«Vai jums ir ziemas šķirne, kas ļoti ilgi glabājas?» šādu jautājumu Dārzkopības institūta vadošajai pētniecei Lailai Ikasei uzdodot vai katrs otrais dārzkopis. Interesējas galvenokārt ražotāji, jo mazdārznieku vēlmi audzēt ziemas šķirnes var ierobežot ābolu glabātavas trūkums. «Ziemas šķirnes atmaksājas glabāt, jo tieši pēc Jaunā gada cenas aug. Rudenī, kad tirgus pilns ar āboliem, tās ir ļoti zemas,» zina pētniece.
Katram savs favorīts
Ziemas āboliem tikai tagad ir īstā garša, citiem tā vēl nemaz nav parādījusies, stāsta dārzkope Agita Reveliņa. Tāpēc dažu šķirņu āboli vēl tirgū nav nonākuši – glabājas kastēs un gaida savu kārtu, piemēram, ‘Iedzēnu’, ‘Noris’.
L.Ikase novērojusi, ka favorīte numur viens visā Latvijā ir rudens/ziemas šķirne ‘Auksis’. «Kā šie āboli garšo septembrī, tāpat garšos arī februārī un martā.»
Visilgāk glabājamās šķirnes ir ‘Sinap Orlovskij’, ‘Zarja Alatau’, ‘Antej’, kā arī ‘Belorusskoje Maļinovoje’, taču tā ļoti slimojot ar kraupi. Arī ‘Spartak’, kam vajadzīga laba augšanas vieta. Sliktā vietā tās augļi veidojas pasīki.
No jaunajām Dobelē selekcionētajām ziemas šķirnēm L.Ikase min ‘Montu’, kas ilgi uzglabājama. Savukārt jaunas rudens/ziemas šķirnes, kuru īpašības līdzinās ‘Auksim’, ir ‘Dace’ un ‘Gita’. Vidēji ilgi glabājama – līdz martam – ir jaunā Pūres šķirne ‘Laila’.
‘Topaz’ par ziemcietīgu atzīta Baltkrievijā, un L.Ikase priecājas, ka tā aug arī Māras Ceriņas dārzā Medzes pagastā. Pētniece slavē ‘Topaz’ aromātu – ne par saldu, ne par skābu.
Dagmāras Kokinas ziemas šķirņu favorīte ir ‘Ligol’ un bez oficiāla nosaukuma vēl esošā HL369, ko viņa dēvē par ‘Heladu’.
Pircēji joprojām meklējot ‘Antonovku’, jo tā minēta pavārgrāmatās kā izejviela daudzu ēdienu pagatavošanai vai papildināšanai. «Vai cilvēki tiešām nezina nevienu citu?» L.Ikase to uzskata par nevērtīgāko šķirni, jo āboli ātri bojājas.
Ēd īstajā laikā
Kā noteikt ābola īsto gatavību? A.Reveliņa teic, ka katru gadu nogatavošanās ir citāda un iepriekš nav paredzama, piemēram, šogad tā bijusi ātrāka. Parasti par to liecinot ābola garša un krāsas maiņa. Speciālus paņēmienus A.Reveliņa neizmanto, bet dzirdējusi, ka dārzkopji lieto joda-lugola šķīdumu. Ja ar to apsmērēta daiva kļūst viscaur zila – ābols vēl negatavs; ja vidus neiekrāsojas – var sākt novākšanu; ja vairs nemaz neiekrāsojas – jau pārgatavs, raksturo L.Ikase.
D.Kokina šo paņēmienu izmanto tad, kad par augļa gatavību ir šaubas. Varot lietot arī īpašu mērierīci, kas nosaka augļa blīvumu. Daudz knifu arī ābolu pareizā uzglabāšanā. Piemēram, zemā temperatūrā nevar uzglabāt ‘Antonovku’, tad tā paliek brūna. Savukārt par ‘Zarja Alatau’ dārzkopji teic, ka sausā pagrabā tā vīst. L.Ikase pamāca, ka šai šķirnei ļoti svarīgs novākšanas laiks un vīst tad, ja novāc par agru. Pastāvējuši ābelē ilgāk, āboli sāk eļļoties un novākti nevīst.
Pētniece stāsta, ka Dārzkopības institūts Dobelē savu ābolu glabātavu slēdz ciet aprīlī, jo tajā palicis pārāk maz ābolu, lai tērētu elektrību vajadzīgā režīma uzturēšanai. Bet citi dārzkopji ‘Sinap Orlovskij’ varot saglabāt pat līdz Jāņiem.
Pieprasa kraupainos
Par ābolu kvalitāti spriež arī pēc ārējā izskata, bet vai tas vienmēr ir izšķirošais? L.Ikase atzīst, ka vecos dārzos ir problēma ar kvēpsarmu, kas veidojas, ja nemiglo ar ķīmiju un vāc par vēlu. Tā uzmetoties galvenokārt dzelteniem augļiem, un to var pirms ēšanas no ābola nomazgāt. Arī tā saucamā mušu sēnīte, kura uz ābola redzama kā mazi melni punktiņi, ir nomazgājama. Pircēji uz šiem vizuālajiem defektiem reaģējot dažādi, daudzi klausot, ka tie ir nekaitīgi un tos var nomazgāt.
Par jaunākajām tendencēm priecīgs nav dārzkopis ar mūža pieredzi Eglons Brūns: «Visa dārzkopība iet šķērsām.» Iepretim lielajiem, nevainojami gludajiem un kraupja neskartajiem āboliem viņa ekoloģiskajā dārzā izaugušie var šķist necilāki. Taču izrādās – savs pluss ir arī kraupim. «Kraupis daudziem pircējiem pat patīk, jo ar to slimojošie āboli ir saldāki,» atklāj A.Reveliņa. Pati arī ēdot tos, uz kuriem redzami par šo kaiti vēstošie melnie pleķīši. Tie liecina arī, ka nav lietotas ķimikālijas.
L.Ikase mierina dārzkopjus, kuri uztraucas, ka uz augļu koku zariem uzmetušies ķērpji. «Ķērpji ir dabīga lieta, tie uz ābelēm neaug tur, kur gaiss ir piesārņots un pilns ar ķīmiju.» Ja šis parazītaugs nepatīk, to var ar rupju suku noberzt nost, nesavainojot zarus. Ķērpjos dzīvojot ne tikai kaitīgie kukaiņi, bet arī labie. Ja uz stumbra ir pārāk daudz ķērpju, tad gan koks īpaši labi nejūtas, jo ir noēnots.
