Pūtēju orķestru konkursā, kas sestdien un svētdien noritēs mūsu pilsētā, uz panākumiem cer arī Jāņa Retenā vadītie «Zelmeri Pro».
«Mēs šajā konkursā uzvarējām gan pagājušajā, gan aizpagājušajā gadā, tā ka nevar teikt, ka mums klātos slikti,» pirms IV starptautiskā pūtēju orķestru konkursa «Baltic Open» un IX Latvijas pūtēju orķestru konkursa, kas šoreiz veltīts izcilā latviešu pūtēju orķestru diriģenta, pedagoga un komponista Gunāra Ordelovska deviņdesmit gadu jubilejai un 1. un 2. aprīlī notiks Jelgavas Kultūras namā un Mūzikas vidusskolas zālē, atzīst pūtēju orķestra «Zelmeri Pro» mākslinieciskais vadītājs Jānis Retenais.
– Pieņemts uzskatīt, ka «Zelmeri Pro» tagad ir Ozolnieku novada orķestris.
Tā nu gluži nevar teikt. Mēs esam diezgan unikāls kolektīvs, jo pārstāvam biedrību «Zelmeri Pro» un mums nav kādas pašvaldības vai iestādes oficiāla finansējuma. Protams, esam pateicīgi Ozolnieku novadam, sevišķi tautas namam par telpām mēģinājumiem, par kurām mums nav jāmaksā. Finansiāli gan nekāda atbalsta nav.
Vislielākais paldies jāsaka mūsu orķestra direktoram Jānim Kurpniekam, jo bez viņa aktīvās administratīvās darbības tādu «Zelmeru» visdrīzāk nemaz nebūtu. Viņš organizē dažādas uzstāšanās iespējas, piemēram, ne tik sen Daugavpils, Krustpils un Jelgavas kultūras namos ar labiem panākumiem atskaņojām koncertprogrammu «Spēlējam Paulu», kurā piedalījās arī dziedātāji Elizabete Skrastiņa un Atis Auzāns. Lielu darbu nošu materiāla sagatavošanā iegulda bibliotekārs Normunds Cielava. Mums ir arī orķestra inspektors Ervīns Anstrāts, kurš ļoti cītīgi seko, lai tiktu ievērotas mūziķu tiesības – piemēram, diriģents mēģinājumā pārāk neaizrautos un būtu arī nepieciešamie pārtraukumi.
– Konkursos orķestri tiek sadalīti dažādās meistarības grupās.
Tas notiek pēc atskaņojamo skaņdarbu grūtības pakāpes. Piektajā grupā startē vismeistarīgākie orķestri, šogad tādi ir pieci: Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestris (kuru ir tas gods vadīt man), Latvijas Universitātes pūtēju orķestris, Rīgas Tehniskās universitātes orķestris SPO, Ziemeļblāzmas «Fanfara» un viesi no Igaunijas – Tallinas Ugunsdzēsēju asociācijas pūtēju orķestris.
Ceturtās grūtības pakāpes orķestri arī ir ļoti spēcīgi, bet šogad to skaits ir samazinājies. Domāju, tas ir repertuāra dēļ. Daudzi pārgājuši uz trešo pakāpi, kas ir skaitliski vislielākā – tajā startēs 21 orķestris, arī mūsu «Zelmeri Pro». Arī mēs šajā grupā piedalāmies repertuāra dēļ. Mūziķu sastāvs varbūt atļautu spēlēt arī augstākā grupā. Problēma ir tā, ka obligātie skaņdarbi, ko piedāvā Nacionālā kultūras centra eksperti, ceturtajai grupai ir tādi, kas mums kā amatieriem nav īsti piemēroti. Ārpus konkursa mums tos praktiski nebūtu kur spēlēt. Toties trešās grupas repertuāru varam atskaņot arī novada svētkos un citos pasākumos.
Kādu tautas dziesmas apdari varam nospēlēt ne tikai konkursā, bet arī citos koncertos – šajā ziņā mēs ar repertuāra izvēles sarežģītību, manuprāt, «braucam otrā grāvī». Piemēram, ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas orķestri mums nākas katru gadu speciāli skatei iestudēt vienu sarežģītu skaņdarbu, kuru nekad nekur citur neatskaņosim! Lai to sagatavotu, ir ieguldīts darbs, resursi un nervi. Orķestra mūziķi ne vienmēr labprāt uztver šo obligāto skaņdarbu, kuru nekur citur nav iespējams izmantot.
Man patīk lietuviešu pieredze, kur šādās skatēs ikvienā konkursa grupā ir obligātais skaņdarbs, kuram nav jābūt kādam jaunam un sarežģītam lietuviešu autora darbam, bet tas tiek izvēlēts no pasaulē atzīta un aprobēta repertuāra. Programmā jāiekļauj arī lietuviešu komponista skaņdarbs, taču jau pēc orķestra brīvas izvēles.
– Vai otrs jūsu vadītais kolektīvs – Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas orķestris – tomēr nav savā ziņā uzskatāms par profesionāļiem?
Tas ir visai nosacīti. Skaidrs, ka jebkuras Mūzikas vidusskolas (arī Jelgavas) orķestra dalībnieki mūziku apgūst uz profesionāliem pamatiem, bet vēl jau viņi tikai mācās. Par profesionāļiem var saukt tikai tos mūziķus, kas ar to pelna naudu. Tātad – tu strādā pūtēju orķestrī «Rīga» vai Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Liepājas Simfoniskajā orķestrī vai Nacionālās operas un baleta orķestrī. Tagad arī Latvijas Radio bigbendā, varbūt Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestrī. Pārējie pēc definīcijas nav profesionāli. Piemēram, Mediņa Mūzikas vidusskolas orķestrī pārsvarā spēlē skolēni, kas tikai mācās kļūt par mūziķiem. Kamēr es vadu šo kolektīvu, pilnībā nomainījušies divi sastāvi (pamatā ir četru gadu cikls). No dalībniekiem, ar kuriem sāku, vairāki tagad jau absolvē Latvijas Mūzikas akadēmiju. Katru gadu daudz kas jāsāk no jauna. 1. septembrī atnāk jaunie cilvēki no dažādām Latvijas bērnu mūzikas skolām un mēs sākam atkal ar jaunu entuziasmu un atdevi.
– Vai visiem pēc skolas un Mūzikas akadēmijas izdodas atrast savu vietu mūzikā?
Galvenokārt daudz kas ir atkarīgs no paša audzēkņa – kādus mērķus viņš sev dzīvē ir izvirzījis. Ja mērķis ir tikai un vienīgi spēlēšana profesionālā orķestrī, nevis, piemēram, pedagoga darbs vai kāda amatieru orķestra vadīšana, var gadīties, ka flautas vai saksofona specialitātēs, kur ir daudz studentu, pamatnodarbošanās jāmeklē pilnīgi citā jomā, bet muzicēšana paliek amatieru līmenī.
Ir arī pretēji gadījumi – ja audzēknim ir labi panākumi, jau mācoties mūzikas vidusskolā, viņu var noskatīt kāds orķestris. Tā var gadīties ar trompetistiem, eifonistiem, trombonistiem, arī citiem metāla pūšaminstrumentiem, kur ir visai maza konkurence.
– Cik mūziķu ir jūsu vadītajos kolektīvos?
Mediņskolas orķestris sastāv ne tikai no mūsu studentiem, dažās instrumentu grupās nāk arī palīgi no absolventu vidus. Sastāvs ir mainīgs, bet ap 50 – 55 mūziķiem ir vienmēr.
«Zelmeriem Pro» pēdējā laikā nākuši klāt jauni cilvēki, sevišķi pēc programmas «Spēlējam Paulu». Kopējais sastāvs – ap 30 mūziķu. Nav liels, bet spēcīgs.
Man žēl, ka tādā visai lielā pilsētā kā Jelgava pašreiz nav pamatīga un spēcīga pūtēju orķestra, tāda, kāds savā laikā bija Tautas pūtēju orķestris «Jelgava», ko sākumā vadīja Juris Kaufelds. Skatēs un konkursos tas savā laikā ierindojās pirmajās vietās. Orķestris bija arī toreizējai Lauksaimniecības akadēmijai. Protams, ir orķestris Jelgavas Mūzikas vidusskolā, bet tam ir nedaudz cita specifika.
– Vēl jau ir Agris Celms un Jelgavas 4. vidusskola.
Paldies viņam, jo «Rota» faktiski ir vienīgais kolektīvs Jelgavā īstā pūtēju orķestra izpratnē un vairāki bijušie Agra Celma audzēkņi ir pievienojušies arī «Zelmeri Pro» sastāvam.
Žēl, ka valsts iegulda līdzekļus jauno mūziķu audzināšanā, bet pēc mūzikas skolas beigšanas daudzi noliek savu instrumentu malā un vairs nespēlē kaut vai tajos pašos amatieru orķestros.
Kori un dejotāji ir nedaudz citā situācijā. Lai viņi neapvainojas, bet pirms Dziesmu svētkiem, manuprāt, kādam nosacītam uzņēmumam, nosauksim to par «Jelgavas satiksmi», pieliekot pūles un resursus, ir iespējams izveidot gluži pieklājīgu kori vai deju kolektīvu. Orķestri no tādas «Jelgavas satiksmes» darbiniekiem diez vai izveidosi, jo instrumentu spēlēt nevar iemācīties pusotra gada laikā, ja tu to neesi sācis apgūt jau vismaz bērnu mūzikas skolā.
– Pienākumu jums acīmredzot netrūkst, jo bez abiem orķestriem vēl ir pedagoga darbs, arī pats mēdzat uzspēlēt.
Kādreiz bija pūtēju kvartets «Shady Brass Q», tagad gan esam aizgājuši katrs savu ceļu, bet es daudz spēlēju kopā ar kolēģiem muzikālajā vienībā «Brassa Nova», kur arī ir trīs tromboni un tuba. Nu un daudz iznāk darboties ar tubu kvartetu«Magic 4», ar kuru daudz braukājam pa Latvijas mūzikas skolām, rīkojam nelielus koncertiņus un meistarklases.
– Kā pats nonācāt līdz tubas spēlei?
Pilnā mērā uzskatu sevi par zemgalieti, jo esmu dzimis un audzis Bauskā, kur arī tēva vadītajā orķestrī sāku muzicēt. Sāku ar lielajām bungām, ko orķestrī situ jau no desmit gadu vecuma. Pats pat panest nevarēju – gājienos tika izveidota īpaša «uzparikte», kur divi no malām nesa bungas (plakaniski), bet es ar vāli dauzīju. Šī sistēma darbojās diezgan ilgu laiku.
Bauskas Bērnu mūzikas skolu beidzu kā klarnetists, bet, tā kā tajā gadā Jelgavas Mūzikas vidusskolā bija klarnetistu pieplūdums, beigās nokļuvu Rīgā, «mediņos», tubas klasē, ko vēl līdz šim brīdim neesmu nožēlojis.
Vēlāk paralēli Mūzikas akadēmijai trīs gadus esmu pamācījies arī Luksemburgā un gadu Holandē.
– Tuba ir tāds savāds instruments. Parādēs tas ir vai pats spožākais un pamanāmākais, bet jaunākos gados tur ir ko stiept – ne katram tas fiziski ir pa spēkam. Jums gan jau bija labs treniņš ar lielajām bungām…
Tāpēc jau arī pavisam mazi bērni ar tubām nemaz nesāk, sāk ar altiņiem, tenoriem, baritoniem un uz tubu pāriet tikai pamazām. Toties neapšaubāms pluss, kā jau pamanījāt, ir tubas spožais varenums, kas puikas, protams, pievelk daudz vairāk nekā mazākie instrumenti.
Daudzi varbūt nemaz neiedomājas, ka tieši tuba ir no tiem instrumentiem, bez kura neviens orķestris nevar iztikt. Un ne tikai parādes spožuma dēļ – klarnetes vai trompetes (lai šie mūziķi neapvainojas) var mēģināt aizstāt ar kaut ko, sak, melodiju kāds jau nopūtīs, bet basa funkciju, ko pilda tuba, ne ar ko citu neaizstāsi.
– Un kā jūs godāt saistībā ar Latvijas Mūzikas akadēmiju?
Esmu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Tubu klases asociētais profesors un Pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu katedras vadītājs.
