– Es jau sen varēju aiziet pensijā un rušināties pa savu dārzu, nesāpinot galvu par citu raizēm. Bet, nē, nespēju! – tā saka Svētes pagasta sociālā darbiniece Aina Siliņa.
– Es jau sen varēju aiziet pensijā un rušināties pa savu dārzu, nesāpinot galvu par citu raizēm. Bet, nē, nespēju! Man vajag tās prieka un laimes izjūtas, kad redzu – esmu kādam ko labu izdarījusi, ka no manis kāds labums ticis, – tā saka Svētes pagasta sociālā darbiniece Aina Siliņa, un tas arī ir vienīgais pamatojums viņas strādāšanai, kas pašas vīru ik pa reizei atstāj bez vakariņām, bet burkānu dobē ielaiž nezāles.
Sociālais darbinieks laukos un viņa darbs – kas tas ir?
Svētes pagastā tas ir ap pussimts vecu un vientuļu cilvēku, invalīdu, bāreņu, nelabvēlīgo ģimeņu bērnu un vēl citu grūtdieņu, kas prasa, lūdz, gaida palīdzību no sveša. Tuvinieku atbalsta viņiem līdzās nav. Svētes ļaudis gan iebildīs – Aina nav sveša! Šai pusē ar nelieliem pārtraukumiem gandrīz trīsdesmit gadu nodzīvojusi. Un taisnība vien būs, jo arī Ainas kundze pati saka: pagastā zinot katru vecīti un večiņu, bāra bērnu, kam viņas siltā roka vajadzīga. Kā meitas, kā mammas…
Sociālajās lietās pagastā kārtība esot ļoti stingra, to veicinot Sociālo lietu komisijas vadītāja Inta Skvirecka. Viņu Ainas kundze raksturo kā ļoti atsaucīgu, sirsnīgu meiteni. Sava noteikšana visās lietās esot izpilddirektorei Sandrai Viniarskai, un viņai tāpat labu vārdu, sirsnības un atsaucības netrūkstot. Savu darba daļu iegulda arī komisijas locekle Antra Hāne. Savukārt kultūras darbā «savā elementā», saka Aina Siliņa, esot skolotāja Inese Roznere. Pa visām, aicinot vēl citus palīgā, tad arī gādā, kārto, rīko, panāk – dara visu, lai pagastļaudis savās mājās justos labi, aprūpēti, neaizmirsti, nepamesti un kādam arī vajadzīgi. Un tas nudien nav maz.
Sirsnību un cilvēkmīlestību nevar izmērīt ne litros, ne latos, tomēr dzīve ir dzīve un jārēķinās, ka bez naudas iztikt nevar, tai ir sava noteicošā daļa sociālo apstākļu veidošanā. Tādēļ visas trīs sociālās darbinieces reizi gadā nāk kopā, lai izrēķinātu, saskaitītu un pagasta padomei iesniegtu pamatotu savu gada sociālā budžeta projektu.
– Nav piedzīvots, ka pagasta Padomes priekšsēdētājs Aldis Jēgers vai deputāti to būtu noraidījuši,– saka Aina Siliņa. – Šajās lietās mūsu pagastā valda izpratne.
Un tad nu piešķirtie līdzekļi tiek dalīti dažādām sociālām vajadzībām. Piemēram, katrā apaļā jubilejā, sākot no 50 gadiem, gaviļnieks saņem dāvinājumu 15 latu, bet tie, kam pāri 90, šādu dāvanu saņem katru gadu. Savukārt 1. grupas invalīdi, vecie vientuļie, bērni invalīdi, bāreņi – pavisam ap 40 cilvēku – katru gadu par velti saņem vienu kravu jau sazāģētas un saskaldītas malkas, kas maksā ap 40 latu. Ir arī pāris veco cilvēku, kas šo palīdzību nespēj izmantot: pietrūkst spēka malkas klēpīti pa trepēm uznest. Viņiem tos 40 latus izmaksā naudā, lai varētu sildīties ar elektrību un par to arī samaksāt. Ir arī tādi veci un pavisam vientuļi sirmgalvji
1. grupas invalīdi, kas paši nespēj aiziet uz veikalu pēc maizītes. Viņiem no sociālā budžeta piemaksā septiņus latus. Tad parasti naudiņa tiek iedota kaimiņam, kas visu vajadzīgo arī atnes. Pa 25 latiem saņem ģimene, kurā piedzimis bērniņš, tādu pat pabalstu dod aizgājēja tuviniekiem. Savukārt četrus latus ceļa izdevumiem katru mēnesi saņem tie pagasta bērni, kuri brauc mācīties uz citām skolām. Grūtāk, Ainas kundze saka, esot ar nelabvēlīgo ģimeņu bērniem, kur naudiņu vecāki notērē nepavisam ne tiem mērķiem, kam to piešķir.
Kā tradīcija Svētē esot divreiz gadā uz atpūtas vakaru aicināt pensionārus. Tad tiekot sarūpēts koncerts, dažādas jautras izdarības. Sevišķi labā atmiņā visiem palicis pēdējais, kad uzstājušies Daces Vilnes vadītie Jelgavas Mūzikas skolas audzēkņi. Reizi gadā pagasts piešķirot autobusu ekskursijai. Vēl tagad vecie ļaudis priecājoties par Turaidu un tās Rozi, Rundāles pili. Arī šai vasarai idejas jau augot.
Pateicīgi Svētes sociālie darbinieki ir Platones kristiešu draudzei par humāno palīdzību. Atvestie apģērbi esot tīri un labas kvalitātes.
Skaidrs, ka dalīt un sadalīt ir ļoti grūti, un jo sevišķi, ja to, kam vajag, ir daudz, bet dalāmā – maz. Ainas kundze uzskata, ka galvenais tad ir atklātums un precizitāte līdz pēdējam sīkumam. Protams, bez domstarpībām neiztiek, taču viņai ir savs princips: «Klačas es nepieņemu!».
Par sociālo darbu pagastā varētu stāstīt vēl un vēl, saukt vārdā tos, kas atbalsta, palīdz, jūt līdzi, un tomēr kaut kas netiks pieminēts un nosaukts, jo tā taču patiesībā ir un būs visu pagasta ļaužu dzīve. Un nebūt ne gluda kā vēl pajaunā šoseja no Svētes līdz pilsētai. Savulaik bijušas arī cīņas par krēsliem, ietekmes sfērām, kāds gājis, kāds nācis, tomēr cilvēka vērtība nav pazaudēta. Un tas, Ainas kundze uzskata, ir pats galvenais.
Vēl tikai viens tā apliecinājums. Svētes pagastā kādu 1. grupas invalīdi cītīgi kopj viņas astoņdesmit gadu vecā mātes māsa – pilsētniece Feņa Pičko. Taču sirmgalve saslima un tika Jelgavas slimnīcā. Palātas biedrenes vai ar skaudību skatījās, cik bieži un mīļi pie viņas nāk ciemiņi. Vai tad meitas? Nekā, nācējas bija tās pašas pagasta sociālās darbinieces, kas aprūpēja slimo jelgavnieci.
– Nu kā tad mēs viņu būtu pametuši? Viņa taču aprūpē slimo mūsu pagasta iedzīvotāju! – saka Aina Siliņa.
Pēc brīža jau Ainas kundze kāpj ritenim «mugurā», lai brauktu pie kāda, kam jāpalīdz. Bet ko nepaspēs apskriet, tas vakarā pie vārtiņiem pasauks.
