Bezrūpīga bērnība Ketijai
noslēdzās septiņu gadu vecumā. Un nevis tāpēc, ka viņa sāka
iet pirmajā klasē. Uz skolu viņa skrēja ar prieku. Vienkārši
septiņu gadu vecumā Ketiju negaidīti piemeklēja dīvaina slimība
– meitene sāka ātri nogurt, pasliktinājās kustību koordinācija
un gaita, viņai kļuva grūti turēt līdzsvaru, viņa sāka krist
uz līdzenas vietas, pasliktinājās runa.
Pārbiedētie
vecāki devās pie ārstiem. Divus gadus neviens nesaprata, kas tā
par kaiti. Diagnoze tika uzstādīta tikai Vācijā. Viņai atklāja
smadzenīšu atrofiju, ataksiju, ar ko saskaras tikai viens bērns no
50 000. Slimība Latvijā ir tik lielā mērā nezināma, ka tā pat
nav iekļauta oficiālajā reto slimību sarakstā.
Tagad
Ketijai ir 13 gadu. Viņa ir augumā neliela, tieviņa un ar skumjām
acīm. Agrāk Ketijai ļoti patika dejot, taču tagad viņa staigā,
balstoties uz staiguļiem. Pat zīmēt viņai ir grūti –
pirksti neklausa. Viņa mācās Jelgavas 1. internātpamatskolā,
kur ir radīti apstākļi speciāli bērniem ar īpašām vajadzībām,
viņa apmeklē floristikas pulciņu. Un pastāvīgi cīnās par
iespēju staigāt.
Ārsti
pagaidām nezina, kā šo slimību ārstēt. Taču zinātne attīstās
ātri, un Ketija tic, ka kādreiz atradīsies īstās zāles un viss
mainīsies uz labo pusi. Bet pagaidām ir jātic un jāuztur
fiziskais stāvoklis ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.
Ketija
dzīvo Jelgavā. Kad viņa ar mammu atbrauc uz Rīgu pie ārstiem,
pirmām kārtām viņa lūdz mammu aizvest viņu uz grāmatu veikalu.
Ketija dievina lasīt. Tikko viņa beigusi
lasīt angļu rakstnieka Maikla Bonda pasaku par lācēnu, vārdā
Padingtons. Lācēns iekļūst bezizejas situācijās, bet blakus
vienmēr atrodas cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt. Ketija visus šos
stāstus attiecina uz sevi –
viņai arī ir ļoti grūti paveikt visvienkāršākās darbības, un
bez apkārtējo palīdzības neiztikt. Meitenei patīk šī grāmata,
tā stāsta par to, ka labestība –
tas nav mīts.
Ketija
ir pilsētas bibliotēkas «pastāvīgais
klients».
Viņai arī pašai patīk sacerēt stāstus. Kas zina, varbūt viņa
kļūs par rakstnieci… Viņai
ļoti
patīk arī mūzika. Īpaši Laura Reinika dziesmas, un vismīļākā
ir dziesma «Es
skrienu»,
jo tajā ir cerība.
Ketijai
ir ļoti grūti staigāt. Esot tādai diagnozei, ir nepieciešama
pastāvīga rehabilitācija. Kursu, ko apmaksā valsts, var saņemt
reizi divos gados. Lai slimība neprogresētu, tas nav pietiekami. Ja
visu šo gadu laikā vecāki nevestu meiteni uz fizioterapijas
nodarbībām, atdodot visu naudu, spēkus un laiku, tad, visticamāk,
Ketija tagad gulētu gultā. Taču ģimene dara visu iespējamo, un
tagad tai ir nepieciešama mūsu palīdzība.
Ārsti
iesaka rehabilitācijas kursu rehabilitācijas centrā «Poga»,
izmantojot robotu staigāšanai «G-EO
System»
un citus mūsdienīgus aparātus. Pēc izietā terapijas kursa
Ketijai uzlabojās stabilitāte stāvot un arī parādījies lielāks
dzīvesprieks un fiziskā noturība. Ketijai uzlabojies emocionālais
stāvoklis, meitene ar prieku piedalījās nodarbībās. Uzlabojusies
kustību kvalitāte, viņa
drošāk ceļas kājās, kā arī biežāk notur muguru taisnu
pozīcijā stāvus un sēdus. Gaita
kļuvusi stabilāka, garāku attālumu var noiet bez pieturēšanas.
Kompleksās
rehabilitācijas kurss 2017. gadā maksā 5170 eiro. Līdz rītdienai
Ketijas atbalstam vēl darbojas radio «Baltkom» raidījuma «Zaļā
lampa» labdarības tālrunis 90006383 (1,42 eiro). Ketijai var
ziedot arī fonda «ziedot.lv» kontā.
Olga
Avdeviča,
raidījums
«Zaļā
lampa» (radio
«Baltkom»
un ziedot.lv labdarības
projekts)
Publicitātes foto
