Par cilvēku vafelēm un varoņiem
«Oslo bija nakts un sniga. Lielas, šķietami nevainīgas sniegpārslas lēni laidās no debesīm un piezemējās uz pilsētas jumtiem, ielām un parkiem. Laika ziņu vīrs tev noteikti pastāstītu, ka sniegpārslas ir tikai no mākoņiem krītošs sasalis lietus, taču patiesība ir tāda, ka neviens «īsti» nezina.» Tā sākas Jū Nesbē grāmata par doktoru Proktoru, skolas bērniem Līsi un Bulli, septiņkāju Peru sūcējzirnekli, varžu cilvēku, pilsētas kanalizācijā dzīvojošu 18 metru garu anakondu, ko neviens tā «īsti» nav redzējis, un mēneshameleoniem, kas vislabprātāk pārtiek no cilvēkiem vafeļu veidā un kuru ierašanās uz Zemes liecina par drīzu pasaules galu. Tik tālu daudzsološi, vai ne?
Norvēģu autora J.Nesbē grāmata «Doktors Proktors un pasaules gals. Varbūt» ir jau trešā sērijā par doktoru, viņa eksperimentiem un līdzgaitniekiem tajos. Pirms tam bērni un jaunieši varēja lasīt par draugu piedzīvojumiem izdevumos «Doktora Proktora purkšķu pulveris» un «Doktora Proktora laika vanna». Jaunākajā autora darbā kompānija dara visu, lai pasauli glābtu no bojāejas.
To, ka kaut kas nav lāgā un pasauli plānojuši pārņemt mēneshameleoni, Līse vēl nenojauš, tikai pamana – Strūbes jaunkundze vēstures stundā uz tāfeles uzrakstījusi «Pasauls karš». Viņa bija aizmirsusi «e». Tas Līsi, kam patīk, ka lietas raksta pareizi, tik ļoti kaitināja, ka viņa nespēja koncentrēties uz skolotājas stāstījumu, kā vācieši 1940. gadā iebruka Norvēģijā un kā daži varoņi ar viņiem tika galā. Stāstījumu pārtrauc mazītiņā sarkanmatainā un vasarraibumainā puikas Bulles jautājums – ko tad darīja tie citi, kas nebija varoņi? Skolotājai uz to īsti atbildes nav. Viņi esot uzmundrinājuši, jo visi jau nevar būt varoņi.
Varoņi visi nevar būt. Kādam vienmēr jābūt uzņēmīgākam, drošsirdīgākam un gatavam riskēt ar savu galvu, lai glābtu tūkstošiem citu. Pašiem negaidot, par varoņiem nākas kļūt abiem draugiem, kam piebiedrojas doktors, jaunais mākslas un amatu mācības skolotājs Gregors Galvāniuss, kurš negribot kļuvis par doktora eksperimentu upuri, jo no ledusskapja paņēmis ne to šķidrumu (un te viena no grāmatā iekodētajām mācībām, ka nav gan labi apēst svešu ēdienu), Strūbes jaunkundze un Bulles septiņkāju zirneklis, kam iemīļotākā vieta ir zem puikas cepures.
Vecāku bērnu un pusaudžu auditorijai paredzētā grāmata izlasāma vienā elpas vilcienā. Ne jau apjoma dēļ (jaunieti, kam grāmatu lasīšana nav tā iemīļotākā nodarbe, 400 lappušu pat varētu nobiedēt). Stāsts par draugu pulciņa piedzīvojumiem ir aizraujošs un piesātināts gan ar asprātīgu humoru, gan notikumu pagriezieniem. Arī pieaugušajiem grāmata varētu šķist interesanta, jo viņi aiz neskaitāmajām apzinātajām valodas kļūdām tajā saskatīs daudzas atsauces uz pasaules vēsturi un kultūru, kas jaunākam lasītājam varētu paslīdēt garām. Piemēram, galvenais cilvēku vafeļu kārotājs ir Jodolfs Stalers, kura vārdā un darbībās varam vilkt paralēles ar Josifu Staļinu, bet citāti no grupas «BABA» repertuāra tomēr vedina domāt, ka tai ir kāda saistība ar leģendāro grupu «ABBA». Un tad vēl mājieni par hipnotizējošo televīziju, kurā iegrimuši vecāki pat nepamana, ka viņu bērni nav mājās, ātri vien notrulina savu domāšanu un pierod, ka viss, ko viņiem saka, ir taisnība.
Un vēl – lasītāji varbūt beidzot noskaidros, kur tad paliek zeķes. Jo pasaulē taču ir tik daudz lietu, ko tā «īsti» neviens nezina, vai ne?
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
