Mūsdienās medicīnas laukā darbojas vienlīdz daudz sieviešu un vīriešu ārstu. Sieviešu ceļš uz ārstes diplomu gadsimtu ritumā tomēr bijis daudz sarežģītāks.
Mūsdienās medicīnas laukā darbojas vienlīdz daudz sieviešu un vīriešu ārstu. Sieviešu ceļš uz ārstes diplomu gadsimtu ritumā tomēr bijis daudz sarežģītāks.
Medicīnas vēstures avoti vēsta, ka pirmā no dāmām, kas saņēma ārstes diplomu, bija 1821. gadā Anglijā dzimusī Elizabete Brekvella. 1849. gadā viņa ieguva medicīnas doktores grādu ASV Ņujorkas štata Žeņevas Universitātē.
Krievijas impērijā ārstes diplomus dāmas varēja iegūt tikai 19. gadsimta otrajā pusē atvērtajā Sieviešu medicīnas institūtā. No zemnieku ģimenēm nākušajām jaunkundzēm tā durvis gan netika atvērtas, tāpēc viņu ceļš uz augstāko medicīnisko izglītību bija daudz sarežģītāks.
Pirmā diplomētā latviešu ārste Klāra Hibšmane dzimusi Zemgales novadā, 1878. gada 11. aprīlī Zaļenieku pusē Mazkauliņu māju saimnieka ģimenē, kurā augsti tika vērtēta izglītības nozīme. Nākamā ārste 1899. gadā ar teicamām sekmēm beidza Mītavas meiteņu ģimnāziju un pagarināto pedagoģisko klasi.
Tālāk ceļš veda uz Pēterburgu, lai Roždestvensku Feldšeru skolā apgūtu latīņu valodas pamatzināšanas. Sekoja mēģinājums iekļūt aristokrātiskajā Sieviešu medicīnas institūtā, taču latviešu zemnieka meitai mācības tur tika liegtas. Ar tēva atbalstu Klāra Hibšmane devās uz Šveici, kur jau agrāk medicīnu bija studējusi Raiņa māsa Dora Pliekšāne-Stučka. Ārstes diplomu dzejnieka māsa tur tomēr neieguva.
Zemgaliete studēja Cīrihes un Bernes universitātē un 1906. gadā Bernē aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju «Par matu aplāziju», kļūstot par pirmo latviešu sievieti ārsti, kurai piešķirts doktores grāds. Taču, lai strādātu Krievijā, Klārai Hibšmanei ārstes tiesības bija jāapliecina ar vēl vienu eksāmenu, kas tajā pašā gadā sekmīgi tika nokārtots Kazaņas Universitātē. Jāpiebilst, ka šajā laikā Tomskas Universitātē ārstes diplomu saņēma arī cita latviete Anna Lībiete-Rītere.
Studiju gados Šveicē Klāra Hibšmane iepazinās ar pirmo krievu sievieti ārsti, ievērojamā higiēnas zinātnieka Fjodora Erismana dzīvesbiedri Nadeždu Suslovu. Sekojot F.Erismana ieteikumam, Klāra Hibšmane iesaistījās progresīvajā Krievijas zemstu medicīnas sistēmā. Pirmie darba gadi tika pavadīti Raiņa trimdas pusē Vjatkas guberņā Slobodkas apriņķa Zemstes slimnīcas sieviešu un dzemdību nodaļā. Vienlaikus viņai divreiz izdevās stažēties Rietumeiropas vadošajās klīnikās Vīnē.
Dzimtajā Latvijā K.Hibšame strādājusi kopš 1912. gada Rīgā, aktīvi iesaistoties arī sanitārās izglītības darbā, rakstot publikācijas, kā arī mācot higiēnu Rīgas 3. ģimnāzijā (1921 – 1939).
Pirmās latviešu sievietes medicīnas doktores aizrautība bijusi dažādu aforismu, galvenokārt par sievietes un mīlestības tēmu, apkopojums. Iesākta, taču nepabeigta palika arī memuāru grāmata «Mana dzīve».
Klāras Hibšmanes dzīves ceļš pārtrūka 1946. gada 19. novembrī.
