Noras Bumbieres 70 gadu jubilejas piemiņas koncertā piedalījās arī Zigfrīds Muktupāvels, bet Maestro likumsakarīgi bija koncerta galvenā «ass». Būs pagājusi tieši nedēļa, un abus māksliniekus 19. martā atkal redzēsim uz Jelgavas Kultūras nama skatuves programmā «Krāsu balāde. Vārds mūzikā». Par to un citām ne tikai ar mūziku saistītām lietām «Ziņu» saruna ar Zigfrīdu Muktupāvelu.
– Pat nezinu, kā īsti jūs uzrunāt, jo jau labu laika sprīdi esat ne tikai mūziķis, bet arī masu mediju darbinieks – Latvijas Radio 1 «Kultūras rondo» un LTV1 raidījuma «100 gramu kultūras. Nacionālie dārgumi» vadītājs.
Vienkārši – plaša profila speciālists, tā laikam būs visprecīzāk. Ja nopietni, ne uz vienu no šiem darbiem neesmu speciāli tiecies. No radio man vienkārši piezvanīja un pajautāja – vai negribu pamēģināt vadīt šo raidījumu. Tā arī turpinu mēģināt. Laikam jau atzina par labu esam, ja reiz vēl joprojām esmu tur. Līdzīgi bija arī ar televīziju.
Radio pirmkārt un galvenokārt tagad ir mans pamatdarbs, un laimīgā kārtā televīzijas raidījums ir par to pašu kultūras tēmu. Atzīšos, šī joma ir man tuva un interesanta. Man patīk tikties un parunāties ar ievērojamiem kultūras cilvēkiem. Ja šie raidījumi būtu, piemēram, par politiku, es sen jau būtu aizgājis.
– Bez dziedāšanas koncertos un raidījumu vadīšanas jums ir vēl viena darbības joma, jo esat nospēlējis tuvu pie diviem desmitiem lomu dažādos mūziklos un rokoperās.
Tad uzmanīgi jāpārskaita, domāju, tik daudz jau nu nav vai arī ne katra ir īpaši nozīmīga. Liela daļa no tām ir, tā teikt, gadījuma rakstura. Par nozīmīgu uzskatu Jāņa Lūsēna mūziklu «Māte un neitronbumba» ar Jevgeņija Jevtušenko vārdiem, kas bija pirmais šāda veida darbs manā karjerā, vēl ar zvejnieku kolhoza «Boļševiks» estrādes orķestri «Neptūns», ko tolaik vadīja Jānis Lūsēns. Bet vislielākā un nozīmīgākā bija Dzejnieka loma Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperā «Kaupēn, mans mīļais», svarīgs savam laikam bija arī Līkcepures tēls Zigmara Liepiņa un Māra Zālītes rokoperā «Lāčplēsis».
– Esat muzicējis dažādās grupās, bet mūzikas cienītāju atmiņā vēl ilgi paliks sadarbība ar komponistu Jāni Lūsēnu tajā laikā izcilajā rokgrupā «Zodiaks», ko pelnīti var uzskatīt par vienu no visu laiku labākajām Latvijas muzikālajām vienībām.
Protams, tad bija panākumi pat starptautiskos konkursos. Sadarbībai ar Jāni manā dzīvē bijusi diezgan izšķirīga loma. Viņš ir mans komponists, tāpat kā Nikam Matvejevam savulaik bija Mārtiņš Brauns vai Ievai Akuraterei kopš «Pērkona» pirmsākumiem – Juris Kulakovs.
– Varbūt tas būs ne pārāk ērts jautājums, bet pēc iepriekš minētajiem nozīmīgajiem muzikālās karjeras soļiem rodas jautājums par grupu «bet bet», kurā darbojaties jau vairāk nekā gadsimta ceturksni un kuras izpildītos skaņdarbus pat pie labākās gribas grūti nosaukt par augstākās raudzes mūziku.
Tā arī nav augstākās raudzes mūzika. Tā jāuztver kā izklaide – atslodze gan mums, gan skatītājiem. Zēni vienkārši šad un tad sanāk kopā un uzspēlē, pēc tam parunā par dzīvi un pēc koncerta varbūt arī iedzer kādu glāzīti. Katrai lietai ir sava vieta, nevar jau visu uztvert pārāk nopietni. Pagājušajā gadā ar «bet bet» izbraukājām vai visu Latviju, un nevar teikt, ka publika būtu palikusi neapmierināta. Priecīgi bija gan skatītāji, gan mēs paši. Galvenais ir saprast, kāda mūzika iederas konkrētajā vietā un pasākumā. Kāzās taču nespēlēsi to pašu, ko bērēs.
– Tagad jūsu repertuārā aktuāls kļuvis Maestro Raimonds Pauls. Jelgavnieki ar nepacietību gaida svētdienu, kad būs iespēja noklausīties programmu «Krāsu balāde. Vārds mūzikā».
Ar Maestro esam sadarbojušies vairākas reizes. Tagad varu atzīties, ka man ir tāda privilēģija, ka gan es, gan Raimonds Pauls strādājam Latvijas Radio, varbūt šis apstāklis atviegloja jaunās programmas tapšanu, jo mums nav problēmu satikties.
Viena no galvenajām personām šajā pasākumā ir dzejnieks Jānis Peters – visas 15 dziesmas tapušas ar viņa dzeju. Abus šos cilvēkus par viņu radošo aktivitāti var tikai apbrīnot.
– Jūs ne tikai dziedāšot, bet arī skandēšot dzeju. Tā ka tiešām esat plaša profila speciālists.
Šo pienākumu pildu labprāt, šoreiz gan varbūt jālieto vārdiņš «diemžēl», jo faktiski tas lielā mērā ir dzejnieka ne pārāk labā veselības stāvokļa dēļ. Jānis Peters ir piedalījies vairākos koncertos, bet izbraukāt visu Latviju nav iespējams. Toties viņa klātbūtne, kaut neklātienē, ir pastāvīga – koncerti laika gaitā mainās, jo dzejnieks aktīvi piedāvā arvien jaunus dzejoļus.
Tā ka «Krāsu balāde. Vārds mūzikā» drīzāk uzskatāma par kamerstila programmu, jo uz skatuves būsim tikai mēs divi – Maestro un es. Izklausās jau ļoti pagodinoši. Maestro tiešām pelnījis viskrāšņākos epitetus, klavieru taustiņi viņa pirkstos joprojām dzīvo tikpat melodiski kā pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem.
– Mūzikas nama «Daile», kas ir šīs programmas galvenais organizators, preses relīzē citēti jūsu vārdi: «Tas ir labākais, kas manā mūžā ir noticis.»
Varbūt tas izklausās pārāk skaļi. Iespējams, vainojams arī mans ne pārāk mazais gadu skaits (Z.Muktupāvels dzimis 1965. gada 11. aprīlī – red.), bet tieši šāds kamerstila koncerts man pašreiz ir vistuvākais. Esmu ievērojis, ka man vairs nepatīk skaļa mūzika, vienkārši «ausis netur». Un muzicēt divatā ar Maestro ir bezgala liels gods un atbildība. Esam to darījuši arī ar Jāni Lūsēnu, tikai tad netika rakstītas speciālas programmas.
– Un nākotnes plāni…
Kādi nu tur īpašie plāni. Vijoli «čīgāju» katru dienu vairāk sava prieka pēc – lai uzturētu formu. Tas pats attiecas arī uz dziedāšanu, jo mans pamata maizes darbs tagad ir Latvijas Radio – tur arī uzkrāju līdzekļus savai ne tik tālajai pensijai. Negribu teikt, ka tas nav iespējams, bet ar mūziku vien mūsdienās sevi nodrošināt nav tik vienkārši. Tad vajadzīgs mazliet citāds raksturs nekā man.
