajam trenerim, un beidzot atkal nokļuvu «Jelgavā». Šoreiz viss notika ļoti ātri, jo bija palikušas tikai pāris dienas līdz reģistrācijas termiņam Eirolīgas spēlēm.
– Nu jau atkal cits treneris…
Jā, futbolā viss plūst un mainās diezgan ātri. Lai iepazītu jauno treneri Aleksandru Kurtejanu un varētu salīdzināt ar citiem, ar dažām pārbaudes spēlēm un treniņiem vien ir par maz. Trenējamies nopietni, pat divas reizes dienā. Arī pārbaudes spēļu netrūkst, un pamazām sākam tuvāk iepazīt gan jauno treneri un viņa vēlmes, gan komandas jaunpienācējus. Īstie pārbaudījumi sāksies tikai oficiālajās spēlēs. Domāju, jaunā sezona būs supergrūta, jo aizvadītajā pacēlām latiņu tik augstu, ka nolaist to zemāk nevaram atļauties ne savu līdzjutēju, ne atbalstītāju priekšā.
Atceroties pagājušo sezonu, varu teikt, ka beigas bija fantastiskas. Komanda vienu brīdi bija septītajā vietā, bet noslēgumā bronzas medaļas. Izdevās arī Eirokausu spēles – tik tālu Jelgavas klubs vēl nekad šajā turnīrā nebija ticis. Atkārtot to visu būs ļoti grūti.
– Varbūt vari salīdzināt attieksmi pret futbolu, kāda valda Latvijā un kāda – Lietuvā.
Lielas atšķirības nav. Jūtams, ka Latvijā daudzas komandas ir veiksmīgi atradušas savus sponsorus. Mūsdienu futbolā nav iespējams dabūt labu spēlētāju par ļoti maziem līdzekļiem. Vismaz Rīgā lielas kompānijas atbalsta, piemēram, Rīgas Futbola skolu, arī klubu «FC Riga». Mūsu kluba prezidents Māris Peilāns ir liels futbola entuziasts, un viņa un ceļu būvniecības sabiedrības «Igate» atbalsts FK «Jelgava» ir ļoti nozīmīgs. Diez vai bez šāda atbalsta komanda varētu spēlēt tik labā līmenī. Domāju, ka šajā – atbalstītāju – jomā Latvijas futbols pašreiz ir vismaz pussolīti priekšā Lietuvas futbolam.
Protams, saņemam atbalstu arī no pašvaldības, taču jārēķinās ar to, ka Jelgavā spēlē ne tikai futbolu, bet arī volejbolu, basketbolu un attīsta citus sporta veidus. Lai gan Jelgavā futbols atzīts par sporta veidu numur viens, tātad arī pašvaldībai jāņem vērā, ka mūsu sniegums popularizē pilsētas tēlu.
Kad ziemas apstākļos izmantojam laukumu ar mākslīgo segumu, stadiona, kas pieder pašvaldībai, darbinieki laukumu nenotīra (lai gan naudu par laukuma īri klubs maksā), un sniega lāpstas ņem rokā gan bērni un jaunieši, gan FK «Jelgava» dublieru un pat galvenās komandas spēlētāji. Domāju, ka profesionāliem futbolistiem tas nu gan nebūtu jādara.
– Pirmās sezonas Jelgavā tev bija īpašas arī personisku iemeslu dēļ, bet kā jūties tagad?
Varbūt tas izklausīsies pārspīlēti, bet teikšu, ka fantastiski. Pirmkārt jau komandā izveidojies ļoti labs kolektīvs – domāju un arī no savas līdzšinējās pieredzes secinu, ka ne tikai Latvijā, bet Baltijas valstīs kopumā maz ir klubu, kur futbolistu vidū būtu izveidojušās tik labas attiecības. Ar tādiem komandas biedriem kā Valēriju Redjko, Arti Lazdiņu, Gintu Freimani, Kasparu Ikstenu un citiem varam teicami saprasties ne tikai futbola laukumā, bet arī ārpus tā. Tagad man noslēgts līgums uz diviem gadiem, bet, ja apstākļi ļaus, varētu spēlēt Jelgavā vai visu mūžu, kaut pats dzīvoju Rīgā. Protams, ja nebūs kāds vilinošs piedāvājums no kāda starptautiska līmeņa superkluba…
– Kā jau atzīmēji, pagājusī sezona sanāca visai raiba, beigas gan izdevās labas un tika izcīnītas medaļas. Šogad atkal gaida grūts sezonas sākums – pirmā čempionāta spēle ar debitantu «Babīti» paredzēta savā laukumā, bet notiks Olainē, jo 10. martā Jelgavā vēl nav kur spēlēt. Kausa ceturtdaļfinālā jātiekas ar pagājušā gada čempionvienību Jūrmalas «Spartaku», turklāt izbraukumā.
Par kausa izcīņu ir īpaša runa. Protams, spēle ar čempionvienību uzliek papildu atbildību, bet vienlaikus arī mobilizē, ne jau velti «Jelgava» tiek uzskatīta par kausu komandu. Un der atcerēties, ka 2016. gada kausa izcīņas finālā, kad es gan vēl nebiju atgriezies šajā klubā, «Jelgava» uzvarēja tieši «Spartaku», pie tam arīdzan Jūrmalā.
Mūsu komandai raksturīgi īpaši izšaut tieši kausu mačos, tas attiecas arī uz UEFA Eiropas līgu, kur pagājušajā sezonā pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē Jelgavas klubam izdevās iekļūt UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas turnīra trešajā kārtā, otrajā pārspējot Bratislavas «Slovan».
Protams, esam gatavi neatdot savas pozīcijas arī čempionātā.
– Kā tu skaties uz tik agru sezonas sākumu, kad uz dabīgajiem laukumiem spēlēt vēl praktiski nav iespējams?
Man pašam šādos apstākļos spēlēt nepatīk. Diemžēl ne Latvijā, ne Lietuvā un, cik zinu, arī Igaunijā apsildāmu laukumu kā dažviet citur Eiropā nav. Čempionātu varētu sākt vēlāk un intensīvāk izmantot vasaras periodu, kad daudzām komandām kalendārs ir brīvāks. Bet ja nu komanda tiek UEFA Eiropas līgā, kā tas notika ar mūsu klubu? Tad grafiks ir noslogots un nekādu pārtraukumu nav arī vasaras vidū.
Lietuvā arī čempionāts sākas agri, bet beidzas vēl vēlāk nekā mums. Futbols vienmēr bijis atkarīgs no laika apstākļiem, un abām komandām apstākļi ir vienādi.
