Lai bērns justos vissvarīgākais tavā dzīvē
Kad saņēmu Neila Sinklēra grāmatu «Komandiertētis: pamatapmācība», lai to izlasītu un sagatavotu vērtējumu, pie sevis nosmīnēju: «Nu, nu… Palasīsim, pasmiesimies, pakritizēsim visu, ko kārtējais ārzemnieks sakasījis pa interneta vietnēm, cenšoties radīt dižpārdokli, lai labi nopelnītu ar pārgudrībām piebāztu pamācību grāmatu no sērijas, kā labāk dzīvot.» Taču pēc grāmatas izlasīšanas (lai gan jāatzīstas, ka pirmās četras nodaļas lasīju ar ātrumu ne vairāk kā lappuse dienā – laikam jau demonstrēju attieksmi pret grāmatu) droši varu sacīt – šī ir savā ziņā neparasta un reizē noderīga grāmata, turklāt ne tikai jaunajiem tētukiem, bet arī mammām. Faktiski jebkuram cilvēkam, kuram ģimenē aug bērni.
Sākumā ir grūti pierast pie N.Sinklēra valodas stila, taču nebrīnieties – viņš ir izbijis armijnieks, tāpēc arī savā stāstā par bērna ienākšanu ģimenē izmanto armijas leksiku, kas sākotnēji traucē, bet ap grāmatas vidu jau ir pierasts. Vērtīgākais ceļvedī ir tas, ka autora ieteikumi ir patiešām balstīti uz paša pieredzi, lai gan atsevišķi padomi vairāk izskatās pēc nevajadzīga pārspīlējuma ar rietumvalstīs ierasto attieksmi – viss jādara pareizi un pēc instrukcijas. No otras puses, atkal jau visai iespējams, ka N.Sinklēra pedantisms bērnu audzināšanā ietekmējies no viņa armijas pieredzes – viņš taču bijis sapieru komandieris, bet, kā zināms, arī sapieris drīkst kļūdīties, tiesa, tikai vienreiz.
Lai gan autors savus padomus klasificējis bērnu audzināšanai no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam, grāmatā iekļautās it kā acīmredzamās, taču savā ziņā aizmirstās atziņas būs vērtīgas arī lielāku bērnu vecākiem, jo autoram izdevies maigi militārā stilā norādīt arī uz tām mazajām aplamībām, kuras savulaik pats pieļāvu, audzinot nu jau pavisam lielās meitas, kā arī mēdzu pieļaut tagad, augot kopā ar nu jau sešgadīgo dēlu. Domājams, līdzīgas sajūtas piedzīvos daudzi citi tēti. Es runāju par grāmatas nodaļām, kurās autors stāsta gan par miega režīmu, gan ēšanu, gan arī savstarpējām attiecībām – šķietami pašsaprotamas un elementāras lietas, taču (ak šausmas!) viss notiek mazliet aplami ne jau tādēļ, ka bērns būtu izlaidīgs vai niķīgs… Kopā ar N.Sinklēru secināju – izrādās, bērnam ir visai grūti iemācīt darīt lietas tā, kā vajag, ja mēs paši nerīkojamies tā, kā vajag. Viss darbojas likumsakarībās – ja pats neēd putru no rīta, ir visai grūti iestāstīt dēlam vai meitai, ka putra no rītiem ir veselīga. Ja vakarā noslinko un pats neiztīri zobus pirms gulētiešanas, diezgan dīvaini ir pārmest bērnam, ka viņš arī iet gultā netīrītiem zobiem.
Un vēl kāda būtiska nianse, ko ļoti eleganti norāda autors, – ignorējiet apkārtējo domas! Dīvaini? Varbūt jā… Taču šīs grāmatas kontekstā ir runa par svešiem nīgriem, ar dzīvi neapmierinātiem ļautiņiem, kuri kādu iemeslu dēļ uzskata par savu pienākumu visgudri papurpināt par jūsu (mūsu) bērnu «slikto» uzvedību. Es pievienojos autoram – ja bērns nedara neko nepieļaujamu, tad ir vērts ignorēt apkārtējo nūģu purpināšanu viena būtiska iemesla dēļ – nenoniecināt paša bērnu un nelikt viņam sajusties jums mazāk svarīgam kā tas purpinātājs.
Īsāk sakot, grāmata ir visai savdabīga, bet noteikti interesanta un vērtīga. Paradoksāli, bet pretēji sākotnēji plānotajam izlasīt «Komandiertēti», uzrakstīt kritiskas pārdomas un šo grāmatu aizmirst es to noteikti nolikšu pa rokai. Jo ir pāris lietu, kuras gribu iemācīties. Un tas nekas, ka grāmatā stāstītas tādas man patlaban īpaši neaktuālas lietas kā nomainīt autiņus jaundzimušajam, kā pareizi turēt viņa galviņu vannojot vai cik siltai un sterilizētai jābūt pudelītei ar piena maisījumu. Šie padomi noderēs jaunajiem tēviem (gan nepārspīlējot atsevišķās niansēs). Mani saistīja psiholoģiskie aspekti – ir dažas lietas, ko man vajadzētu pamainīt savā tēva karjerā.
Jā, pretēji sākotnējam noskaņojumam es saku – izlasiet! Būs interesanti! Starp citu, «Komandiertēti» ir apbrīnojami viegli lasīt.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
