Februārī parasti ļoti gaidu pavasari. Kā nekā tas ir ziemas pēdējais mēnesis. Tāpēc puķpodā iebāžu sīpolus, kas naski dzen savus sulīgos lokus pretī gaismai. Saka, ka sniegs februārī jau smaržo pēc pavasara. Varbūt! To vislabāk varētu pateikt citas dzīvās radības, ja prastu runāt mūsu mēlē. Pētot dziļāk – vārds «februāris» cēlies no latīņu valodas «februare» – tīrīt. Tas par godu seno romiešu pavasara festivālam Februa. Pie mums izsenis janvāris ir Sala, februāris – Sveču mēnesis. Jo nozīmīga februāra Sveču dienas paraža ir sveču liešana. Senie latviešu tautas ticējumi teic, ka Sveču diena ir 2. februārī, kas nu jau aiz muguras. Šai dienā lietās sveces degot gaiši un taupīgi, tās nedūmo nemaz. Bet, ja sveču lējējs dusmojies, tad tās deg negribīgi un sprakšķ. Tagad zināsiet – ja kāda no svecēm palaiž dūmiņu, šīs sveces radītājs bijis dusmīgs.
Ir bezgala daudz gudrību par šo gada mēnesi, piemēram, februārī jācērt lietas koki, tad tie ir sausi un stipri. Sveču mēnesī kaķis peļu neredz, tādēļ viņš jābaro, lai nenomirst badā. Un saimniekiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, Sveču dienā jāvāra bieza putra, kuras vidū bļodā jāiesprauž svece – tad lini nekritīs veldrē. Tas viss dzīves izdaiļošanai!
Tomēr ir lietas un darbi, ko Sveču dienā neiesaka darīt. Nedrīkst skaļus darbus strādāt, vārīt kāpostus, jo tas nedos labu kāpostu ražu. Nevajag sukāties – tad mati stāv stīvi un sveķojas kā sveces. Sveču diena ir arī viena no tām, kurā neiesaka neko no meža nest mājās, jo tad sanes visādus mošķus, kam mājās nav īstā vieta. Tagad tikai jāmēģina atsaukt atmiņā, kas darīts 2. februārī!
Es atceros, ka pirms gada februārī kopā ar tuvākajiem draugiem veicām kādu rituālu. Tas, lai būtu iemesls satikties! Tā kā pagājušais bija garais gads, kad februārī 29 dienas, mēs to nolēmām piefiksēt. Tas taču atkārtojas tikai ik pēc četriem gadiem. Tas bija tā: vakariņu laikā katrs, citiem nerādot, uz lapas uzrakstīja četru nākamo gadu vēlamos notikumus, sapņus un idejas, kurus šajā periodā vēlams piepildīt. Tad tas viss tika ievietots burkā, kas tika pamatīgi aizvākota un ierakta dārzā zināmā vietā, jo pēc četriem gadiem (nu jau pēc trim) būs jārok laukā. Par to, kas sarakstīts burkā esošajā sastāvā, zina katrs pats, bet, kad tā tiks atvērta, to varēs izlasīt visi. Pērnā gada februārī bedri burkas slēpšanai varēja viegli izrakst. Šogad nāktos papūlēties.
