Ar atmiņu stāstiem un video ieskatu aktrises Elzas Radziņas lomās Tehnoloģiju vidusskolā atzīmēta skatuves karalienes, Jelgavas Goda pilsones un skolas absolventes simtā jubileja. Savās atmiņās par leģendāro jelgavnieci ar jauniešiem dalījās skolas kādreizējais direktors Elmārs Sakne, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš un režisors Edmunds Freibergs.
E.Sakne atminas – kā mazs puika aktrisi uz skatuves redzējis Jelgavas Latviešu biedrības teātrī. «Elzai Radziņai latviešu kultūrā un teātra mākslā bija liela nozīme. Viņa ir dārgakmens mūsu kultūras apcirknī,» teic E.Sakne. Lai arī E.Radziņa mācījusies nevis pašreizējā skolas ēkā, bet gan Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā, kas darbojās tur, kur šobrīd atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, skola viņai vienalga bijusi ļoti mīļa un viņu ar to vienojusi kopības sajūta. Tāpēc aktrise bieži viesojusies skolā un ar E.Sakni uzturējusi ciešus kontaktus. «Mīlestība pret skolu un lepnums ir tas, ko es jums arī gribu novēlēt,» pie jauniešiem vēršas E.Sakne.
Arī J.Siliņam pirmās atmiņas par E.Radziņu saistās ar bērnību. Piecu sešu gadu vecumā viņš platē dzirdējis iestudējumu «Skroderdienas Silmačos», kur E.Radziņa spēlēja Elīnu. «Elīna jauniešiem īpaši neinteresē, jo tā ir mīlētājas loma. Viņa nevar pateikt, ka mīl, tāpēc Aleksis prec citu – vispār ļoti garlaicīgi. Patīkamāk bija klausīties, kur bija Ieviņa kopā ar Kārlēnu un Rūdi, Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene vai Ābrams, Zāra un Joske. Bet Elzas Radziņas balss bija ļoti specifiska,» atminas J.Siliņš. Citas bērnības atmiņas viņam saistās ar situāciju, kad E.Radziņa no viņa krusttēva pirka kuteri. No tās dienas viņa, jau zināma aktrise, palikusi prātā kā skaista, gaisīga sieviete mirdzošām acīm.
E.Radziņa spēlējusi ne tikai teātrī, bet arī filmējusies. Aktrise teikusi, ka izcilākās varones viņas kino mūžā ir bijušas divas – Ance filmā «Klāvs – Mārtiņa dēls» un māte filmā «Pūt, vējiņi!». «Ja mēs sakām, ka Elza Radziņa ir bijusi karaliene, tad daudzējādā ziņā viņa karalieni varēja spēlēt tāpēc, ka nespēlēja karalieni. Ir jāspēlē vienkārši cilvēks. Karaliene, prezidente, ministru prezidente, Saeimas priekšsēdētāja ir tikai loma – cilvēks tāpēc nekļūst citādāks,» uzsver muzeja direktors. «Elza Radziņa visu tvēra gan intuitīvi un ekspansīvi, gan karaliski, gan vienkārši un enerģiski – visos veidos, nerādot nevienam citam, cik dažbrīd varbūt bija fiziski vai psiholoģiski grūti. Vienmēr būt darbā un nekad neapstāties grūtībās,» aktrises dižumu ieskicē J.Siliņš. Teātra muzejā piektdien atklāta E.Radziņas jubilejai veltīta fotogrāfiju, tērpu un priekšmetu izstāde «Pilnos auļos».
Monoizrāde «Pilnos auļos», ko iestudēja režisors E.Freibergs, bija viena no pēdējām aktrises lomām. «Teātris kopš tā laika, kad spēlēja Elza Radziņa, ir ļoti mainījies, un aktiera māksla arī. Aktiera darbs tomēr pieder tam laikam, kurā tas ir radīts, un tiem cilvēkiem, kuri to ir redzējuši dzīvē,» stāsta E.Freibergs. «Ar aktiera darbu ir tāpat kā ar puķi. Vari stāstīt, cik tā ir skaista, kādas tai ir ziedlapiņas, bet tā ir jāpasmaržo, lai pa īstam sajustu. Tā pa īstam Elzu Radziņu varēja sajust tikai dzīvajā kontaktā, skatoties uz viņu, baudot to, ko viņa darīja uz skatuves. Elza Radziņa bija ļoti valdzinoša, pievelkoša, enerģētiska, vitāla. Cilvēkiem, kas uz viņu skatījās, tas bija ļoti svarīgi,» teic režisors un uzsver – aktiera darbs ir arī nežēlīgs.
Izrāde «Pilnos auļos» tika iestudēta, kad E.Radziņa jau bija cienījamā vecumā un viņu piemeklējušas veselības problēmas. Arī E.Freibergam palicis prātā, ka aktrise nekad nesūdzējās. «Varbūt kādreiz atskanēja kāda ironiski izmesta frāze, bet viņa nebija no tiem, kas činkstētu,» atminas E.Freibergs. «Luga bija par modes žurnāla redaktori, kura tiek atlaista no darba. Tā Elzai Radziņai bija ļoti personiska. Tobrīd viņai teātrī lomu vairs nebija daudz, bija veselības problēmas. Arī viņa bija uz robežas – turpināt strādāt vai ne. Bet viņas princips bija nepalaisties, turēties. Viņai bija svarīgi ar šo lugu un lomu parādīt, ka ir strādāt spējīga,» teic E.Freibergs, piebilstot, ka aktrise uz mēģinājumiem nākusi pat tad, kad jau nedēļu bija slima ar gripu. «No Elzas Radziņas esmu paņēmis spēku uzvarēt pašam sevi,» tā režisors. Viņš atminas, ka aktrisei vienmēr paticis būt sabiedrībā un viņa vienmēr priecājusies, ja kāds iebraucis ciemos.
Gaidot aktrises jubileju, ar E.Radziņas radošo mūžu iepazinās arī Tehnoloģiju vidusskolas audzēkņi. Jaunāko klašu skolēni zīmēja viņas portretus, bet vecākie – izgatavoja kroņus. Literatūras stundās skolēni noskatījās vecumam atbilstošu filmu, analizēja E.Radziņas atveidoto tēlu, bet vēlāk, izvēloties tehniku un piesaistīto mācību priekšmetu (matemātika, mājturība, vizuālā māksla vai informātika), veidoja tēlam atbilstošu galvas rotu – kroni. Divi kroņi pat tika izdrukāti ar trīsdimensiju printeri. Jelgavas Latviešu biedrības simpātijas izpelnījās 10.i klases skolnieka Artūra Galilejeva darbs. Artūrs kroni izgatavojis no stieplēm. Puisis stāsta, ka gribējis iet netradicionālu ceļu, parādot, ka kronis var būt arī citāds.
8.m klases skolniece Annija Beinaroviča un 9.b klases audzēkņi Santa un Samanta Stumbres un Kristiāns Sīlis atklāj, ka klausīties viesu stāstījumā bija interesanti jo vairāk tāpēc, ka paši apmeklē skolas teātra pulciņu. «Jau zinājām, bet pārliecinājāmies, ka Elza Radziņa bija spilgta personība, mērķtiecīga un nekad nepadevās,» stāsta jaunieši. Kristiāns teic – ir lepnums, zinot, kādas personības mācījušās viņa skolā.
