Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
1941. gada izlaidums notika 20. jūnijā, bet 22. jūnijā sākās karš starp Vāciju un PSRS.
Skolām jau agrāk bija dots rīkojums organizēt pretgaisa aizsardzības mācības, izveidot pirmās palīdzības pulciņus. Šis uzdevums bija jāveic zīmēšanas skolotājam un ugunsdzēsējam Aleksandram Strekāvinam kopā ar dzīvesbiedri Valēriju. Viņu rīcībā bija attiecīgi apmācīti skolēni.
Patvertne skolā
Jau sirmā vecumā savās atmiņās «50 gadi ugunsdzēsības darbā» skolotājs A.Strekāvins stāsta par uztraukuma pilnajām pirmajām kara dienām. Lūk, kas notika skolas ēkā Pasta ielā 25: «Abi ar sievu steidzāmies uz skolu. Bija skaidrs, ka jāgatavojas pretgaisa aizsardzībai. Sapulcējām skolēnus, kas agrāk jau bija sagatavoti kursos, izsūtījām viņus pa aptiekām un veikaliem, lai papildinātu mūsu medikamentu krājumus ar pārsienamajiem materiāliem, iegādātu baterijas, lampiņas, zilu celofānu un vēl citus vajadzīgus materiālus. Pēc stundas skola jau bija gatava kā sanitārais punkts ar apmācītu personālu, bija dežurējošie ugunsdzēsēji ar nepieciešamajiem instrumentiem, bija arī citi, viņu starpā daži skolotāji. Cik pareizi bija izdarīt materiālu iepirkumus no paša rīta, tas vēlāk pierādījās, jo pārējās skolas, kas devās iepirkties pēcpusdienā, materiālus nopirkt nevarēja. Skolā tika iekārtota patvertne – vienkārša, varbūt ne sevišķi droša. Tika sadalītas dežūras. Es ar sievu, kas bija atbildīga par sanitāro punktu, aizslēguši mūsu dzīvokli, pārvācāmies uz pastāvīgu diennakts dežūru skolotāju istabā.
Vēlu vakarā mūs pārbaudīja pretgaisa aizsardzības Jelgavas priekšnieks Trakins – viņš bija apmierināts ar mūsu punktu un sagādātajiem materiāliem. Kad viņš aizgāja, jau pēc pusstundas iekaucās sirēna. Nokrita arī pirmās bumbas – bombardēja Jelgavas aerodromu. Mums darbojās sanitārais punkts, kur pēc uzlidojuma ieradās apmeklētāji – pēc baldriāna un citām tamlīdzīgām zālītēm. Vēlāk gaisa trauksme skanēja vairākas reizes diennaktī. Bet katru nakti bija uzlidojums un bombardēšana. Mūsu skolēni, kas dežurēja skolā, bija ļoti disciplinēti un apveltīti ar iekšēju savaldību un mieru.
Cauri pilsētai pa Pasta ielu sāka iet karaspēka daļas, pastiprināti tika izmantots mūsu medpunkts – kā dienā, tā naktī. Lielās porcijās pastāvīgā gatavībā turējām ne tikai sanitāros līdzekļus, bet arī atdzesētu dzeramo, sviestmaizes un papirosus. Vēl pagāja dažas dienas, un aizgāja tie mūsu skolēni, kas bija komjaunieši. Tika uzspridzināti tilti. Tad sekoja Jelgavas divu stundu artilērijas apšaude. Pilsētā parādījās hitlerieši. Dežūras pārtraucām, materiālus ieslēdzām un aizgājām uz savām mājām.
Mūsu dežūru laikā skola deva patvērumu daudziem kaimiņiem, kas apgalvoja, ka pie mums viņi jūtas ievērojami mierīgāk nekā mājās vai citā patvertnē. Skolas ēka bombardēšanā gandrīz nebija cietusi, bija izlidojis tikai viens logs, bet artilērijas apšaudes laikā skolas šķūnim pagalmā bija sagrauta viena siena.
Mācības atjaunojās vēlu rudenī. Abi ar sievu kādas 26 reizes pēc gaisa trauksmju signāla skrējām no netālā dzīvokļa uz skolu, taču ne reizi lidotāji neuzmeta bumbas uz pilsētu. Vācu okupācijas laikā strādāju tikai skolā, bet 1944. gada pavasarī abi ar sievu aizbraucām no pilsētas uz vasarnīcu Rendā, Kuldīgas rajonā. Reizē ar pilsētas degšanu sadega arī mūsu dzīvoklis un visa iedzīve.»
Direktors reti redzams skolas gaiteņos
Par direktoru atkal iecēla Kārli Līkumu, kurš tika atlaists 1940. gadā. Direktora kabinetā skolēniem parasti ieiet nebija atļauts. Pats direktors gaiteņos un klasēs bija redzams reti, visbiežāk skolas sarīkojumos un lūgšanu rītos, kad teica kādu runu vai lasīja lūgšanu.Pret citādi domājošajiem, pret neāriešiem vācu okupācijas laikā, tāpat kā Baigajā gadā pret visu tautu, tika vērstas represijas un genocīds. Ir Jelgavas cietums, ir Sieramuižas koncentrācijas nometne – tepat pilsētas pievārtē, kur tagad cilvēkiem dārzi un mājiņas. Tur ieslodzīja tos, kas padomju laikā strādāja kantoros, bija grāmatveži, darba vadītāji (nemaz nevajadzēja būt kādas partijas vai organizācijas biedram).
Ja biji ebreju vai čigānu tautības, tevi pakļāva iznīcināšanai. Ģimnāzijā, kurā tolaik mācījās tikai meitenes, bija abu tautību pārstāves. Skolā neatgriezās Marjaša Šapiro un citas ebreju meitenes. Laikraksts «Zemgale» vēsta, ka uz ielas apcietināta ierēdne čigāniete Johanna Hoferte. Viņu vaibstus glabā klašu fotogrāfijas, viņu uzvārdus – skolēnu un absolventu saraksti: Iza Šļicova (1932), Cīla Vulfa (1933), Raja Platenberga (1934), Lea Gotlibs, Rahele Klazs, Mire Raše Vulfs (1938), Mire Cvilinga, Mozus Hasens-Hazāns, Fridrihs Jofis (1939), Leia Mālere, Nechame Mencovska, Elizabete Šeinesone (1940), Have Šmuškoviča (1941)…
Pirmā Latvijas pilsēta, kas ziņo fīreram, ka ir atbrīvojusies no nevēlamiem elementiem, ir Jelgava (1. augusta biļetenā «Ereignismeldungen» minēts, ka iznīcināti 1550 Jelgavas ebreju, kas tobrīd vēl bija dzīvi). 1941. gada 20. augustā laikraksta «Zemgale» slejās var atrast bezkaislīgu paziņojumu, ka Jelgavā tiek slēgta žīdu pamatskola, jo pilsētā žīdu vairs nav.
Skolas dzīvē arī citādi jūtama kara klātbūtne. Tuvojoties Ziemassvētkiem, jau decembra sākumā Zemgales novada tautskolu inspektors J.Čermaks ziņo par svecītēm, kuru skaits ir ierobežots, tādēļ tās saņemamas viņa vadītajā kancelejā Ā.Hitlera ielā. Līdzīga kārtība ir liecību papīru saņemšanai. Katra liecība maksā 0,02 reihsmarkas, tātad – divus feniņus.
Ziemassvētki bijuši ļoti gaidīti, eglītes sarīkojums noticis skolas lielajā zālē, ko pildīja skolas saime un viesi. Skolēnu sagatavotā programma bijusi ļoti skaista: koris dziedājis svētku dziesmas skolotāja J.Indāna vadībā, mācītājs J.Romanis teicis ievadvārdus par brīnišķīgo Ziemassvētku vēsti, pieminējis tautiešus, kuriem svešumā nav Ziemassvētku un spožo svecīšu mirgas, bet ir liels trūkums un izsalkums. Bija svētku dāvanas – saldumi un cepumi. Bet nebija deju vakara – no pulksten 16.15 līdz rīta pulksten 8.32 jāievēro aptumšošana (1941. gada Ziemassvētkos gan rotaļas, gan dejas tomēr bijušas).
1942. gada aprīlī Lauksaimniecības akadēmijas studenti noorganizē Rūdolfa Blaumaņa piemiņas vakaru, uz kuru uzaicina mūsu bijušo skolotāju Jāni Gresti, un viņš arī atbrauc.
1942. gadā skolu beidz trīs klases. Absolvente Lonija Smale atceras: «Ziemā uz Jelgavu atbrauca viens vācu priekšnieks. Lai kāds izrādītos, skolēniem viņu vajadzēja sagaidīt, stāvot Lielās ielas malās. Kamēr viņš ciemojās, mūs palaida uz skolu sildīties, par ko bijām priecīgi. Kad atgriezāmies, viņš jau bija prom. Neatceros, vai tas bija tajā pašā reizē vai citā, – tirgus laukumā notika mītiņš. Visas klases stāvējām līdzās: 1. un 2. ģimnāzija, institūts, tehnikums un laikam arī studenti. Vajadzēja dziedāt Vācijas himnu un Horsta Veseļa dziesmu, bet tā neskanēja, kā vajadzēja. Otrā dienā pie mums ieradās vācu formās tērpti karavīri un audzināja būt patriotiem. Pat solīja pārvest pāri frontes līnijai pie krieviem.»
Meitenes no rīta, zēni pēcpusdienā
L.Smales klasesbiedrene Laima Runa atceras, ka togad nevarēja iestāties augstskolā, jo gads bija jānostrādā Vācijas darba dienestā. Uz Vāciju aizbrauca tikai viena meitene, pārējās meklēja darbu Jelgavā vai kur citur Latvijā. 1943. gadā – tas pats. Tiem, kas nebūs pieteikušies līdz 10. martam, jāveic «izlīdzināšanas vai cita veida atvietotāja» dienests. Svinīgais pasākums, pavadot darba dienestā iesauktos uz Vāciju, notika 3. pamatskolas zālē Mātera ielā. Šī pasākuma unikālo fotogrāfiju ar meitas Vitas starpniecību skolas muzejam dāvināja dakteris Vipmanis.
Tagad skolas ēkā Pasta ielā 25 meitenes mācījās no rīta, bet Hercoga Pētera ģimnāzijas zēni – pēcpusdienā, jo Pētera akadēmiju izmanto reiha vajadzībām. Skolas ēkā Mātera ielā iekārtots vācu kara hospitālis. Skolēni tur ierodas sniegt priekšnesumus ievainotajiem karavīriem.
1943. gadā skolu beidza 73 absolventes. Svinīgais akts abām skolām kopīgs. Absolventus ar savu klātbūtni pagodina pilsētas vecākais Frickauss, Zemgales novada komisārs pārvaldes inspektors Ruperts, apriņķa vecākais Ulmanis. Skolēni viesus sagaida, stāvot godasardzē. Garīgo aktu ievada mācītāja J.Romaņa svētruna. Skolas direktors novēl dzīvē palīdzēt cits citam ne vārdos, bet darbos. Inspektors Ruperts izsaka cerību, ka daudzi jau tuvākajā nākotnē pievienosies cīnītājiem un kā brīvprātīgie iestāsies leģionā. Hercoga Pētera ģimnāzijas direktors A.Veisbergs piemin aizvestos inteliģences pārstāvjus, uzsverot, ka tukšās rindas būs jāaizpilda absolventiem. Seko klašu audzinātāju G.Brieža un K.Bergmaņa atvadu runa un skolēnu E.Akmentiņas un P.Anstrada pateicības vārdi skolai. Kā ierasts, skolu karogi tiek nodoti nākamajiem absolventiem. Nobeigumā – Lielvācijas himna un H.Veseļa dziesma, tad – latviešu tautas lūgšana «Dievs, svētī Latviju».
Skolā no 1941. gada decembra darbojās tā sauktā Tautas palīdzības kopa. Pēc tās ierosmes notikuši divi rakstnieku vakari. Pirmais 1943. gada februārī veltīts Baigajā gadā represēto rakstnieku piemiņai. To vadījis Voldemārs Dambergs. Jānis Grīns stāstījis par represētajiem rakstniekiem un viņu devumu latviešu kultūrā. Vakaru kuplinājis skolas koris un solo dziedājumi. Otrs vakars bijis veltīts Zinaidai Lazdai un Aidai Niedrai. Skolnieču vidū, kuras lasīja viņu darbus, arī nākamā dzejniece Rita Gāle. Tā paša gada 27. martā Hercoga Pētera ģimnāzijas un mūsu skolas abitūrijas klases izrādījušas R.Blaumaņa lugu «Trīnes grēki». Gan uz teātra izrādi, gan rakstnieku vakariem skatītāji pirka biļetes, iegūtie līdzekļi tika izlietoti trūcīgo skolēnu atbalstam. Viņu vidū bijuši arī 1941. gadā represēto vecāku bērni.
Stāda piemiņas kokus
1943. gads saistīts ar plašu tautas sēru dienas atzīmēšanu jūnijā, ar pavasara Meža dienām, kad uz Sibīriju aizvestajiem viņu dzīvesvietās stādīja piemiņas kokus – vīriem ozolus, bet sievām – liepas. Šajos pasākumos aktīvi piedalījušies skolēni.
Skola bijusi rosīga līdzekļu vācēja brīvprātīgajiem karavīriem. Savāktā summa nebija liela, taču skola izpelnījusies pilsētas valdes vecākā sirsnīgu pateicību. Brīvprātīgie bija arī skolas absolventi, mūsu meiteņu brāļi, draugi, iemīļotie un izredzētie. Viņiem veltīts topošās dzejnieces R.Gāles pirmais dzejolis «Vēstule». Apstākļu spiesta Rita pāriet uz Pedagoģisko institūtu, ko pabeidz 1943. gada pavasarī, bet pēc kara emigrē un mūžu pavada ASV.
Tā paša gada ziemā skolas telpās sarīkota jaunā gleznotāja 3. pamatskolas skolotāja Eduarda Jurķeļa gleznu personālizstāde. Un vēl – 1943. gada 26. jūlijā Jelgavā notiek dziesmu svētki, kuros piedalās arī skolas meitenes.
1943./44. mācību gads sākās
1. novembrī, jo jaunieši vasaru pavadīja, strādājot kā izpalīgi lauku saimniecībās. Vēlīnā rudens saulainā rītā visi pulcējās skolā, lai audzinātāju vadībā dotos uz svinīgo dievkalpojumu. Valsts ģimnāzijas un Hercoga Pētera ģimnāzijas audzēkņi, skolotāji un vecāki pulcējās Trīsvienības baznīcā. Skaistais dievnams bija rotāts lauru kokiem. Ievadvārdos mācītājs O.Gulbis runāja par čaklumu un izturību skolas darbos, bet mācītājs Ž.Upītis aicināja pildīt skolas pienākumus ar stingru gribu, jo liels ir tas, kas pastāv grūtībās. Aizlūguma vārdus par kritušajiem dzimtenes sargiem un aizvestajiem teica mācītājs J.Romanis. Pēc dievkalpojuma skolā notika mācību gada iesākuma akts ar direktora uzrunu un pirmās stundas. Mācības notika tikai Upes ielā, jo Pasta ielas ēkā iekārtots vācu armijas štābs.
Vien mēnesi pēc izlaiduma fronte ienāk jelgavnieku mājās. Abas karojošās puses pārvērš pilsētu par elli. Jelgava deg. Kopā ar to jelgavnieku likteņi.
