Vēl mirklis, un ies vaļā! Vai jūti, kā pumpuri jau mīņājas starta gatavībā, gaidot vajadzīgo siltuma šāvienu pavasara gaismas apspīdētajā stadionā? Arī zāles stiebri sastājušies rindās gatavi stiepties un augt, bet ziedi sacensties krāsās, lakonismā un precizitātē.
Runājot par tām pašām ziedlapiņām, kas šopavasar saveidosies neskaitāmos miljardos, vai zināji, ka tās būs sakārtojušās perfektā leņķī, lai cita citu neaizsegtu? Dabas smalkās ģeometrijas pētnieki arī izskaitļojuši, ka katru nākamo ziedlapiņu skaits būs divu iepriekšējo summa. Jā, patiesi – dzīvajā valda apbrīnojamas likumsakarības, taču cilvēks parasti dzīvo «pa virsu un garām», lai to ieraudzītu!
Taču vajadzētu! Varbūt tas, nevis skolā sakaltās teorijas un formulas, mums beidzot palīdzētu iemācīties būt šajā pasaulē gudri, harmoniski un plūstoši. Noskaidrots taču, ka dabā valda mazākās piepūles princips, kā arī nekas nav veltīgs, bet vērsts uz kārtību, taupību un izdzīvošanu. Savukārt cilvēkam nemitīgi vajag aizvien vairāk. Tāpēc viņš skrien un rauš, savā ceļā uzvedoties gluži kā zilonis trauku veikalā, ievainojot citus un sajaucot visa dzīvā kārtību. Taču izjaukts līdzsvars vienmēr izraisa kritienu, un tas nav patīkami.
Dabas formu un līniju vērotāji tāpat cilvēkam liek aizdomāties, vai viņa ģeometrija gadījumā nav pārāk strikta. Protams, mūsu skaistuma izpratnē iekodēts tā saucamais zelta griezums jeb dievišķā proporcija, kas ar saviem precīzajiem kvadrātiem, rādiusiem, taisnstūriem un diagonālēm atstājis ar vaļā muti nevienu vien matemātiķi un ir nemitīgi sastopams dabā. Tomēr tās dizainā neatradīsim tik daudz asu stūru, perfektu līniju, taisnu leņķu un formu, kā mēs taisām un prasām. Tas izraisījis tikai to, ka bieži sasitamies un sāpīgi saduramies, prasot perfekto arī no citiem. Taču ideāla «dimanta oliņa bez neviena melnumiņa» nav neviens no mums. Arī tos maksimāli notīrot, mirdzēs tikai mīlestība, kas «visu apklāj un panes». Tad kāpēc dzelžaini turēties pie cietā?!
Vēl dabas ģeometrijas pētnieki izsludinājuši meklēšanā dizaina autoru, kas radījis skaistās līnijas spāres spārnos. Ielūkojoties ciešāk, tās patiesi fascinē. Bet atkal – nekā vienāda, taisna un cilvēciski izskaidrojama! Vai vienmēr vajag?!
