«Tuvojoties februārim, mūsu bibliotekāre ieminējās, ka viņai plauktos ir daudz mīlas romānu un varētu kaut kā vēl izspēlēt mīlestības tēmu. Bijām izremontējuši telpu baroka stilā, kas stāvēja tukša. Tad nu izdomājām, ka tajā varētu izvietot mūsu kāzu kleitas,» stāsta Lielplatones pagasta pārvaldes vadītāja Līga Rozenbaha, vedot romantisma un mīļu atmiņu piesātinātajā muižas istabā.
Vīri atmin sievu kleitas
Ceļš nav garš, jo jau nepilnus divus gadus pagasta pārvalde kopā ar bibliotēku, pirmsskolas bērnu grupiņām un tūrisma informācijas punktu mājo teikām un leģendām apvītajā 19. gadsimta barona Hāna muižā ar senu majestātisku parku, vešūzi un mīlestības aleju, ko iecienījuši arī tūristi. Lai gan aktīvā sezona vēl priekšā, līdz februāra beigām ceļotājiem iespējams «pieskarties» nedaudz jaunākai vēsturei, aplūkojot kāzu kleitu izstādi. Tikai ar vienu nosacījumu – ja ciemošanās ieplānota ārpus pagasta pārvaldes darba laika, par to vajadzētu iepriekš brīdināt.
«Cilvēki nāk. Pagaidām lielākoties bijuši vietējie, atvedām arī mazos bērnudārzniekus. Muižā notiek deju kolektīva mēģinājumi – vīriem bija ļoti interesanti pēc gadiem atpazīt savu sievu līgavas kleitas,» min L.Rozenbaha.
Arī viņas kleita ir starp sešpadsmit pārējām, ko no saviem skapjiem un lādēm izcēlušas Lielplatones un apkārtējo pagastu sievas. Jaunākās ir divas 2015. gada kleitas, bet par lielāko daļu var sacīt, ka tās pretendē uz «vintage». Tā sauc tērpus, kuri ir vismaz divdesmit gadu seni, labi saglabājušies un pašūti no kvalitatīviem audumiem. Vairākas kleitas, no kurām vecākās ir no 1967., 1977., 1984. gada, gan savu spožo baltumu nav nosargājušas, kļūstot iedzeltenas. Taču līdz ar to tērpa sentimentālā vērtība ir tikai cēlusies. «Protams, gribējām savākt pēc iespējas senākas un vienreizīgākas kāzu kleitas, diemžēl neatradām nevienu vecmāmiņu, kura būtu izgājusi pie vīra, piemēram, tautas tērpā,» atzīst izstādes «saimniece», piebilstot, ka šis ir tikai pirmais mēģinājums un, iespējams, nākamgad romantiskās Valentīndienas mēnesī varēs redzēt plašāku un unikālāku līgavas kleitu kolekciju.
Ieraudzīja, pamērīja, nopirka
Katrai kāzu kleitai, protams, ir savs stāsts. Kāda šūta, padomju gados kā ar uguni meklējot piemērotu audumu, cita gādāta par īpašajiem taloniem vai pirkta kooperatīva veikalā. Noslēdzot izstādi, tērpu īpašniecēm tiks rīkots pateicības pasākums, kurā šie stāsti arī varētu tikt atklāti. Taču daži jau ir zināmi.
Piemēram, Līga ļoti labi atceras, kā 1997. gadā braukusi uz Rīgu meklēt to «īsto un vienīgo». «Tolaik jau nebija tādu televīzijas raidījumu kā «Saki «jā!» savai kleitai». Zināju tikai to, ka gribu nedaudz kuplu tērpu. Taču piedzīvoju to, ka varu stāvēt uz paaugstinājuma un mērīt vienu, otru, trešo, ceturto. Starp tām jau tajā pašā reizē atradu arī šo kleitu,» stāsta pagasta pārvaldes vadītāja. Viņa piebilst, ka jūnija sākumā kāzu dienā kleita «uzvedusies» ļoti labi, izturot gan dzimtsarakstu nodaļu, gan laulību ceremoniju baznīcā, gan Rundāles pili, pirmo valsi un visu kāzu balli.
Savukārt lietvedi Ilzi Zajančkovsku tālajā 1992. gadā, izvēloties līgavas kleitu, «uzrunājušas» mežģīnes. «Ar topošo vīru braucām uz Rīgu meklēt gan kleitu, gan kurpes. Īpaši grūti tas nebija – iegājām vienā veikaliņā, ieraudzīju kleitu, kas man uzreiz iepatikās un derēja. Kopš kāzām glabāju to «goda vietā» antresolā. Bija arī plīvurs, un sakaltēts ilgi turējās kāzu pušķis, bet pārceļoties kaut kur pazuda,» stāsta Ilze. Viņai grūti spriest, vai senā kāzu kleita varētu noderēt vēl kādai ģimenes topošajai sievai, taču atmiņas par skaisto dienu tā silda ļoti labi.
Izglāba kooperatīvi
Arī pagasta pārvaldes grāmatvede Olga Vaškinele, kura kāzas svinēja 1991. gadā, šaubās, vai viņas kleita noderētu vēl kādai līgaviņai. Neesot tik glauna, bet mīļa gan.
«Kad precējos, tas bija laiks, kad preces kāzām varēja iegādāties tikai attiecīgos veikalos ar kartītēm. Turklāt rajona cilvēki nemaz nevarēja iepirkties pilsētnieku veikalos. Piemēram, man kāzu kleitu vajadzēja meklēt kaut kur Elejā vai Zaļeniekos. Protams, tur nekā man piemērota nebija. Tāpēc ar mammu braucām uz Rīgu, kur, paldies Dievam, 90. gadu sākumā jau bija kooperatīvi. Atceros, ka veikaliņš atradās tagadējā Čaka ielā. Iegājām, uzlaikojām un nopirkām. Bija arī garš plīvurs vairākās kārtās un balti cimdi, kas gadu gaitā kaut kur noklīduši. Neatceros, cik tas maksāja, bet varējām atļauties, lai gan mūsu ģimene nebija īpaši turīga,» stāsta Olga.
Viņa atklāj, ka nopirktajai līgavas kleitai gan nācies pagaidīt īpašo dienu, jo divas nedēļas pirms kāzām, kas bija iecerētas jūnijā, viņa negadījumā nelaimīgi salauzusi abas rokas. Kāzas tika pārceltas uz silto un saulaino 21. septembri.
Pēc kāzām Olgas līgavas kleita gan reiz jau «izcelta saulītē». Tas notika 2011. gadā, kad vietējais amatierteātris uzveda lugu «Kā Ziemeļmeitas brauca puisi lūkoties», atgādinot, ka īpašais tērps visu laiku nav jāslēpj skapī. Tas uz manekena var rotāt arī kāzu jubileju pasākumu vai guļamistabu. Vai gozēties izstādē, kāda vēl pāris nedēļu apskatāma Lielplatones muižā.
