Visos laikos ģimene ir bijusi pakļauta dabas, reliģijas un cilvēku noliktai kārtībai. Tā ir attīstījusies reizē ar laikmetiem un modi, tā ir noliegta un slavināta.
Ģimene – tā ir pirmā vieta, kur cilvēks mācās darīt labu.
(V.A. Suhomļinskis.)
Visos laikos ģimene ir bijusi pakļauta dabas, reliģijas un cilvēku noliktai kārtībai. Tā ir attīstījusies reizē ar laikmetiem un modi, tā ir noliegta un slavināta.
Ģimene ir piederība. Savā būtībā cilvēks vienmēr ir tiecies piederēt, dot un saņemt mīlestību, nest atbildību un just, ka ir nepieciešams. Un tajā pašā laikā vienmēr to ir noliedzis.
Pašlaik sabiedrībā ģimenes tēma ir aktuāla. Kas tad ir ģimene? Vai tās veidošanas obligāts priekšnosacījums ir juridiski noslēgta laulība? Statistika liecina, ka no desmit bērniem tikai trīs ir dzimuši reģistrētā laulībā. Precēties nav moderni. Visbiežāk dzirdam – mēs uzticamies viens otram, mums nav nepieciešams oficiāli atdzīties mīlestībā! Kamdēļ jāsmērē dokumenti? Parasti tās ir tikai atrunas. Ir daudz citu iemeslu, kādēļ jauni cilvēki neslēdz laulību.
Attīstītās pasaules valstīs darījumu cilvēki vairāk uzticas biznesa partneriem, kuriem ir ģimene. Tas liecina par stabilitāti un nosvērtību. Latvijā situācija ir citāda. Pieņemot darbā jaunu darbinieku, bieži priekšroka tiek dota kandidātam bez bērniem, jo viņš strādās ar lielāku atdevi un veltīs visu darbam. Ģimene tiek uzskatīta par cilvēka negatīvo raksturotāju.
Viskritiskākā situācija ir jauniešu vidū. Aiz skaļiem lozungiem par to, cik negudri ir dibināt ģimeni un radīt bērnus, paretam dzirdamas arī citādas domas.
Daļa jauniešu savu ģimeni plāno. Bet visbiežāk tas beidzas ar vārdiem: kad iegūšu izglītību, kad būs nauda. Ģimene tiek «aizplānota» uz nenoteiktu laiku vai arī jaunietis atsakās no tās vispār. Nesaklausīti paliek Latvijas nākotnes paredzējumi un precētu cilvēku runas par ģimenes un bērnu lielo vērtību un nozīmi.
Bet kādi tad ir tie cilvēki, kas tomēr ir saņēmuši visu savu gribasspēku un atļāvušies sev ģimeni un bērnu? Visbiežāk tie tomēr ir garīgi stipri un nosvērti cilvēki. Maz ir to, kam «bērniņu ir tik, cik Dieviņš devis, un, lai Dieviņš viņus arī pieskata!» Iemesli bērniņa nākšanai pasaulē ir dažādi, taču tas mirklis, kad pirmo reizi vecākiem tiek ielikts rokās mazais brēkulis, vien ir dzīvošanas vērts. Tad sākas grūtā ikdiena, bet nu jau tā redzama citās krāsās.
Cilvēkam no dabas ir ielikts dzīvot ģimenē un laist pasaulē bērnus, ticēt labajam un mūžīgi tiekties pēc harmonijas. Šajā gadsimtā viss, kas nāk no dabas, ir moderni. Varbūt der padomāt. «Cilvēks nav vientuļa sala». Apkārt ir daudzi, kas grib un spēj palīdzēt.
