Dobeles Valsts ģimnāzija gatavojas jauna korpusa celtniecībai un skolas 95 gadu jubilejai.
Dobeles Valsts ģimnāzijā «Ziņas» viesojas vēsturiskajā martā, kad 1922. gadā tika pieņemts lēmums dibināt ģimnāziju. Tolaik tā atradās kopā ar policiju ēkā, kur patlaban mājvietu radusi Dobeles Mūzikas skola. Savukārt uz Dzirnavu ielu 2, kas paslēpusies uzreiz aiz pagājušā gadsimta 60. gadu beigās celtās plašās un savulaik par Pasaules Bankas līdzekļiem renovētās Dobeles 1. vidusskolas, skolēni pārcēlās, kad tika pabeigts 1938. gadā sāktais skolas būvniecības projekts. Jāpiebilst, ka tā autors bija toreizējais Izglītības ministrijas būvtehniskā biroja vadītājs Indriķis Blankenburgs. Nu skola, kas padomju gados bija cieši savijusies ar pašreizējo vidusskolu, piedzīvojusi pat 1500 skolēnu soļus, 1998. gadā ieguva ģimnāzijas, bet vēl pēc pieciem gadiem Valsts ģimnāzijas statusu, ir jaunu pārmaiņu priekšā. Direktore Inese Didže un viņas vietnieki Kristīne Pakule un Andris Jakovļevs pārliecināti, ka tas ļaus pulcēt vēl vairāk zinātkāru bērnu un gūt vēl lielākus mācību sasniegumus.
– Kā izvēlaties savus skolēnus un vai viņu dēļ «nekarojat» ar blakusesošo Dobeles 1. vidusskolu?
I.Didže: Ar kaimiņiem sadzīvojam labi un par skolēniem necīnāmies. Lai mācītos mūsu skolā, notiek zināma atlase. Kritēriji ir dažādi, bet galvenie ir mācību sasniegumi. Līdz ar to pie mums ierodas bērni, kuri to spēj un mērķtiecīgi vēlas. Nav tā, ka mums vajadzētu viņus no kaut kurienes raut, mānīt un piedāvāt nezin kādus labumus. Līdz šim pašvaldība ir noteikusi, cik klases varam atvērt, un skola ir pilna. Patlaban no 7. klases pie mums mācās 350 bērnu. Vidusskolā piedāvājam trīs izglītības programmas. Lielākais pieprasījums ir matemātikas un dabaszinātņu programmai. Tā no trim 10. klasēm šī programma ir divās, bet trešajā klasē – komercizglītība kopā ar humanitāro programmu. Līdzīga situācija ir 11. klasēs. Savukārt 12. klases mums ir divas – viena ar matemātikas, bet otra komercizglītības un humanitāro programmu. Šis ir gads, kad piedzīvojām tā saucamo demogrāfisko bedri, no kuras kāpjam ārā, un skolēnu skaits mums jau ir ar mazu plusiņu. Vidusskolā atlase nav liela – drīzāk neviens nepaliek pāri, jo viņi zina, kāpēc šeit atnākuši, un tādu, kas nevēlas mācīties, praktiski nav. Savukārt 7. klasēs gan paliek aiz svītras. Piemēram, šajā mācību gadā atteicām 16 bērniem. Skolēni pamatā ierodas no Dobeles novada, bet ir arī no Jelgavas novada, Auces un citām pašvaldībām. Ja nepieciešams, ir iespēja palikt Dobeles Amatniecības un vispārizglītojošās vidusskolas kopmītnē, bet patlaban nevienam nav šādas vajadzības.
K.Pakule: Klases ir pilnībā nokomplektētas, bet, ja vecāki ļoti vēlas, lai viņu bērns ar pietiekami labiem mācību sasniegumiem pie mums mācītos, nāk un runā, viņi paliek tā saucamajā pelēkajā rindā, gaidot, kad atbrīvosies kāda vieta. Piemēram, uz manu audzināmo 7. klasi patlaban gaida divi skolēni. Bērni pirmkārt nāk šeit pēc izglītības kvalitātes. Vecāki aptaujā atzina, ka šajā skolā viņu bērnu raksturs ir uzlabojies, beidzot skolēns sācis saprast, kas ir mājas darbs, kāda nozīme vērtējumam. Viņi te nāk arī pēc kārtības un klusuma. Otrā skolā mācās arī sākumskolas bērni, un troksnis tur ir liels. Taču pamatskolas posmā mēs izjūtam vajadzību arī pēc tādas kā korekcijas klases, kur paliktu tie, kuri ļoti vēlas pie mums mācīties, bet kuru vērtējumi nav tik augsti, lai viņi varētu konkurēt un šeit iestāties. Tomēr pagaidām nav kur šādu klasi iekārtot.
– Kas vēl jūs atšķir no blakusesošās un citām vispārizglītojošām skolām? Ievēroju, ka jūsu plānotājs iekrāsots zaļā un dzeltenā krāsā.
I.Didže: Skolēni šeit var vairāk attīstīt savas spējas. Stundu plāns pamatskolā vairāk atbilst dabaszinātņu novirzienam. Būtiski atšķiramies ar to, ka mācāmies blokos. Tas notiek jau kopš laikiem, kad kļuvām par ģimnāziju. Blokā ir divas viena priekšmeta mācību stundas, piemēram, 40 minūtes matemātika, piecas minūtes starpbrīdis un atkal 40 minūtes matemātika. Taču problēmas ir ar stundām, kas nedēļā ir nepāra skaitlī. Ja tā ir viena stunda, tad vienu nedēļu notiek divas šādas stundas, bet otru nedēļu no tām ir brīvs. Tāpēc mūsu stundu saraksts ir ļoti sarežģīts un, lai nesajauktu, esam ieviesuši zaļās un dzeltenās nedēļas. Skolēniem un vecākiem arī ļoti uzmanīgi jāseko līdzi, kuri priekšmeti kurā nedēļā notiek. Intensīvi izmantojam e-klasi, kur viss ir atspoguļots, tāpēc lielu problēmu nav. Blokos ir divi, trīs, četri priekšmeti dienā, līdz ar to skolotāji var vairāk un dziļāk plānot savu darbu. Taču ir arī savi mīnusi. Piemēram, ja bērns saslimst un nav tajā nedēļā, kur ir mazais stundu skaits, var teikt, ka viņš veselu mēnesi nav šo priekšmetu redzējis. Līdzīgi ir ar skolotājiem. Tāpēc ļoti cenšamies izvērtēt pedagogiem piedāvāto kursu lietderību. Maksimāli izvairāmies no «tukšajām» stundām un darām visu, lai tās notiktu pēc saraksta. Skolotāji arī ļoti ieraduši mainīties stundām, lai nosegtu visu stundu sarakstu. Brīvstundas gadās ļoti reti – ja skolotājs pēkšņi saslimis un tiešām nav kas aizvieto. Taču klasē ar savu stundu var ieiet arī sociālā pedagoģe vai skolotājs, kurš stāsta par zinātniski pētnieciskajiem darbiem.
– Kādas prasības ir jūsu skolēniem? Vai visām ieskaitēm jābūt nokārtotām, atzīmēm izlabotām un mājas darbiem izpildītiem?
I.Didže: Jā, protams! Taču bērni ir kā jau bērni – daļa saprot, ka nākuši šeit mācīties, bet citiem tas vairākas reizes jāatgādina. Mācoties blokos, bērni praktiski nedrīkst slimot un viņam nevar būt dažādu blakus problēmu, kāpēc nenākt uz skolu. Vecākiem jābūt pietiekami apzinīgiem, lai pusaudzi noturētu veselu, panāktu, ka viņš sevi nesatraumē un naktīs kārtīgi izguļas, lai viņš skolā būtu absolūti darbaspējīgā formā un varētu intensīvi strādāt.
K.Pakule: Pamatskolas posmā, kad bērni ir sapratuši, uz ko nākuši, veidojas ļoti veselīga konkurence. Pirmais pusgads aizrit aklimatizējoties. Kad viņi sapratuši, ko te var iegūt, kad aug dinamika, skolēniem tas ļoti patīk. E-klase piedāvā dažādus reitingus. Tad nu viņi pēta, kurā vietā kurš atrodas, cits citu pamudina, sacenšas starp paralēlklasēm. Savukārt vidusskolā motivē tas, ka šis izglītības posms nav obligāts. Ja nespēj izpildīt mācību prasības – uz redzēšanos!
– Viena no lielākajām problēmām izglītības sistēmā patlaban tiek minēta skolēnu pārslodze. Vai jūsu audzēkņi spēj izturēt šādu mācību slodzi, ņemot vērā, ka daudzi apmeklē arī mūzikas, mākslas un sporta skolas? Vai novērojat arī skolēnu atbirumu?
K.Pakule: Es to tā nevarētu teikt. Drīzāk ir skolēni 7. klasē, kuri sagrābušies par daudz. Viņiem ir dažādi pulciņi un sporta nodarbības pilsētā, vēl arī interešu izglītība skolā. Tad gan jāizvērtē, ko svarīgāko paturēt un ko atmest. No otras puses – pie mums mācījās puisis, kurš dziedāja korī un ansamblī, dejoja deju kolektīvā, spēlēja teātri, mācījās ģitāru, aktīvi darbojās skolēnu pašpārvaldē un ļoti normāli mācījās. Tas arī ir ļoti svarīgi, ka bērni iemācās plānot savu laiku, būt patstāvīgi. Tas vēlāk noder studijām.
I.Didže: Audzēkņu atbirums vidusskolā mums ir, bet ļoti neliels. Dažreiz sociālie apstākļi ir tādi, ka jaunietim jāiet strādāt, bet tas gadās reti. Piemēram, šogad vienu atskaitījām, jo sapratām, ka nevarēsim sastrādāties – viņam bija savi mērķi sportā, kas prasīja daudz laika. Līdz ar to viņš netika galā ar mācībām. Pakāpju, ko darīt, lai nebūtu jāpamet skola, jau ir ļoti daudz. Ir priekšmeta skolotājs, kurš runā, arī klases audzinātājs, sociālais pedagogs, direktora vietnieki. Es esmu pašās beigās, un arī tad skatāmies, kādi būtu risinājumi. Šādos gadījumos reizēm ir tā, ka arī vecāki beidzot atrod, kur skolām durvis, un iepazīstas ar klases audzinātāju.
– Pie durvīm klauvē jaunais kompetencēs balstītais izglītības modelis, kas sola sagriezt kājām gaisā visu līdzšinējo sistēmu. Kā jūs to raksturotu?
I.Didže: Domāju, mums tas nebūs nekāds lielais pārsteigums, jo daudzas lietas, kas vērstas uz kompetencēs balstītu pieeju, jau darām gadiem ilgi. Piemēram, sadarbojoties ar Pētera Upīša Dārzkopības institūtu, «Latvijas valsts mežiem», vietējiem uzņēmējiem un muzejiem, braucot ekskursijās un piedaloties apkārtnes sakopšanas talkās. Taču precīza plāna, kā izpaudīsies šis modelis, vēl nav. Gaidām solīto mājaslapu ar skaidrojumiem. Diemžēl netikām iekļauti pilotskolu skaitā, kas izmēģinās jauno kompetencēs balstīto izglītības modeli. Taču skaidrs, ka vairāk jākoncentrējas uz dzīvē praktiski izmantojamām zināšanām. Tāpat svarīgi, vai vecāki ved bērnus ārpus mājas, sarunājas, skaidro apkārt notiekošo. Piemēram, kādā valsts pārbaudes darbā bija uzdevums par virpuļdurvīm. Daļa bērnu to nevarēja izrēķināt tādēļ vien, ka nezināja, kas tās par durvīm. Tuvumā mums tādu nemaz nav, un, ja bērns arī kādreiz caur tādām gājis, neviens nav nosaucis vārdā, ka tās ir virpuļdurvis.
– Kā rudenī pārdzīvojāt algu reformu, kad, piemēram, slodze palielinājās līdz 30 stundām nedēļā un minimālais atalgojums par likmi pieauga līdz 680 eiro?
I.Didže: Algu reforma mūsu gadījumā nav pārāk vilinoša. Tādēļ no ģimnāzijas neviens skolotājs neaizgāja, bet atalgojums nevienam pedagogam nav audzis. Esam pārstrukturējuši visu, ko vien varējuši. Nedaudz vairāk tiek apmaksāta administrācija, ko arī nosaka Ministru kabineta noteikumi. Taču lielā sajūsmā par to visu mēs neesam. No otras puses – reformas ar sajūsmu vien jau nevar veikt.
– Patlaban gaisā ir vēl viena reforma, kad pašvaldībām būs jākārto savs skolu tīkls. Kā redzat sevi šajā procesā?
I.Didže: Patlaban esmu vienā darba grupā, kur iesaistīti valsts ģimnāziju direktori. Tur runājam arī par skolu tīklu. Karšu izdevniecība «Jāņa sēta» patlaban veido šo tīkla vizuālo un saturisko veidojumu, kurā ekonomiskie ģeogrāfi un citi speciālisti izpētījuši vietējās iespējas. Pieņemu, ka tas būs grūti. Ko darīt mazajām skolām? Kad skola ir maza, un cik tālu ir tuvu? Nav tādas definīcijas. Drīzāk jāskatās, kāda ir piekļūšana vienai otrai skolai. Mēs gan esam ievērojuši, ka maza skola, kur varētu īstenot individuālu mācību pieeju, ne vienmēr nozīmē izglītības kvalitāti. Redzam, ka, piemēram, bērns nav turējis rokā vārdnīcu, nezina, ko darīt ar atlantu un kas ir mājas darbs.
– Tas nozīmē, ka jūs savu nākotni saredzat stabilu un ģimnāziju nesapludinās, piemēram, ar blakus esošo lielo skolu?
I.Didže: Patlaban nav tādu bažu, ka mūs varētu sapludināt ar kādiem kopā. Nav bijis tādu signālu. Gluži otrādi – pašvaldība, piesaistot šim mērķim paredzēto ES fondu finansējumu, patlaban strādā, lai uzprojektētu mums jaunu mācību korpusu dabaszinībām. Divstāvu piebūvē iecerēti pieci matemātikas, fizikas, bioloģijas, ķīmijas un informātikas kabineti un neliela konferenču zālīte, kā arī skolotāju istaba. Žēl, ka nav paredzētas rekreācijas telpas skolēniem. Gribētu arī koncertzāli, jo mums ir spēcīgi kolektīvi, kuriem īsti nav kur mēģināt. Taču nebūs arī tās. Tomēr esam ļoti priecīgi, ka tikām sadzirdēti. Ja ļoti stingri saplānotu mācību procesu, varētu nokomplektēt skolu ar 560 skolēniem. Šopavasar projekts būs gatavs, tam sekos būvniecības iepirkums. Ceram, ka līdz 2023. gadam šī ēka būs gatava. Esam iesnieguši arī pašreizējās ēkas pārplānojumu, jo no 2020. gada stājas spēkā MK noteikumi par higiēnas prasībām izglītības iestādēs, kur skolēnam telpā būs jānodrošina divi kvadrātmetri. Domājam, ka šajā ēkā paliks tās klases, kur mācību priekšmeti tiek dalīti grupās, kā arī notiks visu valodu stundas.
– Dabas aizstāvji satraukušies, ka jaunā korpusa būvniecība paredzēta graviņas pusē. Turklāt būs jānozāģē 29 koki.
I.Didže: Mūs arī neapmierina šis variants. Graviņas pusē ir arī ļoti maz vietas, tāpēc vēl būtu ļoti nopietni jāpadomā. Jauno piebūvi varētu pagriezt uz brīvās pļavas pusi, bet tad mēs zaudētu savienojošo koridoru. Kā būs, vēl redzēsim, bet fakts, ka skolu paplašina, ir ļoti apsveicams.
– Pagājušajā mācību gadā Draudzīgā aicinājuma fonda reitingā pilsētas ģimnāziju grupā ieguvāt 1. vietu. Arī zinātniski pētniecisko darbu konferencēs gūstat labus rezultātus. Kā jūs to panākat?
I.Didže: Draudzīgā aicinājuma fonda reitinga augšgalā stabili turamies jau vairākus gadus. Mūsu skolēni ir ne tikai zinoši un augsti motivēti mācīties, bet notiek arī darbs ar talantīgajiem audzēkņiem. Mums ir tā saucamās mazās skolas, piemēram, matemātikā, fizikā, ķīmijā un programmēšanā, ko apmaksā pašvaldība, kad pēc stundām reizi divās nedēļās notiek nodarbības. Mūsu skolēni piedalījušies arī pasaules olimpiādēs. Tāpat akcentējam zinātniski pētniecisko darbību, par ko ļoti pateicīgi ir mūsu absolventi, kuri aiziet tālāk mācīties, – viņi jau lielā mērā ir gatavi augstskolu prasībām un iesākto tēmu turpina kursa un bakalaura darbos. Piemēram, viena mūsu meitene veica pētījumu par kviešu šķirnēm, ko aizsūtījām novērtēt Stendes selekciju stacijai.12. klasē viņi meiteni jau uzaicināja darbā. Pēc tam viņa ļoti mērķtiecīgi aizgāja studēt šo jomu Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Taču lielākais gandarījums nav šie mācību sasniegumi un «Draudzīgā aicinājuma» pūces, bet absolventi, kas atnāk un pasaka paldies par ģimnāzijā apgūtajām prasmēm.
