Pretēji Kaupenam, kurš runāja stiprā, vingrā balsī, Piebalgs tikko sadzirdams, acīmredzot pūlas atstāt labu iespaidu.
(Turpinājums. Sākums 16., 19., 20., 23., 26., 27., 28., 30. augusta, 5., 10., 11., 17., 18., 25.septembra, 1., 2., 9. 10., 16., 17., 22. , 23., 24., 29. oktobra un 11. novembra numurā.)
Pretēji Kaupenam, kurš runāja stiprā, vingrā balsī, Piebalgs tikko sadzirdams, acīmredzot pūlas atstāt labu iespaidu. Kaupens šad un tad pašķielē uz savu kaimiņu, skeptiski smīnēdams vietās, kuras tam liekas nepareizas.
Vālodzes izklaušināšana
Vecis neatzīstas par vainīgu. Ieročus Kaupenam nekad neesot piegādājis. Arī šeit Kaupens neslēpj nicīgu smīnu. Bet kad Vālodze stāsta, ka pēc vienas aplaupīšanas Kaupens draudējis to nosist, ja tas atdošot policijai Kaupena iegūto zirgu, Kaupens apjūk. Acīmredzot gadījums norisinājies 1922. gadā, jo Vālodze noteikti pastāv, ka Kaupenu no tā laika neesot redzējis, nedz devis ieročus vai patronas.
Rubens
klusā, tikko dzirdamā balsī atzīstas, ka pircis no Kaupena revolveri, atņemtu kaut kur un kaut kam uz lielceļa. Rubeni apvaino par patronu piegādāšanu Kaupenam. Apsūdzētais strādājis Rīgā Lukstiņa ieroču darbnīcā, kur zadzis patronas un citus ieročus priekš Kaupena. Rubeņa liecība diezgan nesakarīga: Kaupens esot saņēmis no viņa 10 patronas un vēlāk nopircis vēl 200.
Zāles uzmanība pavairojas, kad priekšsēdētājs izsauc
Kaupena māsu Annu Bubelti.
Viņu apvaino, ka tā savā dzīvoklī Jelgavā, Zaļajā ielā slēpusi Kaupena salaupītās mantas. Apsūdzētā par vainīgu neatzīstas. Plaši un gari stāsta, ka brālis atnesis kaut kādas lietas un lūdzis noglabāt. Ļauna nedomādama, viņa to izdarījusi. Pēc tam dzirdējusi no kaimiņiem un laikrakstiem, ka kāds «cilvēks maskā» laupījis uz lielceļa. Starp lietām, kuras šis bandīts nolaupījis, bijušas tādas pašas kā viņas brāļa mantas. Lai neceltos pārpratumi, viņa nolēmusi no pēdējām atsvabināties; vispirms tai ienācis prātā nogremdēt viņas upē. Sasējusi paunu, viņa devās uz upi, bet pa ceļam apdomājās un ieraka lietas zemē. Pēc Bubeltes vārdiem, viņa pati lietas nodevusi policijai. Savu liecību Bubelte sākumā dod drošā tonī, kā iepriekš apsvērtu stāstu, bet vēlāk izkrīt no lomas, min kaut ko par tēvu un beidzot sāk uztraukties. Brālis drūmi sēd blakus un caur pieri skatās uz māsu.
Bute
neatzīstas, ka pircis salaupītās lietas un vispārīgi liedzas savā vainā. Sēdi pārtrauc pusdienas laikam. Pēc pulksten 3 dienā sēdi atklāj no jauna. Priekšsēdētājs paziņo, ka tiesa vienojusies neizklaušināt lieciniekus Kaupena dezertēšanas lietā. Arī dažus citus lieciniekus tiesa neizsauks. Starp pirmiem lieciniekiem ir Kaupena kaimiņi un kriminālpolicijas darbinieki. Tiesa uzkavējas pie jautājuma par kriminālpolicijas ierēdņa Preisa nonāvēšanu. Pēdējais esot Kaupenam pirmais nācis uz pēdām un, pēc liecinieces Marijas Rujes izteicieniem, īsi pirms nāves teicis, ka tam jāiet svarīgā darīšanā uz Zaļo ielu (kur dzīvo Bubelte) un uz Pētera ielu Nr. 31 (tur kādu laiku dzīvojis Kaupens). Preiss uzturējies Rujes dzīvoklī, un viņam vairāk reizes esot piedraudēta nāve.
Jelgavas kriminālpolicijas priekšnieks Virziņš apgaismo sava aģenta Preisa noslepkavošanu. Tad tiesa piegriežas Kaupena upuriem.
Kokrūpniecības
kasiers Kārlis Kools
sīki stāsta, ka Kaupens gribējis nozagt čemodānu ar naudu, bet pārskatījies un paņēmis nepareizu čemodānu. Kools noteikti norāda uz Kaupenu, ka tas esot cilvēks, kurš ielauzies viņa mājā un ar revolvera šāvienu to ievainojis. Kaupens neatspēko šo liecību un pazīst tiesā uzrādīto revolveri par ieroci, ar kuru tas šāvis uz Koolu. Pēdējo eksperti atsevišķā istabā apskata, lai noteiktu ievainojuma smagumu.
Nākošais liecinieks ir
meža strādnieks Daņilovs.
Tas neprot latviski, tāpēc to izklaušina krievu valodā. Norādīdams uz Kaupenu, viņš saka: «Pazīstu tā cilvēka seju, kurš smejas.» Tiešām tai brīdī Kaupens ņirgājas acīs cilvēkam, uz kuru tas šāvis, bet netrāpījis. Daņilovs apraksta, kā Kaupens ielauzies naktī meža mājiņā un, ar revolveri draudot, prasījis naudu. «Nespēju ticēt bruņotam uzbrukumam, tādēļ sākumā liedzos izpildīt prasību un pacēlu spilvenu, lai aizsargātos pret uzbrucēju. Bandīts izsaucās «Naudu šurp!» un vairāk reizes no vietas izšāva uz mani, bet tikai viena lode mani saskrāpēja.» Tālāk noskaidrojas, ka apsūdzētais Piebalgs kādu laiku strādājis pie Daņilova. Liekas, ka Piebalgs, labi zinādams Daņilova ierīci, ziņojis Kaupenam, kur atradusies nauda. Šo aizdomu pastiprina Virziņš. Kasiers Kools arī aizrāda, ka, braucot no stacijas, redzējis divas sekojošas personas. Piebalga aizstāvis jautā Virziņam, vai Piebalgs ticis piekauts kriminālpolicijas valdē no 7 personām. Virziņš to noliedz.
Kā beidzamos izsauc Lukstiņus:
vīru un sievu, pie kuriem Rīgā kalpoja Piebalgs un Rubens, no kuriem pēdējo Lukstiņš raksturo kā labu strādnieku.
Sēdi pārtrauc līdz rītam.
(Turpmāk vēl.)
