Brandenburga ir salīdzinoši viegli sasniedzams galamērķis, kur pavadīt skolēnu brīvlaiku.
Jau otro gadu pavasara skolēnu brīvdienās dodamies nelielā ceļojumā ar bērniem. Pērn brauciena galamērķis bija Austrija, šogad – Vācija. Nosacījumi – lai nav pārlieku garš ceļš, lai tas ir veicams ar automašīnu (tomēr sanāk lētāk nekā lidojums, autonoma un citi izdevumi).
Pirmā nakšņošanas vieta izvēlēta netālu no Poznaņas Polijā. Jādomā, šo pilsētu zina lielākā daļa ceļotāju no Latvijas, jo tieši tās apkārtnē nereti tiek izvēlēts nakšņošanas punkts Eiropas pārceļojumos. Mēs neesam izņēmums. Līdz Poznaņai ir tieši tik liels attālums, lai to spētu nobraukt. Lielpoliju šķērsojošais autobānis, protams, nav pats aizraujošākais ceļa posms, toties pa to var ātri veikt lielu gabalu. Interesanti, bet secinām, ka daudzo gadu ceļošanas pieredzē nemaz neesam bijuši pašā Poznaņā. Tiek nolemts to labot, apmeklējot pilsētā esošo Palmu māju.
Lielpolija, kur izvietojusies Poznaņa, tiek uzskatīta par Polijas valstiskuma šūpuli. Lielpolijā atrodas divas pirmās valsts galvaspilsētas – Gņezno un Poznaņa. Lielpolijas iedzīvotājus jau izsenis uzskata oar strādīgiem un kārtīgiem ļaudīm. Komunistu valdīšanas laikā pēc Otrā pasaules kara šīs īpašības gan esot gājušas mazumā, tomēr vietējie lauksaimniecības uzņēmumi strādāja krietni efektīvāk nekā līdzīgie citos valsts reģionos un arī daudzas pilis un lauku savrupmājas šeit ir saglabātas labāk nekā citviet.
Pilsēta iebraucot paveras grandioza – lepnām ēkām un milzīgi platām ielām. Poznaņa ir Lielpolijas galvaspilsēta un arī tās lielākā pilsēta. Šeit jau 8. gadsimtā atradās Poļanu cietoksnis, bet 10. gadsimtā tā bija jaunās Polijas valsts galvaspilsēta. 968. gadā Poznaņa kļuva par Polijas pirmās bīskapijas centru. Pilsētā ir daudz vēsturisku celtņu. Mūsdienās tā ir otrs lielākais valsts finanšu centrs (aiz Varšavas) un nozīmīgs tirdzniecības centrs. Kopš 1921. gada Poznaņā ik gadu notiek gadatirgi, kuros piedalās ražotāji un tirgotāji no visas pasaules.
Poznaņā zem palmām
Palmu māja izrādās patiešām jauka vieta pašā pilsētas sirdī. Tropu siltumā zaļo palmas, apskatāmi kaktusi un citi augi, vienā zālē izvietoti akvāriji ar zivīm, kas pastaigu padara vēl jo interesantāku bērniem. Palmu māja ar pirmajām ekspozīcijas telpām ierīkota jau 1910.–1911.gadā, vēlāk paplašināta, izveidojot papildu zāles augiem, kā arī akvārijus. Tiesa gan, Otrā pasaules kara laikā Palmu māja cieta uzlidojumos un daļa augu aizgāja bojā, jo sagrautajās ēkās tiem trūka siltuma.
Jauka ir ne tikai pastaiga Palmu mājā, noteikti jāizmanto iespēja arī pasēdēt kafejnīcā. Tā īpaša, jo izvietota palmu un citu tropisko augu paēnā. Dzer kafiju un jūties gluži kā uz siltajām zemēm aizbraucis.
Ceļojumā dodamies kopā ar draugu ģimeni, un viens no viņiem ir īsts dzelzceļa vēstures fans, tāpēc spontāni tiek pieņemts lēmums Polijas pusē paviesoties arī no Poznaņas netālajā Volštinā, kas pazīstama kā pēdējā vieta Eiropā, kur saglabājusies regulāra pasažieru dzelzceļa kustība ar tvaika lokomotīvi. Volštinā atrodas iespaidīgs tvaika lokomotīvju depo un muzejs. Tiem, kam ir mazāki bērni, noteikti visu izteiks paskaidrojums – sajūta ir kā pie lokomotīves Tomasa multfilmā.
Starp citu, par tādu kā atrakciju, braucot pa Polijas mazajiem ceļiem, izvēršas mājputnu ieraudzīšanas sacensības. Neliekas, ka Poliju būtu «ķērušas» bailes no putnu gripas. Pretēji Latvijā noteiktajam pie daudzām privātmājām mājputni redzami bez stresa kašājamies brīvdabā un kūtīs nav ieslodzīti. Vēlāk arī Vācijā vairākās vietās manām mājputnus piemāju dārziņos.
Pie stārķiem un ne tikai
Vācijā naktsmītni esam atraduši precīzi pa vidu starp Berlīni un Hamburgu – pavisam nelielā pilsētiņā Perlebergā. Mājā, kur apmetamies, pusi viesiem izīrē saimnieki – nīderlandieši Henks un Valda. Nams ar skaisto nosaukumu «Carpe Diem» tiešām ir izcila vieta, kur apmesties divu ģimeņu kompānijai.
Turpat kaimiņu ielā netālu no mums atrodas vietējais zoodārzs. Lai gan sākotnēji, skatoties kartē, rodas iespaids, ka tas ir pavisam neliels, īstenībā zoodārzs aizņem ievērojamu teritoriju vietējā mežā. Zvēri izvietoti brīvi plašos nožogojumos un izturas neticami relaksēti. Neviens nemūk prom no cilvēkiem tālākajā nožogojuma stūrī. Pat vilki izskrien lepnu riksi turpat gar apmeklētajiem. Vairākos nožogojumos drīkst doties arī apmeklētāji. Par laimi, tas nav pie vilkiem, bet paciemoties pie kaziņām var jebkurš. Uzmanīgi aizverot durvis, drīkst ieiet arī pie papagaiļiem. Tiesa, jārēķinās, ka lidoņi (kuru tur ir tiešām daudz) var arī noķēzīt. Mums paveicas un viesošanās pie putniem beidzas ar tīrām drēbēm. Vieni no mūsu favorītiem ir surikati. Būdami visai sabiedriski, tie izlien no migas, tikko esam pienākuši pie viņu teritorijas, gatavi draudzēties un izrādīties.
Marts ir īstais laiks, kad šajā Vācijas apgabalā var novērot simtiem putnu. Jādomā, ka dažu dienu laikā tik daudz dzērvju, zosu un citu lidoņu redzējām pirmo reizi. Elbas ieleja Prignicas rietumu pusē ir nepārveidota, dabiska. Šajā apkārtnē lepojas ar to, ka te ligzdo Vācijā arvien retāk sastopamie stārķi.
Pilsēta, kurā esam apmetušies, dižojas ar skaisto tirgus laukumu, franču bruņinieka Rolanda smilšakmens statuju un Jēkaba baznīcu (Jakobskirche).
Brandenburgas novads (tajā izvietojusies Perleberga) atrodas zemienē, kuru krustām šķērsām caurauž upes, kanāli un ezeri. Viduslaiku sākumā par teritoriju, kas tagad pazīstama kā Brandenburgas federālā zeme, nikni cīnījās dažādas ģermāņu ciltis. Vēlāk šo reģionu iekaroja vācieši, un 1157. gadā tajā sāka valdīt Brandenburgas markgrāfi. Pirmais valdnieks bija Albrehts Lācis no Askānu dzimtas, bet kopš 1415. gada kūrfirsti sāka pārvaldīt Hoencolleru dinastija. 1618. gadā Brandenburgas kūrfirste apvienojās ar Prūsijas hercogisti. Diemžēl reģions tika iesaistīts Trīsdesmitgadu karā un cieta ievērojamus zaudējumus. Brandenburgu izlaupīja, un tās iedzīvotāju skaits stipri samazinājās, vajadzēja paiet daudziem gadiem, līdz Brandenburga atkal atspirga. 1701. gadā, kad kūrfirsts Frīdrihs III sevi kronēja par karali Frīdrihu I, Brandenburga kļuva par Prūsijas karalistes sastāvdaļu. Kaut gan Berlīne joprojām bija spēcīgs rūpniecības un kultūras centrs un galvaspilsētas statusu saglabāja arī Prūsijas karalistē, ievērojama loma Brandenburgas dzīvē bija Potsdamai. Pārējās šī reģiona pilsētas ne ar ko īpašu neizcēlās. Arī mūsdienās Potsdama ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem šai novadā. Mēs gan šoreiz to savā maršrutā neiekļaujam.
Atmiņas par robežu
Apbraukājot tuvējo apkārtni Elbas ielejā, neviļus uzduramies piemiņas plāksnei Hansam Georgam Lemmem pašā upes krastā. Tā vēsta, ka Hansu 21 gada vecumā 1974. gadā nogalinājuši VDR robežsargi. Puisis mēģināja nokļūt Rietumvācijā, vēlā augusta vakarā pārpeldot Elbu. Apsardze viņu pamanīja un neļāva izkļūt no upes. Galu galā jaunieti smagi savainoja ar laivas dzinēju.
Tas viss nenotika nemaz tik sen. Vēstures apliecinājumi šajā Vācijas teritorijā ieraugāmi daudzviet, ja vien ir vēlēšanās tos pamanīt. Netrūkst ciemu, kurus toreiz pārdalīja uz pusēm.
Pēc Otrā pasaules kara Vācijai bija jāpārdzīvo smagas sekas. Valsts zaudēja lielu daļu austrumu teritoriju. Vācu tautības iedzīvotājiem tās bija jāatstāj. Tika nolemts Vāciju demilitarizēt. Četras sabiedrotās valstis – ASV, PSRS, Lielbritānija un Francija – Vāciju sadalīja okupācijas zonās, kuras sabiedrotajiem vajadzēja pārvaldīt tik ilgi, kamēr Vācijā nostabilizēsies demokrātiska sabiedriskā iekārta.
1949. gada 23. maijā trijās rietumu zonās tika izveidota Vācijas Federatīvā Republika, bet 1949. gada 7. oktobrī padomju zonā nodibināja Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR). Tiesa gan, demokrātija bija tikai nosaukumā, faktiski tā kļuva par vienu no Padomju Savienības satelītvalstīm. VDR veidoja austrumu bloka vistālāko rietumu priekšposteni un tika pakļauta stingriem ierobežojumiem.
Tādus protestus kā strādnieku sacelšanos, kas uzliesmoja 1953. gada 17. jūnijā Berlīnē, nežēlīgi apspieda. 1959. gadā no valsts aizbēga aptuveni 143 000 cilvēku, 1960. gadā – 199 000. Liela daļa no viņiem bija labi izglītoti speciālisti un jaunieši. Tā kā kvalificētie darba darītāji masveidā aizplūda uz Rietumiem, kā pretlīdzekli turpmākai izceļošanai 1961. gada augustā uzbūvēja ar dzeloņdrātīm nodrošinātu mūra sienu. Daudzi mēģinājumi šķērsot robežu starp abām Vācijām drosminiekiem beidzās ar nāvi.
Vācijas atkalapvienošanos padarīja iespējamu vairāki politiskie notikumi, it īpaši tie, kas saistījās ar Austrumeiropu. Demokrātiskās pārmaiņas, kuras norisinājās Polijā, izraisīja ķēdes reakciju. 1989. gadā, izmantojot savas valsts vēstniecību Prāgā un tad šķērsojot Ungārijas un Austrijas robežu, VDR iedzīvotāji sāka masveidā bēgt. Tā paša gada 9. novembrī krita Berlīnes mūris un austrumvācieši varēja doties projām pavisam brīvi.
Ceļojot pa Brandenburgu, nereti var ieraudzīt vecos robežstabiņus un informatīvas zīmes, ka tur atradusies robeža starp VDR un VFR. Kā apliecinājums tam apskatāmi arī vēl saglabājušies robežtorņi.
