Noziedējušas ievas, un gaisā virmo reibinoša ceriņu smarža. Baltie kastaņu ziedi kā lielas svētku sveces rotā pilsētu.
Noziedējušas ievas, un gaisā virmo reibinoša ceriņu smarža. Baltie kastaņu ziedi kā lielas svētku sveces rotā pilsētu. Šķiet, ir īstais laiks doties uz parku, pa ceļam nopērkot saldējumu, atspirdzinošu dzērienu vai aukstu alu, un izbaudīt visapkārt valdošās pavasara krāsas un smaržas. Taču tajā dienā lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa pavadīja laiku pie televizoru ekrāniem mājās, darbā, krodziņos, ēstuvēs, pat naktsklubos. Pēcpusdienā – spēle Latvija – Krievija.
Braucu uz RAF masīvu, lai tiktos ar savu paziņu, kas tikko bija atgriezusies no tālāka ceļojuma. Lēni ejot uz pilsētas centru, jo līdz autobusa atiešanai bija vēl 20 minūšu, sastapu samērā maz pretimnācēju. Ielas bija pustukšas. Arī mašīnu – krietni mazāk. Visus bija pārņēmis hokejs.
Pienāca autobuss Ozolnieki – Tušķi. Pirmā iekāpa veca tantiņa, tad arī es. Samaksāju omulīgi smaidošajam šoferītim par biļeti un apsēdos pēdējā krēslu rindā. Kā jau pierasts, dienas vidū braucēju sabiedriskajā transportā nebija daudz, es, sirma tantiņa, kāds jaunietis, divas sievietes vidējos gados, četras stilīgas tīnītes, divi vīrieši – viens garš, bet otrs rūtainā kreklā (viņš sēdēja šoferītim blakus un aizrautīgi kaut ko stāstīja). Bijām pārbraukuši pāri tiltiem, kad pēkšņi iedārdējās radio, kas pirms tam skanēja fonā. Šoferītis bija ieslēdzis skaļruņus, jo tika paziņoti hokeja spēles rezultāti. Pasažieru skati pavērsās uz to pusi. Iestājās klusums, visi gaidīja rezultātu.
– 3 : 1 mūsu hokejistu labā, – atskanēja balss radio.
Pēc tās stilīgās tīnītes sāka aplaudēt un dziedāt ierasto hokeja fanu dziesmiņu: «Olē, olē, olē, olē, Latvija – uzvara…» Otrā dziesmas teikuma vidū viņām pievienojās arī vīrietis, kas sēdēja blakus šoferim. Šoferītis un pasažieri, arī vecā tantiņa, patiesi smaidīja un izrādīja savu sajūsmu par notikušo, izņemot garo vīrieti, kas vienaldzīgi palūkojās uz pārējiem un turpināja skatīties logā. Autobuss apstājās pieturā. Iekāpa vīrietis, kurš bija mazliet pārsteigts par tik vētrainu uzņemšanu, taču, uzzinājis no šoferīša skaļās uzvedības iemeslu, noteica:
– Malači, mūsējie, malači!
Turpmākās saruna autobusā bija tikai un vienīgi par hokeju. Tika apspriestas iepriekšējās spēles, prognozēti rezultāti, apspriests trenera ieguldījums, izsludinātā naudas prēmija par katriem iesistajiem vārtiem spēlē ar Krieviju un tā tālāk. No šā brīža visi bijām «savējie», izņemot garo vīrieti, kas nekādi nepakļāvās apkārtējo noskaņojumam. Pasažieri mainījās, taču dīvainā vienotības izjūta bija jūtama visa brauciena garumā. Ja satiktu kādu no šā brauciena pasažieriem nejauši uz ielas, pasveicinātu vai vismaz draudzīgi pasmaidītu. Tautu vieno ne tikai dziesma, bet arī hokejs.
