Nav un nevar būt skaistākas dienas par to, kurā mūsu priekšā nostājas mātes tēls. Bērnībā prieka un sāpju stundās visur viņa bija un ir klāt. Māte – mūsu dzīvības sākotne, dzīves pamats, dārgākais, kas dzīvē ir dots.
Nav un nevar būt skaistākas dienas par to, kurā mūsu priekšā nostājas mātes tēls. Bērnībā prieka un sāpju stundās visur viņa bija un ir klāt. Māte – mūsu dzīvības sākotne, dzīves pamats, dārgākais, kas dzīvē ir dots.
Mātes dienā, lai visi noliecamies pateicībā un godbijībā mātes priekšā par to, ka dzīvojam, varam strādāt un priecāties par krāšņo Dieva pasauli! Lai paņemam mātes roku sakot: mīļā māte! Es gribu vīt tev visskaistāko vainadziņu. Šajā vainadziņā ievīšu savas siltākās domas, mīļākos vārdus, skaistākos sirds ziedus. Es dzīvošu tā, lai tev nekad nebūtu jākaunas, jāskumst par mani. Lai tu ar mani vienmēr varētu lepoties.
Ir bērni, kas mātes sirdij liek nodrebēt kā apšu lapai, krist izmisumā vai nocietināties sāpēs, dzirdot no savu bērnu lūpām cietsirdīgus un pat ļaunus vārdus. Tomēr visasāk sāpes skar mātes sirdi, kad nāve atrauj tai viņas lolojumu. Zinām, cik smagi cieta latvju mātes, kad Daugavas krasti sauca dēlus sargāt tēvu zemi. Latvju mātes tad cieta visu sāpju sāpes. Viņas svētīja savus dēlus nāvei, lai ar šo upuri pirktu tautas brīvību. To redzam arī Mātes tēlā Brāļu kapos. Šī statuja noraugās uz dusošajiem Tēvzemes dēliem ne tikai sāpju apstarota, bet arī cēla un stipra.
Varoņiem, valstsvīriem, rakstniekiem ceļam pieminekļus akmenī. Neaizmirsīsim celt pieminekli arī mātei, cilvēces dzemdētājai, auklētājai, dzīvības nesējai, glabātājai, cietējai – ikdienas klusajai varonei. Šo pieminekli domās celsim Mātes dienā. Kaut tikai gadā vienu dienu, kurā visa tauta pateicībā, atzinībā un sirsnībā noliecas mātes priekšā un lūdz piedošanu par visu, ar ko esam viņu sāpinājuši. Ģimenē bērniem stāstīsim par savu māti, par viņas mīlestību, uzupurēšanos. Lai gaišas atmiņas par viņu ievijas bērnu dvēselītēs. Stāstīsim par savām bērnu dienām. Lai dzirdēto kā dārgu mantu viņi nestu sev dzīvē līdzi. Stāstīsim par mūsu Latvijas varoņu, valstsvīru un rakstnieku mātēm, lai izaug jauni latvieši, ģimenes tēvi un mātes – tautas nākotnes veidotāji.
Bet, kam māmuliņa – kapu kalniņā, aiziesim, pušķosim kopiņu maija ziediem! Noliekot ziedus uz viņas kapa, domās atgriežamies pagātnē, kad viņa vēl bija mūsu vidū. Tikai tad, kad māte mirusi, saprotam, ko esam zaudējuši. Māte, dzīva vai mirusi, viņas tēls iet mums līdzi visu mūžu, vada, sargā, pārdzīvo mūsu neveiksmes, priecājas par panākumiem. Varam droši iet pa dzīvi, ja esam saņēmuši mātes svētību.
Mīļotās mātes! Lai skaistākie ziedi un mīļākie vārdi priecē jūs Mātes dienā!
