Līdz pašvaldību vēlēšanām, kas notiks 3. jūnijā, aicināsim uz sarunu tos, kuri pretendē uz Jelgavas pilsētas, Ozolnieku un Jelgavas novada domes priekšsēdētāju amatu. Pirmā no publikācijām veltīta Latvijas Reģionu apvienības izvirzītajam Jelgavas mēra kandidātam Gunāram Kurlovičam.
– Esat dzimis Dobelē, audzis Krimūnās, Jelgavu iepazināt jau vidusskolas laikā. Kādas ir jūsu bērnības un jaunības atmiņas?
Mani vecāki strādāja Krimūnu Patērētāju biedrībā. Tēvs bija šoferis ekspeditors, māte – grāmatvede. Tēvs diemžēl ir viņā saulē, bet mamma Krimūnās, nupat nosvinējām 90 gadu.
Vēsture mani interesēja jau pamatskolā, jo ļoti aizrāva grāmatas par arheoloģiju, bet par arheologu tā arī nekļuvu. Ejot Jelgavas 2. vidusskolā, godīgi atzīšos, loderēju. Ar viduvējām sekmēm augstskolā nebija ko darīt. Uz diviem gadiem aizgāju padomju laikos obligātajā militārajā dienestā. Novgorodas purvos būvēju ballistisko raķešu palaišanas punktus. Pēc karadienesta bija cits skatījums uz dzīvi. Iestājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, ko pabeidzu ar izcilību. 3. kursā apprecējos, pārgāju uz neklātieni un strādāju Krimūnu pamatskolā par vēstures skolotāju. 1986. gadā, kad beidzu studijas universitātē, tiku iecelts par tās direktoru. Kad sākās atmoda, draugs jau kopš vidusskolas Andris Tomašūns mani uzaicināja kopā veidot Spīdolas ģimnāziju. To mēs arī sešus gadus darījām. Dzīvoju Dambja ielā, kur tolaik bija Izglītības pārvaldes un Spīdolas ģimnāzijas dienesta dzīvokļi.
– Līdz šim Jelgavā visilgāk esat strādājis pilsētas pašvaldībā. Turklāt pārmaiņu laikā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā.
1996. gadā man piedāvāja vadīt Izglītības un kultūras departamentu, bet pēc vēlēšanām 2001. gadā notika tas retais gadījums, kad pilsētas izpilddirektoru izraudzījās nevis pēc politiskās piederības, bet gan profesionālās kvalifikācijas, pieredzes pašvaldību darbā. Tas bija interesants laiks. Veicām pašvaldības pārvaldes reformu. Pašvaldības aparātu centāmies izveidot kompaktu un efektīvu. Atsevišķas funkcijas atdevām kā ārpakalpojumu. Savukārt pašvaldība kā pakalpojumu sniedzējs tika sertificēta starptautiski atzītajam ISO kvalitātes standartam. Bija jāizveido finanšu piesaistīšanas mehānisms, sākām apgūt PHARE projektus. 2001. gadā pašvaldības centrālajā aparātā strādāja 165 darbinieki. Reformas rezultātā tas samazinājās līdz 105. Vēlāk, kad iestājāmies ES un sākās struktūrfondu apguve, aparātu nācās palielināt līdz 130 darbiniekiem.
– Jūsu vārds šajā laika posmā saistās ar sekmīgu pašvaldības dalību ES atbalstītajos projektos.
Senajiem babiloniešiem ir teiciens: «Ja debess tev sūta dateles, tad atver muti!» Šodien praktiski visa ES struktūrfondu nauda atbilstoši Nacionālā attīstības plāna mērķiem ir sadalīta deviņām pilsētām, 21 reģionālās nozīmes attīstības centram un 89 pārējiem vietējās nozīmes centriem. Maz palicis tādu fondu un programmu, kur pašvaldības savā starpā konkurē. Līdz 2007. gadam tā bija cita spēle. Konkurence bija liela. Tad bija ļoti no svara iesniegto projektu kvalitāte, arī lobiji, kas varēja palīdzēt atrast risinājumus. Man jau bija projektu vadītāja pieredze darbā ar dažādiem starptautiskiem fondiem, programmām un organizācijām.
– Pērnā gada nogalē mēra Andra Rāviņa komanda prezentēja «Cargo Center Jelgava» projektu, kas sola Jelgavai investīciju pieplūdi no Austrumiem. Pat pusotra miljarda eiro apmērā!
Neesmu redzējis prezentāciju, bet domāju, ka šī loģistikas parka teiksma nav pietuvināta realitātei. Manuprāt, maz ticami, ka ne no šā, ne no tā Jelgavas vecajā lidlaukā, kur visa infrastruktūra jāuzbūvē no jauna un zeme vēl jāizpērk, kāds būvēs loģistikas centru. Visticamākais scenārijs, domāju, ir tāds, ka starpnieks, iesaistot šajā kapitālsabiedrībā pašvaldību, vēlas iegūt milzīgu zemesgabalu – ap 20 procentu no pilsētas teritorijas, ar ko nākotnē noteikti varētu pelnīt. Tiesa, Jelgavā ir veiksmes stāsti ar lielu investīciju piesaisti, piemēram, automobiļu dzesēšanas iekārtu ražotāja vācu uzņēmuma «AKG Thermotechnic Lettland» ienākšana. Uzņēmums ne tikai uzcēla savu rūpnīcu, bet arī nopirka maksātnespējīgo «AMO Plant». Pašvaldībai ir jāstrādā, lai piesaistītu ārzemju investīcijas, taču nedrīkst pilsētu padarīt atkarīgu no viena diviem mega uzņēmumiem. Ja tas kaut kādu iemeslu dēļ beidz pastāvēt, pilsētai tā ir sociāla katastrofa. Mēs savās nostādnēs vairāk pievēršamies vietējiem uzņēmumiem. Viņi būtu tas spēks, uz kuru jābalsta Jelgavas ekonomika.
– Kā vērtējat pilsētas saimniecisko attīstību?
Negribu būt skarbs, tomēr jāatzīst, ka ir iestājusies zināma stagnācija. Finanšu ministrijas mājaslapā publicētajās tabulās par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķinu varam redzēt, ka vēl 2013. un 2014. gadā Jelgavā pašvaldības ienākumi ievērojami pārsniedz robežu, kas atdala pašvaldības, kuras saņem dotāciju, no pašvaldībām, kuras ir atbalstāmas. 2015. gadā Jelgava ļoti pietuvojās dotējamo pašvaldību robežai, kas liecina par problēmām ekonomiskajā attīstībā. 2015.–2016. gadā finanšu izlīdzināšanas mehānisms tika mainīts, un Jelgava nav to trīs nacionālās attīstības centru (Rīgas, Jūrmalas un Ventspils) vidū, kas ir donori Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondam, bet gan saņēmēja. Mums katru rītu 12 tūkstoši aizbrauc strādāt uz Rīgu, un mēs neizjūtam tās attīstības problēmas, kas, piemēram, ir Rēzeknei, kur tuvumā nav lielpilsētas, kurp doties darbā. Taču droši vien mēs varētu pamācīties no Valmieras, kas samērīgi un mērķtiecīgi attīstījusi uzņēmējdarbību un kur tiek celtas dzīvojamās mājas, jo cilvēki uz turieni pārceļas dzīvot. Valmiera jaunajā finanšu izlīdzināšanas sistēmā praktiski iztiek ar saviem ieņēmumiem. Es negribu teikt, ka viss Jelgavā ir slikti, bet varam strādāt gudrāk.
– Kādi tad ir svarīgākie priekšnoteikumi sekmīgai pilsētas attīstībai nākamajā četru gadu periodā?
Pirmkārt, atbalsts vietējiem uzņēmumiem. Būtu labi, ja tie izvēlētos attīstīties pilsētā, nevis blakus Ozolniekiem vai citos novados. Ļoti pārdomātai jābūt ārzemju investīciju piesaistei. Nevar grābt visu, kas nāk. Jāatceras, ka viss uzbūvētais un izveidotais būs arī jāuztur.Otrkārt, pilsētvides uzlabošana. Patlaban aktualizējusies problēma, ka pie Lielupes tilta un pils pašā pilsētas reprezentablākajā vietā, kur savulaik domāja varbūt būvēt bibliotēku, ir dota būvatļauja lielveikala celtniecībai. Tas arī norāda uz nepilnībām pilsētas detālplānojumā. Taču pašvaldībai jāatrod lielāki līdzekļi ne tikai pilsētas centra, bet arī, piemēram, daudzdzīvokļu māju iekšpagalmu sakārtošanai. Tajos 13 hektāru zemes pieder pašvaldībai, un tai nav aizliegts tur būvēt bērnu laukumus, automašīnu stāvvietas un citus cilvēkiem vajadzīgus objektus. Arī mazās ielas, kur atrodas individuālās mājas, dažkārt izskatās sliktāk nekā lauku grants ceļš. Kaut vai trim četrām mazajām ielām gadā vajadzētu atjaunot segumu. Piemēram, Salnas ielā ir izveidots sadzīves atkritumu šķirošanas laukums, taču asfalta līdz turienei nav, ir izbrauktas bedres.
Treškārt, pašvaldībai vajadzētu sociālā atbalsta programmu ģimenēm ar diviem un vairāk bērniem. Parasti tās ir spējīgas sevi uzturēt, taču nevar atļauties ņemt hipotekāros kredītus un paplašināt mājokļus. Turpretī pašvaldībai ir dzīvokļu fonds, ko tā varētu piedāvāt ģimenēm, kurām mājoklis kļuvis par šauru. Tā būtu pašvaldības brīvprātīga iniciatīva.
– Jūs esat piedalījies pašvaldību vēlēšanās arī agrāk, tostarp 2013. gadā, kad startējāt no «Vienotības». Tagad pārstāvat Latvijas Reģionu apvienību.
Toreiz biju sarakstā pēdējais un mans lēmums bija arī emocionāls, lai parādītu jelgavniekiem, ka es tepat vien esmu. Kaut gan neesmu Latvijas Reģionu apvienības biedrs, šī partija mani uzrunāja, un es pieņēmu šo izaicinājumu. Manuprāt, jau labu laiku pilsētai nepieciešams jauns skatījums uz attīstību. Ir jāpiedāvā kaut nedaudz cita alternatīva tai pašvaldības politikai, kas īstenota līdz šim.
